Jupiters Pieci

, Nekavēšu laiku ar visu «Piecnieka» brīnumu ap­rakstu, jau tā publicēts pietiekami daudz uzņē­mumu, karšu un grāmatu. (Starp citu, nākamo va­saru izdevniecībā «Sedžviks un Džeksons» iznāks mana grāmata.) Vienu gan man gribētos, — pastāstīt jums par to cilvēku izjūtām, kuri pirmie iekļuva šai dīvainajā metāla, pasaulē. Taču es, ticiet man, vienkārši neatminos, ko izjutu, kad mēs ieraudzījām pirmo ieejas šahtu, kas bija nosegta it kā ar milzu sēni. Laikam notikušais brīnums tā pārsteidza un saviļņoja mani, ka detaļas gluži vienkārši aizmirsu­šās. Tomēr es atceros, kādu iespaidu uz mani atstāja konstrukcijas izmēri. To nevar attēlot nekādas foto­grāfijas. «Piecnieka» radītāji — iedzimtie uz pla­nētas ar mazu pievilkšanas spēku — bijuši īsti mil­zeņi, četru cilvēku augumā. Līdzās viņu būvēm mēs izskatījāmies kā pigmeji.

Pirmajā reizē mēs nenokļuvām dziļāk par augšē­jiem stāviem un neredzējām tos zinātnes brīnumus, kurus atklāja nākamās ekspedīcijas. Taču mums arī dzīvojamos nodalījumos biia diezgan darba; mēs varētu nodzīvot vairākus mūžus un arī tad nebūtu tikuši ar visu galā. Acīmredzot senāk iekšējā lodē spīdējusi mākslīgās saules gaisma, kuras avots bijis trīskārtīgais aizsargapvalks, kas nav ļāvis atmosfē­rai izgaist kosmosā. Uz lodes virsas jupiteriesi (tā nu ir iesaukti «X kulturas» pārstāvji) cītīgi bija atveidojuši viņu pamestās pasaules apstākļus. Pil­nīgi iespējams, ka viņiem bijis lietus un migla, diena un nakts, mainījušies gadalaiki. Viņi paņē­muši sev līdzi trimdā pat mazu «jūriņu». Ūdens sa­glabājies, pārvērties apmēram trīs kilometru platā ledus laukā. Stāsta, ka, tiklīdz būšot aizdarītas spraugas ārējos apvalkos, ūdeni ar elektrolīzes palī­dzību sadalīšot ūdeņradī un skābekli un «Piecniekā» atkal būs radīta atmosfēra.

Jo vairāk mēs redzējām, jo vairāk mums iepati­kās būtnes, kuru valstībā bijām ielauzušies pirmo reizi piecu miljonu gadu laikā. Viņi bijuši milži, viņi atlidojuši no citas Saules sistēmas, taču viņos bijis daudz cilvēciska. Un ir bezgala žēl, ka mūsu civili­zācijas pagājušas viena otrai garam tikai ar pāris sekunžu starpību, rēķinot kosmiskos mērogos.

Droši vien vēl nevienam arheoloģijas vēsturē nav veicies tā kā mums. Pirmkārt, kosmosa vakuums bija pasargājis visu no iznīcības. Otrkārt, jupite- rieši — to. nu nepavisam nevarēja sagaidīt —, sāk­dami apgūt Saules sistēmu, bija atstājuši uz kuģa ņe mazumu dārgumu. Uz. iekšējās lodes viss izska-l tījās tā, it kā kuģa ilgais ceļojums būtu beidzies tikai vakar. Iespējams, ka ceļinieki bija nolēmuši saglabāt bāzi kā svētumu, kā piemiņu no pamestās dzimtenes, bet varbūt domājuši, ka šīs lietas viņiem kādreiz vēl varētu noderēt.

Lai nu kā, viss bija saglabājies pirmatnējā veidā. Reizēm kļuva pat baisi. Kopā ar Billu fotografēju lielisku griezumu, un pēkšņi aiz nereālas laika iz­jūtas burtiski sažņaudzas sirds. Un es bailīgi atska­tos: liekas, tūlīt pat pa šīm smailajām durvīm ienāks milži un atsāks uz brīdi pārtraukto darbu.

Mākslas galeriju mēs atklājām ceturtajā dienā. Citādi to nemaz nevar nosaukt, tā bija tieši galerija. Kad Grūvss un Sirls pēc dienvidu puslodes paviršas apskates ziņoja par šo atradumu, nolēmām koncen­trēt tur visus mūsu spēkus. Jo, kā teikts, mākslā taču izpaužas tautas dvēsele. Mēs cerējām tur atmi­nēt «X kultūras» mīklu.

Celtne bija ārkārtīgi liela pat tādiem milžiem. Tā­pat kā visas pārējās «Piecnieka» celtnes, tā bija veidota no metāla, tomēr nelikās sausi praktiska. Tās smaile sasniedza pusi attāluma līdz šīs pasaules jumolam, un, raugoties iztālēm, kad nebija redza­mas detaļas, ēka atgādināja gotisku katedrāli. Daži autori, nejaušās līdzības apmulsināti, sauc šo celtni par templi, taču mēs neesam konstatējuši jupiterie- šiem nekādu reliģijas pazīmju. Cita lieta — Māk­slas templis, ne velti šis nosaukums tik cieši iesak­ņojies.

Aptuveni aprēķināts, ka šai krātuvē vien ir no desmit līdz divdesmit miljoniem eksponātu — do­mājams, par cilvēci daudz vecākas tautas ilgās vēs­tures labākie augļi.

Tieši šeit es atklāju nelielu, apaļu telpu, kas sā­kumā man likās esam tikai vieta, kur krustojas seši radiāli gaiteņi. Pārkāpdams profesora pavēli, biju devies izlūkos viens pats un tagad meklēju īsāko atpakaļceļu pie biedriem. Abās pusēs man klusi slīdēja garām tumšās sienas, lāktura gaisma dejoja priekšā pa griestiem. Griestus klāja izcirstas rakstu zīmes, un es tik uzmanīgi pētīju tās, cerēdams at­rast pazīstamus zīmju savienojumus, ka citu neko neievēroju. Pēkšņi ieraudzīju statuju un pavērsu pret to lāktura gaismu.

Liela mākslas darba radītais pirmais iespaids vienmēr ir neatkārtojams. Šeit iespaidu vēl pastip­rināja attēlotais priekšmets. Es biju pirmais cilvēks, kas uzzināja, kādi izskatījušies jupiterieši,— jā, jā, manā priekšā stāvēja jupiterietis. bez šaubām, pēc dzīva modeļa veidots, īsta meistara rokas veidots.