Golema acs

Netenjels dziļi ieelpoja, atglauda matus un sakārtoja krekla atlokus. Tātad, viņš teica. Es esmu krietni vecāks, kā jau tu pareizi uzminēji. Un krietni gudrāks. Varu brīdināt, ka nepa­klausības gadījumā es vairs neizmantošu Skrūvspīļu burvestību. Nē. Vai tu jebkad esi izbaudījis Apvērstās ādas burvestību? Būtī­bas izpostīšanu? Protams, esi. Ņemot vērā tavu uzvedību pil­nīgi droši. [9] [1] Diemžēl viņam bija taisnība. Savulaik esmu cietis no abām burvestī­bām. Apvērstās ādas burvestība ir patiešām kaitinoša. Tā apgrūtina kustību un padara sarunāšanos gandrīz neiespējamu. Un sagandē ādu.

Tāpēc labāk nepārbaudi manu pacietību.

Mēs to jau vienreiz esam izrunājuši, es atgādināju. Atce­ries? Tu zini manu vārdu, es zinu tavējo. Tu raidi pret mani burvestību, es to atsitu atpakaļ. Neviens neuzvar. Abi cieš.

Zēns nopūtās un pamāja. Tiesa. Varbūt mums abiem vaja­dzētu nomierināties. Viņš sakrustoja rokas un apcerīgi lūkojās uz manu burbuli. [10] [1] Kas tagad mierīgi karājās kādu metru no zemes. Tā virsma bija nespodra, briesmonis pazudis.

Arī es viņu nopētīju. Seja joprojām bija bāla, un tas pats izsal­kušais skatiens acīs vismaz tā sejas daļa, ko neaizklāja matu aizkars, nebija īpaši mainījusies. Varēju zvērēt, ka kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes viņš nebija bijis šķēru tuvumā. Taukaini mati krita uz apkakles kā melni Niagāras ūdeņi.

Tiesa, viņš vairs nebija tik kārns, bet nebija arī kļuvis daudz apaļāks, turklāt šausmīgi izstiepies. Viņš izskatījās tā, it kā mil­zis būtu viņu iemetis mutē, vienreiz pakošļājis un atkal izspļā­vis. Torss bija šaurs, rokas un kājas garas un kaulainas, un pēdas un plaukstas izskatījās kā pērtiķim.

Briesmīgo izskatu pasliktināja arī apģērbs. Puika valkāja pārmodernu uzvalku, kas izskatījās kā uzkrāsots uz auguma, neiedomājami garu, melnu mēteli, šausminoši spicas kurpes un krūšu kabatā bija ielicis kabatlakatiņu nelielas telts apjomā. Turklāt pats domāja, ka izskatās satriecoši.

Te bija pāris lielisku iespēju aizvainojošiem izteicieniem, bet es nesteidzos. Uzmetu ašu skatienu istabai, kas atgādināja kādu oficiālu Izsaukšanas kabinetu, iespējams, valdības ēkā. Ar koka plāksnēm izliktā grīda bija gluda un skaista bez zaru cauru­miem vai negludumiem, ideāli piemērota pentaklam. Skapī ar stikla durvīm glabājās krīts, lineāli, kompasi un papīrs. Otrs līdzīgs skapis bija piebāzts ar burkām un pudelēm, kurās glabā­jās vīraks. Vairāk nekā istabā nebija. Sienas bija balti krāsotas. Logs pavēra skatienam melnas nakts debesis, istabu izgaismoja neglīts spuldzīšu čemurs, kas nokarājās no griestiem. Vienīgās durvis bija izgatavotas no dzelzs un cieši aizbultētas.

Zēns pārtrauca dziļās pārdomas, atkal sakārtoja krekla piedurkņu atlokus un sarauca pieri. Sejā parādījās dīvaina izteiksme vai nu viņš mēģināja izlikties nopietns, vai arī viņam bija kādi slikti nodomi. Bartimaj, burvis domīgi iesāka, ieklausies. Tici, man ir ļoti žēl, ka es atkal izsaucu tevi, bet man nebija citas iespējas. Situācija ir mainījusies, un arī tev būs savs labums no mūsu atjaunotās pazīšanās.

Viņš apklusa, acīmredzot domādams, ka man te būs kaut kas nopietns sakāms. Nekā. Burbulis palika neskaidrs un nekus­tīgs.

-   Situācija ir šāda, zēns turpināja. Valdība, kuras loceklis arī es tagad esmu [11] [1] Te viņš atkal atglauda matus. Šis žests man kādu atgādināja, tikai nespēju atcerēties, ko.

-   , ziemā plāno milzīgu kampaņu Amerikas kolonijās. Šķiet, ka šī kauja dārgi maksās abām pusēm, bet, tā kā kolonija nevēlas pakļauties Londonas gribai, neatliek nekas cits kā asinspirts. Dumpinieki ir labi organizēti, viņu vidū ir arī burvji, daži ļoti spēcīgi. Lai viņus sakautu, mums vajadzēs lielu skaitu kareivju džinu vai zemāku dēmonu pavadībā.

Es nodrebinājos. Burbuļa sānos parādījās mute. Jūs zau­dēsiet. Kā gan jūs iedomājaties uzveikt Ameriku? Es tur mājoju divsimt gadus. Viss kontinents ir viens vienīgs tuksnesīgs apga­bals liekas, ka tas ir bezgalīgs. Dumpinieki ieraus jūs bezga­līgā partizānu karā un iznīcinās.

-   Mēs nezaudēsim, bet tev taisnība, tas būs grūti. Daudzi vīri un džini ies bojā.

-   Precīzāk sakot, daudzi vīri.

-   Džini krīt tikpat ātri. Vai tad tā nav bijis vienmēr? Tu taču esi piedalījies pietiekami daudzās kaujās un zini, kā tas notiek. Tieši tāpēc es izdaru tev pakalpojumu. Arhīva vadītājs ir pār­skatījis visus ierakstus un sastādījis sarakstu, kuri dēmoni tiks izsaukti uz Amerikas kampaņu. Tavs vārds ir to vidū.

Liela kampaņa? Dēmonu saraksts? Izklausās neticami. Es mēģināju izdabūt no viņa vairāk informācijas. Burbulis sašūpo­jās un nedaudz noskurinājās. Labi, tas teica. Man patika

Amerika. Labāk nekā šī cūku kūts Londona, ko tu sauc par mājām. Nekādu smirdīgu pilsētu, tikai plašas debesis un prēri­jas, un kalni ar baltām cepurēm… Lai uzsvērtu savu sajūsmu, es liku burbulī parādīties vērša galvai.

Zēns pasmaidīja to šauro smīniņu, ko es pazinu un kas man nepatika. Tu laikam kādu laiku neesi bijis Amerikā, vai ne?

Vērsis šķībi palūrēja uz jauno burvi. Kāpēc prasi?