Jupiters Pieci

Arturs Klarks JUPITERS PIECI

Profesors Forsters bija tāds sīkulis, ka viņam va­jadzēja pagatavot speciālu kosmosa skafandru. Taču, kā bieži mēdz būt, mazais augums pārpārēm tika aizstāts ar kūsājošu enerģiju un degsmi. Kad es ie­pazinos ar profesoru, viņš jau divdesmit gadu bija cīnījies par sava sapņa realizēšanu. Vēl vairāk — Forsters bija pratis pārliecināt daudzus jo daudzus lietišķus aprēķina cilvēkus, Vispasaules padomes deputātus un zinātnisko trestu vadītājus, lai tie fi­nansē viņa projektu un ekipē viņam kuģi. Pēc tam nāca vēl ne mazums ievērības cienīgu notikumu, bet to es joprojām uzskatu par profesora pašu ap­brīnojamāko panākumu…

«Arnolds Toinbijs» startēja no Zemes ar septiņiem cilvēkiem komandā. Kopā ar profesoru un viņa gal­veno palīgu Čārlzu Eštonu ekspedīcijas sastāvā ie­tilpa parastā trijotne — pilots, stūrmanis un inže­nieris — un divi aspiranti, Bills Houkinss un es. Mēs ar Billu vēl ne reizi nebijām lidojuši kosmosā, un mums viss šķita tik aizraujošs, ka nepavisam neuztraucāmies, vai pagūsim atgriezties uz Zemes līdz nākamā semestra sākumam. Starp citu, arī mūsu zinātniskais vadītājs acīmredzot neuztraucās par to. Raksturojumi, ko viņš mums izsniedza, bija visai divdomīgi, bet, tā kā cilvēkus, kuri jel ko sajēgtu no marsiešu rakstības, varēja saskaitīt uz vienas ro­kas pirkstiem (atvainojiet par nodeldētu frāzi), mūs pieņēma.

Mēs lidojām uz Jupiteru, nevis uz Marsu, tādēļ nebija īsti skaidrs, kāds tam sakars ar marsiešu raķ- stību. Taču mēs šo to zinājām par profesora teoriju un izteicām visai atjautīgus minējumus. Tie apstip­rinājās — daļēji — mūsu lidojuma desmitajā dienā.

Kad, profesora aicināti, ieradāmies viņa kabīnē, viņš sagaidīja mūs ar vērtējošu skatienu. Pat pil­nīgā bezsvara stāvoklī, kad mēs ķērāmies pie visa, kas vien gadījās pa rokai, un atgādinājām peldošas aļģes, profesors Forsters vienmēr prata saglabāt cieņu. Viņš palūkojās uz Billu, uz mani, tad atkal uz Billu, un man likās (protams, es varēju maldīties), ka viņš domā: «Par ko gan man tāda sodība?» Se­koja dziļa nopūta, kas acīm redzami nozīmēja: «Ta­gad tikpat jau par vēlu, neko darīt», un profesors sāka runāt — lēni, pacietīgi, kā vienmēr, kad viņš kaut ko skaidro. Vismaz ar mums viņš parasti runā tādā tonī. Tiesa, man tikko ienāca prātā, ka… labi, nenovirzīsimies.

—   Līdz šim, — viņš sāka, — man vienkārši nav bijis laika pastāstīt jums par mūsu ekspedīcijas mērķi. Bet varbūt jūs jau nojaušat?

—    Man šķiet, ka esmu nojautis, — atteica Bills.

—   Tad paklausīsimies. — Profesora acīs pazibēja diaiska uguntiņa.

Gribēju Billu atturēt, taču — vai esat pamēģinā­juši kādam iespert, atrodoties bezsvara stāvoklī?

—    Jūs meklējat pierādījumus… tas ir, papildu pierādījumus, savai teorijai par ārpuszemes kultūru difūziju.

—    Bet kā jūs domājat, kādēļ es meklēju tos uz Jupitera?

—    īsti nezinu, bet man liekas, ka jūs cerat kaut ko atrast uz viena no tā pavadoņiem…

—    Lieliski, Bili, lieliski. Ir pazīstami piecpadsmit Jupitera pavadoņi, turklāt to kopīgā platība aptu­veni ir vienāda ar pusi Zemes virsmas. Kur jūs sāktu meklējumus, ja jums dotu vienu divas nedē­ļas laika? Man būtu ļoti interesanti to dzirdēt.

Bills nedroši pavērās profesorā, it kā būtu saklau­sījis sarkasmu.

—    Neesmu visai stiprs astronomijā, — viņš sacīja, — bet šķiet, ka šo piecpadsmit pavadoņu vidū ir četri lieli mēneši. Es sāktu ar tiem.

—    Jūsu zināšanai, katrs šis mēnesis — Jo, Eiropa, Ganimēds un Kalisto — lieluma ziņā ir vienāds ar Āfriku. Vai jūs sāktu tos pārmeklēt alfabēta kār­tībā?

—   Nē, — Bills tūlīt attrauca. — Es sāktu ar to, kas vistuvāk planētai.

—   Liekas, nav vairak vērts veltīgi tērēt laiku, pētot jūsu spējas loģiski spriest. — Profesors nopū­tās, viņš acīm redzami nespēja vien sagaidīt, kad varēs sākt jau sagatavotu runu. — Turklāt jūs dziļi maldāties. Lielie pavadoņi mums bijuši nebijuši. Tie sen nofotografēti, bet daļa to virsmas izpētīta tieši uz vietas. Arheologam tur nav nekā interesanta. Turpretī mēs ar jums lidojam uz objektu, kuru vēl neviens nav pētījis.

—    Vai patiesi uz Jupiteru? — es pārsteigumā ie­saucos.

—    Ko jūs, kādēļ tādas galējības! Bet mēs būsim tam tik tuvu, kā vēl neviens nav bijis.

Viņš brīdi klusēja.