Jupiters Pieci

Kas attiecas uz «Piecnieku», tad observatorijas līdzstrādnieki bija izmērījuši tā diametru un izdarī­juši vairākus vispārējus uzņēmumus, un ar to viss arī beidzās. Uzņēmumi nebija iznākuši pietiekami skaidri un neparādīja līnijas, kuras mēs ar jums tikko redzējām, citādi, protams, ar šo jautājumu būtu nodarbojušies agrāk. Man tikai vajadzēja pa­lūgt savu draugu Loutonu, lai pret «Piecnieku» pagriež simt centimetru reflektoru, un viņš tās uz­reiz pamanīja. Bez tam viņš minēja vēl kādu faktu, kuram jau sen būtu vajadzējis pievērst uzmanību. «Piecnieka» diametrs ir tikai trīsdesmit kilometru, bet spožums nepavisam neatbilst tik maziem izmē­riem. Ja salīdzina tā atstarošanas spēju jeb aldeb . .. al…

—    Albedo! >

—    Paldies, Tonij … Ja salīdzina tā albedo ar citu mēnešu albedo, izrādās, ka tas atstaro gaismu daudz labāk par pārējiem. Atstaro kā pulēts metāls, nevis kā kalnu ieži.

—    Vai re, kā! — es izsaucos. — «X kultūras» tauta pārklājusi «Piecnieku» ar ārējo apvalku! Ar kaut ko līdzīgu kupoliem, kādi bija uz Merkurija, tikai daudz lielāku.

Profesors pavērās manī ar neslēptu līdzjūtību.

—    Un vēl jūs nevarat iedomāties! — viņš teica.

Manuprāt, tas nebija īsti taisnīgi no viņa puses.

Sakiet atklāti: vai jūs manā vietā būtu labāk tikuši galā ar šo uzdevumu?

Pēc trim stundām nolaidāmies milzīgā metāla lī­dzenumā. Lūkodamies iluminatorā, es jutos kā pun­durītis. Uz gāzes tvertnes uzrāpusies skudra droši vien saprastu mani. Un tad vēl milzu Jupiters virs galvas. Bija zudusi pat profesora parastā pašapziņa un tās vietā stājusies cieņas pilna bijība.

Līdzenums nebija pilnīgi gluds. Tajā iezīmējās platas svītras milzīgo metāla plākšņu savienojumu vietās. Šīs pašas līnijas, pareizāk sakot, to veidoto tīklu, mēs arī bijām redzējuši no kosmosa.

Metru trīssimt no mums slējās tāds kā paugurs. Mēs to pamanījām jau lidojot, kad pētījām mazo pavadoni no augšas. Pavisam bija seši šādi izciļņi. Četri atradās vienādā atstatumā cits no cita gar ekvatoru, divi — uz poliem. Tā vien gribējās do­māt, ka mūsu priekšā atrodas ieejas, kas ved metāla apvalka iekšienē.

Es zinu, daudzi uzskata, ka klejot kosmonauta skafandrā pa planētu, kurai ir mazs pievilkšanas spēks un nav atmosfēras, ir ārkārtīgi aizraujoša nodarbošanās. Šie cilvēki maldās. Tik daudz kas jāatceras, jāpārbauda un jābūt gatavam uz tik dau­dzām nejaušībām, ka romantika nenāk ne prātā. Vismaz man tā ir. Tiesa, šoreiz es biju tik uztraukts, kad mēs izgājām no slūžām, ka neatcerējos abso­lūti neko.

Smaguma spēks uz «Piecnieka» ir pārāk mazs, un iet tur nav iespējams. Sasaistīti kopā kā alpīnisti, mēs slīdējām pa metāla līdzenumu, izmantojot reak­tīvo pistoļu atsitiena spēku. Ķēdes abos galos atra­dās pieredzējuši kosmonauti Fultons un Grūvss, un jebkura pārsteidzīga iniciatīva tūlīt tika nobremzēta.

Pēc dažām minūtēm mēs nokļuvām pie mērķa — milziga, zema kupola aptuveni kilometru apkārt­mērā. Bet varbūt tās ir milzīgas gaisa slūžas, kas spēj ielaist veselu kosmosa kuģi? … Vienalga, mēs varēsim tikt iekšā tikai laimīgas nejaušības pēc, jo mehānismi, bez šaubām, sen jau sabojājušies, un, ja arī nebūtu bojāti, mēs ar tiem netiktu galā. Kas gan var būt vēl mokošāk: stāvēt uz vislielākā arheo­loģiskā atklājuma sliekšņa un sajust pilnīgu bez­spēcību!

Nogājuši gar kupolu aptuveni ceturto daļu tā ap­kārtmēra, ieraudzījām metāla apvalkā rēgojamies caurumu. Tas bija neliels, pāris metru diametrā, bet tik pareizas formas, ka mēs pat uzreiz neaptvērām, kas tas ir. Tad es izdzirdu radiofonā Tonija balsi:

—    Bet tas taču nav mākslīgs caurums. Mums jāpateicas par to kādam meteorītam.

—   Nevar būt! — profesors Forsters iebilda. — Tam ir pārāk regulāra forma.

Tonijs palika pie sava.

—    Lielie meteorīti vienmēr atstāj apaļus caurumus, ja vien trieciens nav bijis vērsts pa pieskari. Ap­lūkojiet malas, — uzreiz redzams, ka notikusi eks­plozija. Droši vien pats meteorīts reizē ar apvalku iztvaikojis un mēs neatradīsim nevienas šķembas.

—    Tas ir pilnīgi iespējams, — iejaucās King- slijs. — Cik ilgi pastāv šī konstrukcija? Piecus mil­jonus gadu? Brīnums, ka neesam atraduši citus krā­terus.

—    Iespējams, ka esat uzminējis. — Aiz priekiem profesors pat nesāka strīdēties. — Lai nu kā būtu, bet es iešu iekšā pirmais.

—    Labi, — noteica Kingslijs; viņam kā kapteinim bija sakāms pēdējais vārds šādos jautājumos. — Es izritināšu divdesmit metru troses un pats apsēdīšos uz malas, lai varētu uzturēt radiosakarus. Citādi apvalks ekranēs.

Un profesors Forsters pirmais devās iekšā «Piec­niekā» — šis gods viņam pēc taisnības arī pienācās.

Bet mēs sadrūzmējāmies ap Kingsliju, lai viņš va­rētu mums atstāstīt, ko saka profesors.

Forsters tālu netika. Kā jau varēja gaidīt, zem pirmā apvalka bija otrs. Attālums starp abiem bija tik liels, ka bija iespējams nostāties visā augumā, un, spīdinādams ar kabatas bateriju uz visām pu­sēm, viņš visur redzēja balstu un statņu rindas, bet vairāk arī nekā.