Gulta ar zveru

"Man jau sen skita, ka jus kaut kas trauce, bet jus varat man uzticeties!" Vai jums bija kads? Varbut pagatnes sajutas nelaus jums aiziet…

– Ne, man nebija neviena! Seryozha, piekritu!

Emeljanova seja paradijas priecigs smaids, un vins atri panema mani rokas, apgrieza tiesi uz ielas, tad uzmanigi nolika uz zemes un ar lupam maigi pieskaras manam lupam. Pirmaja bridi es nodrebeju, kas lika vinam atrauties:

–Tu neesi gatavs? Vai es parak steidzos?

Negativi pakratiju galvu, liekot saprast, ka nemaz neesmu pret skupstiem. Vins man nebija pretigs, tacu pec Zvera pieskarieniem es it visa saskatiju draudus un nevilus salidzinaju Zafirova cietas, paklavigas lupas ar Emeljanova maigajiem un apstiprinajuma meklejosajiem skupstiem.

Tagad es paskatijos uz Sergeju no jauna un nez kapec atgriezos taja pasa vakara. Abi viriesi, kas mani skupstija pedejos divos menesos, bija pilnigi atskirigi: viens bija tumsmatains un melnadains, nezeligs ka vina sirds, bet otrs bija gandriz blonds ar zilam acim un gaisu dveseli, kas bija pievilkta pie manis.

Tas ir vel labak… Galvenais, ka man nekas neatgadina tas sausmas, es nodomaju, un es, nedaudz parspejis sevi, noskupstiju Emeljanovu, viegli pieskaroties vina jutekliskas mutes kaktinam.

– Es priecajos, Sofija! Es milu Tevi! – vina seja spelejas priecigs smaids, un vins atkal pacela mani, iebazdams degunu manos matos.

– Es ari priecajos!

Ta bija pilniga taisniba. Taja bridi es biju patiesi laimiga. Manu sirdi un dveseli, ko ievainoja nezeligs, divains virietis, piesaistija laipnais Sergejs, kurs isa laika kluva par gimeni. Es gribeju atbrivot sevi no pagatnes nastas, cerot, ka driz pilniba aizmirsisu savas dzives briesmigako epizodi.

Protams, bija skaidrs, ka ari Sergejam agri vai velu vajadzes vairak, tacu vins bija gatavs gaidit. Lidz sim musu attiecibas nebija tikusas talak par skupstiem un apskavieniem, tacu es jutu, ka vina pieskarieni pamazam sak mani iedegt siltumu.

Kas nozime “vairak” ir laika jautajums.

3. nodala

Es jau divas stundas sedeju uz milziga divana, ko ieskauj mana draudzene Dasa, tante Lena un vecmamina. Apbrinojam Leroju, kurs griezas uz ipasa pjedestala balta tilla makoni.

Mana masica ir vienkarsi skaista. Nav parsteidzosi, ka kapteinis Gromovs vina iemileja un pec iespejas isaka laika radija bernu.

Tagad mes esam talu viens no otra, bet pirms tam bijam loti tuvu. Mes esam kopa kops bernibas, iestajamies viena augstskola un kopa ievacamies vecmaminas vecaja, majigaja dzivokli, no kura vina mums laipni atteicas, kad parcelas pie manas mammas. Ar katru zinu dalijas, par katru noslepumu dalijas divi. Tagad viss ir mainijies, jo vina saka jaunu gimenes dzivi sava ligavaina dzivokli, un es pat nevareju ar vinu dalities taja, kas notika pavasari. Radnieciba un draudziba saglabajas, tacu celi skiras.

Lera deva prieksroku piegulosai kleitai, jo agrina grutnieciba to lava, un vinas figura joprojam bija nevainojama. Mezgines izcela visus izdevigos aspektus un labi saskaneja ar tumsajiem matiem, kas sakrajusies pakausi neveriga mezgla.

"Tas ir tik labi, ka vel nav vedera, visas kleitas ir laika," vecmamina, ka vienmer, bija skarba un parak atklata. Es gribeju kaut ka pieklusinat neveiklibu, kas radas pec vinas vardiem, bet, laimejas, nekas nenaca prata.

– Dargais, tu esi vienkarsi skaista! – iesaucas tante Lena, kura atklati apbrinoja savu meitu, neskatoties uz musu diktatores vecmaminas kodigajiem izteikumiem.

– Tas ir viss, ko jus velaties, es noteikti esmu nakamais! Citadi Leriks ir gandriz klat, un pat Sofija ir pazinojusi, ka vinai ir ligavainis, bet es joprojam nevaru! Ja vajadzes, es izspiedisu Misas piedavajumu,” Daska to automatiski teica, noveloti uzmetot skatienu man uz saniem.

Sasodits vinu panemtu!

Tados brizos es vienkarsi ienidu savu labako draudzeni, jo si nebija pirma reize, kad vinas gara mele ar mani izspele nezeligu joku.

Te nu mes atkal esam. Ir paragri runat par Sergeju, mes ilgi neesam bijusi kopa.

Meginaju iekseji satverties un pacelu skatienu uz vecmaminu, kura, tapat ka mana tante un Lera, sastinga un izbrinita skatijas uz mani.

– Sofijai ir ligavainis?! – vecmamina kliedza. Biju gatava izkrist cauri zemei, jo tuvakaja laika nebiju planojis ar gimeni dalities personigas dzives detalas.

Bet tagad no atklatas sarunas nevar izvairities, pateicoties manam labakajam draugam, kurs, negribot, mani uzrunaja. Dzili ieelpojot un nosarkusi lidz matu saknem, es drosmigi teicu:

– Ja! Vinu sauc Sergejs! Vins ir manas nodalas absolvents! Un es esmu vina lidz galam iemilejusies!

Maniem vardiem bija spradziena bumba, un mani radinieki, peksni izkluvusi no apdullinasanas, saka mani apbert ar jautajumiem:

– Sofija, es ceru, ka saglabasi savu nevainibu un nekluvi izlaidiga ka Lera? Es nelausu jums to ienest apaksmala! – vecmamina satrakojas. Vinas gara seja un dusmu pilnas acis lika manai sirdij pukstet ar divkarsu speku. Vina vel nebija pilniba samierinajusies ar masas kazam, un tad jaunas sokejosas zinas par manu gaidamo laulibu vinu pilniba satrauca.