Gulta ar zveru

– Vai Tanja zina? – tante loti nevieta atcerejas mammu, kurai es, protams, ari neko neteicu.

"Tapec jus pedeja laika esat bijis tik nesabiedrisks!" Un es savas problemas pat nenojautu! Esmu tik prieciga, masin! “Lera, skiet, bija aizmirsusi par savam kazam, noleca no pjedestala un steidzas mani apskaut.

Stop!

Vel mazliet, un mana galva butu parplisusi no sis jautajumu un minejumu straumes!

– Izvelamies Leras kazu kleitu! Par Sergeju pastastisu velak!

Divaini, bet pec mana kliedziena visi paklausija un neko vairak nejautaja. Vienigi vecmamina nenomierinajas, lidz nesanema no manis solijumu, ka grutniece neprecesos, jo vinas sirds noteikti neiztureja kaunu par otru mazmeitu.

No neobjektivitates nopratinasanas nevar izvairities, tacu atelpa prieceja un lika ceret, ka vini nomierinasies, kas nozime, ka saruna rites mierigaka toni.

Praktiski aizbegu no kazu salona, ar galvu, kam sekoja manas vecmaminas bargais skatiens, kas mani gandriz iededzinaja caurumu.

Likas, ka vetra ir rimusies, bet tas pasas dienas vakara man piezvanija satraukta Lera:

"Masa, cik talu es esmu kluvis no tevis!" Man ir tik kauns! Bet mes bijam loti tuvu! Izradas, ka Dasa zinaja vairak neka es!

– Nomierinies, Lerik! Jus nevarat uztraukties! Mes esam kopa tikai pusotru menesi, lai gan mes esam pazistami loti ilgu laiku. Es negribeju apgrutinat jus ar savas personigas dzives detalam, jo jums nav laika man pareizi tagad.

– Vai tev jau viss ir bijis?

– Ne, es vel neesmu gatavs.

– Ta es domaju! Sis Sergejs patiesi ir bruninieks, gatavs pagaidit lidz kazam un panemt tavu nevainibu sava kazu nakti? – masa iesmejas un peksni es izdzirdu Gromova balsi

– Ler, vai jus to visu apspriezat Vadima Andrejevica prieksa? Paldies, masin, par privato sarunu!

Vispirms Dasa un tagad Lera! Biju gatava nolikt klausuli vai uzmest masai dusmu lekmi par vinas garo meli, bet atceroties, ka esmu stavokli, savaldijos.

"Vins vienkarsi ienaca un neko nedzirdeja," vinas attaisnojumi vairs neglaba sabojato garastavokli, un es steidzos izslegties.

– Ata, redzesimies velak.

– Beidz, Divan! Es tikai gribeju jautat, vai man vinu ieklaut kazu viesu saraksta?

– Vins tikko pabeidza praksi kada no liela arzemju uznemuma filialem, kas tika atverta musu pilseta, tapec 10. junija vins bus komandejuma.

– Tas ir skaidrs. Zel, ta butu bijusi lieliska iespeja iepazistinat vinu ar visiem vina radiniekiem. Labi, cau, maza masin, kapteinis Gromovs jau skatas uz mani loti bargi, tapec es skrienu!

– Cau, Lerik.

Mani pasai sarugtinaja tas, ka Sergejs bija aiznemts manas masas kazu diena, tacu sapratu, ka mums vel visa dzive prieksa, lai satiktos ar gimeni, jo ipasi tapec, ka man vajadzeja but ligavas masai, kas nozime, ka visa mana uzmaniba joprojam bus versta uz Leroju. Un es negribeju atstat vinu vienu starp daudziem nepazistamiem viesiem. Kapjot zem siltas segas, es nosutiju Sergejam iszinu:

"Esmu majas. Atvainojiet, ka neatbildeju. Visa diena pagaja, gatavojoties kazam un tiekoties ar gimeni."

"Es visu saprotu, dargais, ceru, ka pirms komandejuma jus atradisit man laiku, jo es dodos prom uz visu nedelu."

"Protams, es tevi atradisu. Es tevi noskupstisu."

"Un es jus dzili skupstu! Driz jus gatavojaties musu kazam."

Pec pedejas zinas izlasisanas es saku smaidit ka pedejais idiots.

Cik neprognozejams ir liktenis, tikai pirms paris menesiem es jutos ka visnelaimigakais cilveks uz sis planetas, bet tagad es biju ceribu pilna un iemilejusies visjutigakaja un izskatigakaja puita, kurs mani patiesi darija laimigu.

Nakamaja diena parka, zem junija saules stariem, es sedeju un gaidosi skatijos uz saraukta Sergeja seju. Vins jau desmit minutes petija fotografiju, kura es pozeju sika, piegulosa, lidz gridai gara besa kleita ar milzigu skelumu:

– Kurs vispar naca klaja ar ideju uzvilkt sadus terpus ligavas masam?

– Vai tev tas nepatik?

"Man tas loti patik, bet es negribetu, ka tur pulcesies lielvardiesu un biznesmenu bars, kas skatas uz jums!"

– Serjoza, es visu laiku busu kopa ar Leru! Un ir par velu mainit dizainu, jo tas ir apstiprinats. Un tad, kleitas tiek izgatavotas pec musu merijumiem, un kazas jau pec nedelas!

"Es jau simts reizes esmu nozelojis, ka aizgaju iepriekseja diena, mila, esmu greizsirdibas noguris," vins mani asi pagrieza pret sevi un, paklavies impulsam, apskava, iebazis degunu mana. mati.

– Nomierinies, mana vecmamina bus tur, tapec es busu stingra uzraudziba!

– Visa ceriba slepjas vina!

Pec maniem vardiem abi smejamies, jo Sergejs jau bija daudz dzirdejis par manu milo vecmaminu, kura jau divas nedelas dzivoja pie manis un aktivi palidzeja gatavoties kazam, pareizak sakot, aktivi trauceja tiesi sai gatavosanai.

Ja es toreiz butu zinajis, ka manas masas kazas bus sakumpunkts visiem turpmakajiem notikumiem, es to butu palaidis garam, aci nepamirkskinot, atsaucoties uz slimibu, tacu biju loti naiva un ceribu pilna par kopigu nakotni ar Sergeju, tapec kritu. milestiba notrulina manu piesardzibu. Tas ir tas, ko es velak loti nozeloju.

4. nodala