Jupiters Pieci

Pagāja desmit mokpilnas minūtes. Es biju- pazau­dējis Meizu no redzes loka un jau prātoju, vai ti­kai nav pienācis laiks sasiet profesoru un drāzties pakaļ viņa upurim, kamēr vēl neesam kļuvuši par slepkavām. Bet kuģi taču vada tie paši cilvēki, kas ar savām rokām izdarījuši noziegumu. Es pagalam apjuku.

Te lēni atvērās «Henrija Ljūsa» lūka un parādī­jās divi skafandros tērpti stāvi, balstīdami mūsu stiīdu vaininieku.

—    Pilnīga kapitulācija. — Profesors apmierināts nopūtās. — Nesiet šurp, — viņš pa radio izrīkoja. — Es atvēršu slūžas.

Viņš acīm redzami nesteidzās. Es nepārtraukti skatījos pulkstenī — bija pagājušas jau piecpadsmit minūtes. Gaisa slūžās iedārdējās, iešķindējās, tad atvērās durvis un ienāca kapteinis Hopkinss. Viņam sekoja Meriena, kurai trūka tikai asiņainas āvas rokā, — tad tā būtu īsta Klitemn^stra. Baidījos sa­stapt viņas skatienu, bet profesoram no tā ne silts, ne auksts. Viņš iegāja slūžās, pārbaudīja, vai viss ir atgādāts, un atgriezās, rokas berzēdams.

—    Nu, tā, — viņš jautri sacīja. — Bet tagad pie­sēdiet, iedzersim un aizmirsīsim šo nepatīkamo pār­pratumu.

—    Jūs esat prātu zaudējis! — es sašutumā iesau­cos, rādīdams uz pulksteni. — Viņš jau nolidojis pusi ceļa līdz Jupiteram!

Profesors Forsters nosodoši pavērās manī.

—   Nepacietība ir parasts jaunības netikums, — viņš noteica. — Es neredzu nekāda iemesla steigai.

Te nu pirmoreiz ierunājās Meriena; no meitenes sejas bija redzams, ka viņa ne pa jokam izbi­jusies.

—    Bet jūs taču apsolījāt, — viņa nočukstēja.

Profesors negaidot padevās. Viņam palika pēdē­jais vārds, un viņš nebūt negribēja paildzināt spī­dzināšanu.

—   Nomierinieties, mis Mitčela, un jūs, Džek, — Meizs atrodas drošībā tāpat kā mēs ar jums. Viņu var uzņemt kuģī kuru katru brīdi.

—    Tātad jūs man melojāt?

—    Nepavisam ne. Viss, ko es teicu, ir tīra patie­sība. Tikai jūs izdarījāt nepareizu secinājumu. Kad es jums sacīju, ka no mūsu orbītas mests ķermenis nokritīs uz Jupitera pēc deviņdesmit piecām minū­tēm, es — atzīstos, ne bez nodoma — noklusēju kādu svarīgu noteikumu. Vajadzēja piebilst: «Ķermenis, kas atrodas miera stāvoklī attiecībā pret Jupiteru.» Jūsu draugs misters Meizs lidoja pa orbītu kopā ar pavadoni un tādā pašā ātrumā kā pavadonis. Apmē­ram seši kilometri sekundē, mis Mitčela. Jā, mēs nometām viņu no «Piecnieka» pretī Jupiteram. Taču mūsu piešķirtais ātrums ir sīkums, praktiski viņš turpina lidot pa to pašu orbītu. Viņš var nolidot pretī Jupiteram — kapteinis Sirls to visu aprēķi­nāja — ne vairāk kā simt kilometru. Apriņķojuma beigās, pēc divpadsmit stundām, viņš atradīsies tai pašā punktā, no kura startējis, bez jebkādas palī­dzības no mūsu puses.

Iestājās ilgs, ļoti ilgs klusums. Merienas seja pauda gan naidu, gan atvieglojumu, gan ap stūri apvesta cilvēka niknumu. Beidzot viņa pagriezās pret kapteini Hopkinsu.

—    Jūs, protams, to visu zinājāt! Kāpēc jūs man neko neteicāt?

Hopkinss pārmetoši paskatījās uz viņu.

—    Jūs man nejautājāt, — viņš atbildēja.

Mēs pievācām Meizu pēc stundas. Viņš bija no­lidojis tikai divdesmit kilometrus, un mēs bez pū­lēm sameklējām viņu pēc skafandrā iemontētās sig- nālspuldzes. Meiza radiofons bija sabojāts, un ta­gad gan es sapratu, kādēļ. Meizs bija pietiekami gudrs, lai aptvertu, ka viņam nekas nedraud, un, ja radio būtu darbojies, viņš būtu nodibinājis sakarus ar savējiem un atmaskojis mūsu krāpšanu. Bet, starp citu, kas zina! Personiski es viņa vietā labāk būtu padevies, kaut arī pilnīgi droši zinātu, ka man ne­kas nevar notikt. Manuprāt, viņš tur jutās ļoti vien­tuļš .. .

Ar pašu mazāko ātrumu panākuši Meizu, mēs ie- vilkām viņu iekšā. Man par izbrīnu, viņš nesarīkoja nekādu scēnu: vai nu pārlieku priecājās, atgriezies mūsu mājīgajā kabīnē, vai ari bija nospriedis, ka zaudējis godīgā cīņā un nav vērts turēt ļaunu prātu uz uzvarētāju. Pēdējais iemesls, domāju, ir tica­māks.

Nu, lūk, šķiet, arī viss, ja neskaita to, ka uz atva­dām mēs vēlreiz atstājām Meizu ar garu degunu. Viņa kuģa komerckrava taču bija jūtami samazinā­jusies, tātad arī degvielas vajadzēja mazāk, un pār­palikumu mēs paturējām sev. Tas mums deva ie­spēju aizvest «Vēstnesi» uz Ganimēdu. Protams, profesors izrakstīja Meizam čeku par degvielu, viss bija pilnīgi likumīgi.

Un vēl kāda raksturīga epizode, par kuru man jums jāpastāsta. Jau pirmajā dienā pēc tam, kad Britu muzejā tika atvērta jaunā nodaļa, es aizgāju turp paskatīties u^z «Vēstnesi»: gribējās pārbaudīt, vai tas ietekmēs mani tikpat spēcīgi arī jaunajos apstākļos. (Nu, tad ziniet: tagad bija gluži kas cits nekā agrāk, bet iespaids tomēr spēcīgs, un kopš tā brīža es visu muzeju uztveru kaut kā savādāk.) Zālē bija milzums apmeklētāju, un viņu vidū ieraudzīju Meizu un Merienu.

Beidzās ar to, ka mēs iegriezāmies restorānā un visai patīkami pavadījām laiku pie galdiņa.. Gods kam gods, Meizs ilgi netur ļaunu prātu. Vienīgi Me­riena mani sarūgtināja.

Nudien nesaprotu, ko viņa tajā atradusi.