Jupiters Pieci

—    Tad no mums visiem paliks pāri slapjums. Nu nē, vispirms viņi iznāks ārā pārbaudīt, kas te notiek. Aha, sūkņi sāk strādāt.

Cauruļvads saspringa kā ūdens pārpilna uguns­dzēsēju šļūtene, — tātad degviela sākusi plūst uz mūsu tvertnēm. Man likās, ka kuru katru mirkli «Henrija Ljūsa» iluminatoros uzspīdēs gaisma un pārsteigtā apkalpe metīsies ārā no kuģa, un es pat jutos vīlies, kad tas nenotika. Varēja redzēt, ka viņi

guļ īsti ciešā miegā, ja pat nejūt strādājošo sūkņu radīto vibrāciju. Bet tad pārsūknēšana bija pabeigta, Sirls un Fultons uzmanīgi aizvāca cauruļvadu un novietoja to slūžās. Viss, beidzās labi, un izskats mums bija diezgan muļķīgs.

—    Nu? — mēs vaicājām profesoram.

—    Iesim atpakaļ kuģī, — viņš padomājis atteica.

Mēs novilkām skafandrus, kaut kā saspiedāmies

kabīnē, un profesors, nosēdies pie raidītāja, pārrai­dīja trauksmes signālu. Pēc tam atlika pagaidīt da­žas sekundes, līdz iedarbosies automāts kaimiņu kuģī.

Atdzīvojas televizors, un uz mums izbijies rau- dzījās_Meizs.

—           A, Forsters! — viņš noburkšķēja. — Kas no­ticis?

—           Mums nekas, — profesors mierīgi atbildēja. — Bet jūs gan esat šo to pazaudējuši. Paskatieties uz degvielas līmeņrādi.

Meizs nozuda no ekrāna, bet skaļrunī ieskanējās neskaidri izsaucieni. Taču tad atkal parādījās Meizs — nikns un ne pa jokam satraukts.

—           Ko tas nozīmē? — viņš dusmīgi uzbrēca. — Vai tas ir jūsu pirksts?

Profesors ļāva viņam kādu brīdi pavārīties, tad beidzot atbildēja:

—           Man šķiet, būs labāk, ja jūs atnāksiet pie mums uz pārrunām. Jo vairāk tāpēc, ka jums nav tālu jāiet.

Meizs mazliet apjuka, taču tūlīt pat noskaldīja:

—    Un aiziešu arī!

Meizs atkal nozuda no ekrāna.

—           Viņam nāksies griezt kažoku uz otru pusi! — ļaunā priekā noteica Bills. — Citas izejas šim nav!

—    Lieta nav nemaz tik vienkārša, — Fultons viņu atvēsināja. — Ja vien Meizs gribētu, viņš nemaz neielaistos ar mums sarunās, bet izsauktu pa radio degvielas raķeti no Ganimēda.

—    Ko tas viņam dos? Viņš zaudēs vairākas dienas un milzum daudz naudas.

—    Toties viņam paliks statuja. Bet naudu viņš atgūs tiesas ceļā.

Iedegās slūžu signālspuldzīte, un kabīnē" iesprau­cās Meizs. Spriežot pēc viņa sejas, viņš ceļā bija paguvis visu apsvērt un bija noskaņots mierīgam izlīgumam.

—    Nu, nu, — viņš labsirdīgi iesāka. — Kādēļ jūs esat izgudrojuši šīs blēņas?

—    Jūs ļoti labi zināt, kādēļ, — dzedri atbildēja profesors. — Es taču jums skaidri un gaiši pateicu, ka no «Piecnieka» neko nedrīkst vest projām. Jūs esat piesavinājies īpašumu, kas jums nepieder.

—    Bet paklausieties! Kam tas pieder? Jūs taču negribēsiet apgalvot, ka uz. šīs planētas viss ir jūsu personiskais īpašums?

—    Tā nav planēta — tas ir kuģis, tātad šeit pie­mērojams likums par izglābtu īpašumu.

—    Visai strīdīgs jautājums. Vai jūs nedomājat, ka labāk būtu pagaidīt, līdz jūsu pretenzijas apstip­rinās tiesa?

Profesors izturējās ļoti pieklājīgi, taču es redzēju, ka tas viņam prasa milzīgu piepūli.

—    Redziet, mister Meiz, — viņš noteica ļaunu vēstošā mierā. •— Jūs esat pievācis mūsu vissvarī­gāko atradumu. Zināmā mērā varu aizbildināt jūsu rīcību, jo jūs nespējat saprast tādu arheologu kā es un nemaz neapzināties, ko esat izdarījis. Atdo­diet statuju, mēs pārsūknēsim jums atpakaļ degvielu un aizmirsīsim- notikušo.

Meizs domīgi paberzēja zodu.

—    Nesaprotu, kādēļ tāds troksnis par kaut kādu statuju, šeit taču ir daudz visādu mantu.

Un te nu profesors nošāva greizi.

—    Jūs spriežat gluži kā cilvēks, kas nozadzis Luvrā «Monu Līzu» un uzskata, ka neviens nepa­manīs tās trūkumu, ja visapkārt karājas vēl tik daudz gleznu! Šī statuja ir tik unikāla, ka neviens Zemes mākslas darbs nav salīdzināms ar to. Lūk, kādēļ tā jāatdod.

Kad tirgojies, nedrīksti parādīt, cik ļoti ieintere­sēts esi darījuma slēgšanā. Es uzreiz pamanīju alkatības liesmiņu Meiza acīs un noteicu pie sevis: «Ahā! Viņš ietiepsies.» Ienāca prātā Fultona vārdi par degvielas raķeti no Ganimēda.

—    Dodiet man pusstundu laika pārdomām, — Meizs sacīja un pagriezās uz izejas pusi.

—    Lūdzu, — profesors sausi atteica. — Bet tikai pusstundu, ne minūtes vairāk.

Meizs tomēr nebija vis nekāds muļķis: nebija pa­gājušas pat piecas minūtes, kad viņa antena lēni pagriezās pret Ganimēdu. Protams, mēs mēģinājām pārtvert sarunu, bet viņš izmantoja slepenu šifru. Šie avīžnieki acīmredzot ne visai uzticas cits citam.

Atbilde pienāca pēc dažām minūtēm un arī bija šifrēta. Turpmāko notikumu gaidās mēs no jauna apspriedāmies. Profesors bija nonācis līdz tādai sta­dijai, kad cilvēks iet pāri visiem šķēršļiem, nerēķi­noties ne ar ko. Paša pieļautās kļūdas apziņa tikai vairoja viņa dusmas.

Acīmredzot Meizs no kaut kā baidījās, jo viņš atgriezās ar papildspēkiem. Viņu pavadīja pilots

Donalds Hopkinss, kas acīm redzami jutās ne­veikli.