Gulta ar zveru

Lieliski, vecmamina sasniedza savu – Vadims ir ieradies. Sava tipiskaja maniere, nebudams pieradis spelet pec kada cita noteikumiem, vins uzradas maska un nesaja automatu, nevis smokingu un puski.

Es vienmer esmu piederejis pie cilveku kategorijas, kas baidas no formas terpiem. Skiet, ka neko nelikumigu neesi izdarijusi, bet, ieraugot lielus puisus formas, tu saraujies, it ka butu pie kaut ka vainigs.

Un tagad mani parnema kada neizskaidrojama panikas sajuta un es ka ligava gandriz nokritu bezsamana. Paldies Dievam, prieksnesums bija iss un, preteji bazam, mus neparmekleja, bet vienkarsi rupigi noguldija uz parketa gridas.

– Vecmamina gribeja izpirkuma maksu, vina to sanema. Labak nedusmot Vadimu,” Dasai bija pilniga taisniba.

Vecmamina, kas palika stavam, peksni uzspraga neticama tirade:

– Mans toposais znots strada policija! Liels virs! Vins jums to noorganizes!

– Kops kura laika vina iemileja Gromovu? – atkal atskaneja mana blakus gulosa drauga snaksana, un pec mirkla lielas rokas uzmanigi palidzeja mums piecelties un pec vienas policistu komandas visi mazdusigie viesi saka skali skandet “Rugts!”

Viens no drosibas spekiem, kurs izradijas ligavainis, pacela masku un saka skupstit Leru, un pec tam pacela vinu rokas musu aplausiem un saucieniem “Ura!” iznesa to ara.

"Tomer vini ir briniskigs paris," vecmamina pasmaidija un pirmo reizi apstiprinosi pamaja ar galvu, un es piekeru sevi pie domas, ka pilniba piekritu vinai.

Ja virietis ar tadu pasu krasu ka Vadims Gromovs izvelejas manu masu, tad vina vienkarsi ir lemta klut laimigai. Reizem vins var but nezeligs un greizsirdigs, tacu vina neatlaidibu merka sasniegsana var apskaust, un veids, ka vins godbijigi izturejas pret Leru, izsvitroja visus vina trukumus.

Plustosais sampanietis palidzeja man un parejiem parbiedetajiem viesiem atjegties, tapec pavisam driz kazas saka uznemt apgriezienus.

Fotosesija, pastaiga, dzimtsarakstu nodala – viss paskreja laimiga jautribas un milestibas kaleidoskopa. Skita, ka visa diena riteja labi, jo rita spriedze bija izkliedejusies, bet, kad ieradamies restorana, es atkal jutos neomuligi.

Lai ka es centos nedomat par to, ka svetki notiek tiesi ta cilveka dibinasana, kurs bija manas divus menesus ilgas depresijas celonis, manas domas turpinaja atgriezties pie vina.

Laikam ejot, tu sac savadak skatities uz nozimigiem dzives notikumiem, tacu tris menesi, manuprat, bija parak iss laiks, lai nomierinatos un justos parliecinati starp sienam, kas piedereja Zafirovam.

Meginot kaut ka noverst uzmanibu, es saku aplukot grezno apkartni un viesus. Zale un visa eka bija gaisas krasas ar augstam zelta kolonnam un marmora gridam. Stils un gaume bija redzami katra detala: nebija nekadas pretenciozitates, bet viss vienkarsi elpoja ar diskretu greznibu. Jaunatnakusie viesi ari piestaveja iestadei. Vairak neka tris simti cilveku un visi, iznemot musu radiniekus, bija no varas vai biznesa parstavjiem.

Ari pasas svinibas neizskatijas pec parastam kazam. Programma atgadinaja koncertu, kura kaleidoskopa viens otru nomainija numuri un apsveiceji. Nebija ierastu konkursu, nebija diskotekas, bet vijole, saksofons, akademiskais vokals un klavieres, kas viens otru aizstaja, man atgadinaja Filharmoniju. Pamazam es, sezot pie jaunlaulato galda, pilniba atslabinajos un pat izdzeru veselu glazi sausa baltvina, nododot savus pratigos ieradumus.

Likas, ka viss norit pec plana un ir pienacis laiks priecaties un baudit banketu, tacu kaut kas mulsinaja un kaut kada neskaidra prieksnojauta mani nepameta visu laiku jau no pasa briza, kad atradamies restorana.

Vel viena glaze vina. Un tad vel viens.

Es dzeru, meginot apslapet signalus, ko deva mana apzina, sajaucot tos ar sajusmu un vieglu panikas lekmi.

Atmosfera mainijas pa nakti. Skita, ka bieza migla, kas piepildija zali, peksni noskaidrojas un kaut kas uzspraga. Es jutos neerti, un manas krutis izplatijas kada nomacosa sajuta. Sakuma es kritu lidz alkoholam un, garigi radot sevi, meginaju piecelties.

Bet lieta bija cita.

Es jutu acis uz sevi.

Man nevajadzeja pacelt acis un nemaz nebrinities, jo manas ieksas tikai kliedza: Vins ir seit.

Es gribeju to piedevet vinam, manai iztelei vai kaut kam vispar, tikai ne patiesibai. Meginot atsaukt atmina pirms menesa sarunu, es sastingu: tad kazu salona Lera teica, ka Deivids Zafirovs tika svitrots no viesu saraksta, jo vins atradas arzemes.

Tas nevar but vins.

Manas rokas triceja, un mana sirds puksteja ka traka, atsitot manas ribas, cik vien smagi speju. "Panika," es nojautu, bet nevaredams aizsniegties pec nomierinosas tabletes, kas guleja mana soma, es vienkarsi sedeju, jutos pec iespejas neaizsargataka un kaila.

Likas, ka sie tris menesi nekad nebutu notikusi, it ka Sergejs un viss parejais neeksistetu, un es atkal biju maza meitene, kurai bija bail skatities zem gultas.

Vienreiz.

Divas.

Tris.

Pacelu acis un satiku aukstu skatienu, kas lika man justies tik slikti, ka mana acu prieksa dubultojas mana skaista, nezeliga seja.

Mans murgs ir piepildijies.

Zvers skatijas tiesi uz mani.

5. nodala