Jupiters Pieci

Šaurā čūskas galva bija pagriezta pret mani, ne­redzīgās acis vērās tieši manējās. Augšējās divas rokas, kā izteikdamas atsvešinātību, bija piespiestas pie krūtīm, divas citas turēja rīku, kura nozīme nav atminēta vēl līdz šim laikam. Varenā aste — tā, redzams, tāpat kā ķenguram, noderēja par ķermeņa atbalstu — bija nostiepta uz grīdas, uzsverot miera stāvokļa iespaidu.

Ne seja, ne ķermenis nebija tāds kā cilvēkam. Viņam, piemēram, nemaz nebija nāsu, bet kaklā rē­gojās kaut kas žaunu spraugām līdzīgs. Un tomēr šis stāvs mani dziļi aizkustināja. Nekad nebiju do­mājis, ka mākslinieks spēj tā uzveikt laiku, pār­varēt barjeru, kas šķir divas kultūras. «Nav cilvēks, bet tik cilvēcisks!» par skulptūru teica profesors Forsters. Protams, daudzējādā ziņā mēs atšķīrāmies no šīs pasaules radītājiem, bet galvenajā bijām tuvi vieni otriem.

Vērojot suni vai zirgu, kuri nebūt nav mums radnieciskas būtnes, mēs taču spējam pēc viņu fi- zionomijas uzminēt, ko viņi jūt. Tā arī tagad man likās, ka es saprotu, ko izjūt manā priekšā stāvošā būtne. Es redzēju gudrību, redzēju to nelokāmību un mierīgo, pašpārliecināto spēku, kāds dveš no Džo- vanni Bellīni slavenā dodža Loredāno portreta. Taču jautās arī skumjas, tās tautas skumjas, kura pavei­kusi neizmērojamu varoņdarbu — un veltīgi.

Vēl līdz šim laikam paliek mīkla, kādēļ šī statuja iziādījās vienīgais jupiteiieša atveidojums. Diezin vai tik augsti attīstītai tautai varēja būt sai ziņa kādi tabu. Iespējams, mēs uzzināsim, kas par lietu, kad būsim atšifrējuši uzrakstus uz mazās zāles sienām.

Starp citu, statujas uzdevums tāpat ir skaidrs. Tā šeit atstāta, lai, uzvarējusi laiku, sveiktu to, kas reiz atnāks pa statujas radītāju pēdām. Droši vien tieši tādēļ tā izveidota daudz mazāka par dabisko lielumu. Acīmredzot viņi jau tad nojautuši, ka nākotne pie­der Zemei vai Venērai, tas nozīmē — būtnēm, kas līdzās jupiteriešiem izskatītos kā punduri. Viņi sa­pratuši, ka fiziskie izmēri var kļūt par tādu pašu barjeru kā laiks.

Pēc dažām minūtēm es atradu savus biedrus un kopā ar viņiem devos uz kuģi, steigdams pastāstīt par savu atklājumu profesoram, kas diezgan negri­bīgi pārtrauca darbu, lai mazliet atpūstos, — visu laiku, kamēr mēs atradāmies uz «Piecnieka», profe­sors Forsters gulēja ņe vairāk kā četras stundas diennaktī. Kad izkļuvām pa caurumu ārā un atkal stāvējām zem zvaigznēm, pār metāla līdzenumu lija Jupitera zeltītā gaisma.

—    Tad ta joks! — izdzirdu radiofonā Billa balsi. — Profesors pārvietojis kuģi.

—    Blēņas, — es iebildu. — Tas stāv, kur stāvējis.

Bet tad es pavēros sāņus un sapratu, kāpēc Bills

kļūdījies. Pie mums bija ieradušies viesi.

Divus trīs kilometrus no mūsu kuģa stāvēja tā kopija — vismaz manai nepierādušajai acij tā li­kās. Atri izgājuši cauri gaisa slūžām, mēs ieraudzī­jām, ka profesors no miega aiztūkušām acīm jau izklaidē viesus. Viņu bija trīs, tai skaitā — mums par izbrīnu un, godīgi runājot, prieku — kāda gau­žām jauka brunete.

—     Iepazīstieties, — tādā kā nespodrā balsī teica profesors Forsters. —Tas ir misters Rendolfs Meizs. Populārzinātnisku grāmatu autors. Bet tas … — viņš pagriezās pret Meizu. — Piedodiet, es labi nesa­klausīju uzvārdus…

—   Mans pilots Donalds Hopkinss . . . mana sekre­tāre Meriena Mitčela.

Pirms vārda «sekretāre» iestājās īsa pauze, gan­drīz nemanāma, taču pilnīgi pietiekama, lai manās smadzenēs uzzibsnītu signālspuldzīte. Es nenodevu savas jūtas, tomēr Bills uzmeta man skatienu, kas daiļrunīgāk par visiem vārdiem sacīja: «Ja tu domā to pašu, ko es, tad man kauns par tevi.»

Meizs bija gara auguma kalsns vīrietis papliku galvas virsu un izstaroja labvēlību, bez šaubām, liekuļotu, — aizsargkrāsa cilvēkam, kuram drau­dzīgs tonis ir profesionāls paņēmiens.

—    Acīmredzot jums tas ir tikpat liels pārsteigums kā man,—viņš ierunājās pārlieku labsirdīgi. — Ne­pavisam nebiju gaidījis, ka man šeit kāds būs aiz^ steidzies priekšā. Es nemaz nerunāju par visu šo…

—    Kādēļ jūs esat atlidojis uz šejieni? — jautāja Eštons, cenzdamies nelikties pārāk neuzticīgs.

—    Es pašlaik tieši skaidroju profesoram. Merien, dodiet, lūdzu, man mapi. Paldies.

Izņēmis no mapes sēriju meistarisku gleznojumu par astronomijas tēmu, viņš izdalīja tos mums. Tur bija attēlotas planētas un to pavadoņi, diezgan no­deldēts sižets.

—    Jūs, protams, esat redzējuši šāda veida glez­nas, cik uziet, — Meizs turpināja. — Taču šīs nav visai parastas, tām gandrīz simt gadu. To autors ir mākslinieks, vārdā Česlijs Bounstels, un tās bija ie­vietotas žurnālā «Life» 1944. gadā, ilgi pirms starp­zvaigžņu lidojumu sākšanās. Bet tagad «Life» redak­cija uzdevusi man aplidot Saules sistēmu un paska­tīties, cik tuva īstenībai bijusi mākslinieka fantā­zija. Pirmās publikācijas simtajā gadadienā repro­dukcijas atkal parādīsies žurnālā, bet līdzās būs dabisko objektu fotogrāfijas. Labi izdomāts, vai ne?