Jupiters Pieci

Atceros, toreiz profesora stāsts ne mani, ne Billu sevišķi neietekmēja. Pieņemsim, ka «X kultūras» pārstāvji kādu laiku ir mituši uz «Piecnieka» un kaut kāda iemesla dēļ varbūt pat atstājuši tur savus darinājumus. Protams, būtu jau interesanti tos at­rakt, bet diez vai tie būs tik nozīmīgi, kā profesors domā. Forsters droši vien jutās vīlies, ka mēs izrā­dām tik maz sajūsmas. Bet viņš pats bija vainīgs, tādēļ ka — mēs drīz vien par to pārliecinājāmies — vēl joprojām kaut ko slēpa no mums.

Apmēram pēc nedēļas mēs izkāpām uz Ganimēda, kas ir Jupitera vislielākais pavadonis un vienīgais, uz kura atrodas pastāvīga bāze — observatorija un ģeofiziskā stacija ar pussimta līdzstrādnieku. Viņi visi priecājās par viesiem, bet mēs ilgi neuzkavē­jāmies, tikai iepildījām degvielu; profesors nevarēja vien sagaidīt, kad lidosim tālāk. Dabiski, visi sāka interesēties, kādēļ mēs dodamies tieši uz «Piec­nieku», taču Forsters klusēja, bet mēs neuzdrošinā­jāmies bilst ne vārda — viņš nenolaida no mums acu.

Ganimēds, starp citu, ir ļoti interesanta vieta, un atpakaļceļā mums izdevās iepazīties ar šo pavadoni tuvāk. Taču par to es apsolīju rakstu citam žurnā­lam, tā ka šeit daudz nerunāšu. (Pacentieties nepa­laist garām «Nacionālā Astrogrāfijas Žurnāla» kār­tējo numuru.)

Lēciens no Ganimēda uz «Piecnieku» ilga mazliet vairāk nekā pusotras dienas. Bija diezgan baisi vērot, kā Jupiters stundu no stundas aug, draudēdams aizēnot visas debesis. Es maz ko sajēdzu no astro­nomijas, taču mani neatstāja doma par drausmīgo gravitācijas lauku, kurā mēs kritām. Vai maz kas var gadīties! Teiksim, izbeigsies degviela, un mēs nespēsim vairs atgriezties uz Ganimēda, varbūt pat nokritīsim uz Jupitera.

Gribētos aprakstīt šo vareno ainu: mūsu priekšā rotējoša kolosāla bumba, apjozta niknu vētru jos­lām . . . Atklāti sakot, es pat mēģināju to darīt, taču mani draugi literāti, kas bija lasījuši manuskriptu, ieteica šo vietu izmest. (Viņi sadeva man vēl mil­zum daudz padomu, kurus es nolēmu neņemt par pilnu, citādi šis stāsts vispār nebūtu ieraudzījis die­nas gaismu.)

Par laimi, tagad ir publicēts tik daudz krāsainu Jupitera «portretu», ka jūs katrā ziņā esat tos Ska­tījuši. Iespējams, jums būs pagadījies arī tas uzņē­mums, kas bija mūsu nepatikšanu cēlonis. (Tur­pmāk jums viss kļūs skaidrs.)

Beidzot Jupiters pārstāja augt; mēs iegājām «Piecnieka» orbītā, un šķita — tūlīt panāksim sīko mēnesi, kas lielā ātrumā riņķoja ap savu planētu. Mēs visi iespiedāmies komandkabīnē, lai pēc iespē­jas ātrāk ieraudzītu mērķi, ■— vismaz visi, kam pietika vietas. Mēs ar Billu stāvējām pie ieejas, cenzdamies jel ko saskatīt pāri citu galvām. King- slijs Sirls, mūsu pilots, nesatricināms kā vienmēr,

bija atlaidies savā sēdeklī, inženieris Ēriks Fultons domīgi kodīja ūsas, skatīdamies uz degvielas līmeņ­rādi, bet Tonijs Grūvss būrās savās tabulās.

Profesors bija gluži kā pieaudzis pie teleperiskopa okulāra. Pēkšņi viņš nodrebēja un pārsteigumā klusi iesaucās. Pēc tam klusēdams pamāja Sirlam un palaida viņu savā vietā. Tā pati aina. Pēc Sirla nāca Fultons. Kad nodrebēja arī Grūvss, mums bija diez­gan, mēs aizspraucāmies līdz okulāram un pēc īsas cīņas ieguvām to.

Nezinu, ko īsti biju cerējis ieraudzīt, taču katrā ziņā es jutos vīlies. Izplatījumā mūsu priekšā pel­dēja nepilns mēness, tā nakts sektors bija tikko sa­skatāms Jupitera atstarotajā gaismā. Un viss.

Bet te manas acis, kā tas mēdz būt, kad pietie­kami ilgi lūkojies teleskopā, sāka atšķirt detaļas. Pa­vadoņa virsmu klāja smalkas līnijas, kas krustojās cita ar citu, un pēkšņi es uztvēru tajās zināmu li­kumsakarību. Jā, jā, šīs līnijas veidoja ģeometriski pareizu tīklu, tieši tāpat kā paralēles un meridiāni uz Zemes globusa. Acīmredzot arī es biju izbrīnā iesvilpies, tādēļ ka Bills pastūma mani nost un pats pieplaka pie okulāra.

Cik pašapmierināts izskatījās profesors Forsters, kad mēs apbērām viņu jautājumiem!

— Protams, — viņš skaidroja, — man tas nav tāds pārsteigums kā jums. Bez bareljefa, kuru atradu uz Merkurija, man bija vēl citi fakti. Ganimēda observatorijā strādā kāds mans draugs. Es atklāju viņam savu noslēpumu, un pēdējās nedēļās viņš pamatīgi pastrādāja manā labā. Nezinātājs būtu brī­nījies, cik maz observatorija nodarbojas ar pava­doņiem. Visspēcīgākās ierīces bija pagrieztas pret ārpusgalaktikas miglājiem, bet pārējās — pret Ju­piteru un tikai pret Jupiteru.