Jupiters Pieci

Pagāja vēl divdesmit četras mokpilnas stundās, līdz mums izdevās iekļūt dziļāk. Atceros, uz beigām es neizturēju un pavaicāju profesoram, kā tas ga­dījies, ka viņam nav ienācis prātā paņemt līdzi sprāgstvielas. Profesors apvainots pavērās manī.

Ar to, kas kuģī, pietiktu, lai mūs visus aizrai­dītu uz viņpasauli, — viņš atbildēja. — Taču spri­dzināt nozīmē riskēt, ka var ko izpostīt. Labāk cen­tīsimies izdomāt citu paņēmienu.

Tā tik ir izturība! Starp citu, es viņu sapratu. Kāda gan nozīme vienai dienai, ja meklēts jau div­desmit gadu?

Ieeju atrada — kā jūs domājat, kurš? — Bills Houkinss. Līdzās šīs mazās planētas ziemeļpolam viņš atklāja milzīgu caurumu, savus simt metrus diametrā. Te meteorīts bija izgājis cauri abiem ārē­jiem apvalkiem. Tiesa, aiz tiem atklājās vēl trešais, taču, pateicoties vienai no tām nejaušībām, kādas gadās reizi vairākos miljonos gadu, tieši šai caurumā bija trāpījis otrs, mazāks meteorīts un saārdījis pē­dējo apvalku. Trešais caurums bija pavisam neliels, tanī tik tikko varēja ielīst skafandrā tērpies cilvēks. Mēs ienirām tajā cits pēc cita.

Droši vien savu mūžu man vairs negadīsies pār­dzīvot tik dīvainu izjūtu, kāda pārņēma mani, kad es karājos zem šī milzu jumola kā zirneklis zem

Svētā Pētera katedrāles kupola. Mēs zinājām, ka mums apkārt ir ļoti plaša telpa, taču nezinājām, cik tā liela, tāpēc ka laternu gaismā nevarēja spriest par attālumu. Šeit nebija putekļu, nebija gaisa, tādēļ gaismas stari gluži vienkārši nebija saredzami. Pa­vērsīsi staru pret kupolu — gaišais ovāls slīd aizvien tālāk, izplūst un beidzot pazūd pavisam. Paspīdināsi «lejup» — redzams tikai blāvs plankums, bet tik tālu, ka nekā nevar saskatīt.

Tikko jaušamā smaguma spēka ietekmē mēs lēni kritām, līdz mūs apturēja troses. Virs sevis redzēju mirgojošu aplīti tur, kur bijām ienākuši; protams, patālu gan bija, bet tomēr vieglāk ap sirdi.

Es šūpojos trosē, tumsā visapkārt zibsnīja nespod­ras zvaigznītes — manu biedru laterniņas, un te pēkšņi man atausa gaisma. Aizmirsis, ka visi radio­foni noskaņoti uz vienu vilni, es iebļāvos:

—   Profesor, man šķiet, tā nemaz nav planēta! Tas ir kosmosa kuģis!

Un tūlīt pat apklusu, juzdamies kā pēdīgais muļķis. Mirkli valdīja saspringts klusums, pēc tam sākās neskaidrs troksnis — visi ierunājās reizē. Taču es atšķīru profesora balsi un uzreiz sapratu, ka viņš ir izbrīnījies un apmierināts.

—   Pilnīgi pareizi, Džek. Ar šo kuģi «X kultūra» ieradusies Saules sistēmā.

Kāds — šķiet, Ēriks Fultons — neticīgi nokrem- šļojās.

—    Pasakas! Kuģis trīsdesmit kilometru diametrā!

—    Jums jau nu gan vajadzētu to izprast, — pro­fesors iebilda negaidīti lēnīgi. — Iedomājieties, ka kāda civilizācija nolēmusi šķērsot starpzvaigžņu telpu, — kā atrisināt šo uzdevumu? Tikai tā: kos­mosā samontēt vadāmu planetoīdu, kaut tas prasītu ne vienu vien gadsimtu. Jānodrošina taču vairākas paaudzes ar visu nepieciešamo, tā ka kuģim jābūt patstāvīgai pasaulei, tādēļ arī tādi izmēri. Kas zina, cik sauļu viņi aplidojuši, pirms atrada mūsējo un beidzās viņu meklējumi? Droši vien viņiem bijuši arī citi kuģi, mazāki, lai varētu nolaisties uz pla­nētām, bet bāze tai laikā palika kaut kur kosmosā. Viņi izvēlējās šo orbītu apkārt vislielākajai planē­tai, kur varētu mierīgi atstāt kuģi uz mūžu mūžiem vai līdz tam laikam, kamēr to atkal ievajadzēsies. Visvienkāršākā loģika: ja bāzes kuģi palaistu orbītā ap Sauli, planētu pievilkšanas spēks ar laiku pārvērstu orbītu tiktāl, ka pēc tam kuģi vairs neat­rastu. Turpretī šeit nekas tāds nevarēja notikt.

—    Sakiet, profesor, — kāds ievaicājās, — vai jūs to visu zinājāt jau pirms ekspedīcijas sākuma?

—    Tā man šķita . .. Visi fakti mudināt mudināja izdarīt šādu secinājumu. Piektais pavadonis vien­mēr izcēlies ar dažām dīvainībām, taču līdz šim to nezin kādēļ neņēma vērā. Kāpēc šis sīkais mēnes­tiņš atrodas tik tuvu Jupiteram, septiņdesmit reižu tuvāk nekā citi mazie pavadoņi? No astronomijas viedokļa tas ir bezjēdzīgi. Bet nu diezgan pļāpāts. Mūs gaida darbs.

Un kas tas bija par darbu! Mūsu septiņniekam bija lemts visu laikmetu lielākais arheoloģiskais atklājums, mums vajadzēs izpētīt veselu pasauli — lai arī mazu, lai arī mākslīgu, bet tomēr pasauli. Ko mēs varējām izdarīt? Uz ātru roku veikt paviršu izlūkošanu, jo materiāla te pietiktu vairāku paaudžu pētniekiem.

Vispirms mēs nolaidām ailē spēcīgu prožektoru, tas bija iekārts garā kabelī, kas to savienoja ar kuģi. Prožektoram vajadzēja ne tikvien apgaismot pavadoņa iekšieni (līdz pat šim laikam nevaru pie­spiest sevi saukt «Piecnieku» par kuģi), bet arī kal­pot mums par bāku.'Pēc tam mēs nolaidāmies gar kabeli līdz nākamajam stāvam. Pastāvot tik mazam pievilkšanas spēkam, kritiens no viena kilometra augstuma nepavisam nebija bīstams; vieglo grū­dienu pilnīgi apslāpēja atsperīgās kārtis, ar kurām bijām bruņojušies.