Jupiters Pieci

—    Jā, — Meriena apstiprināja, bet ne vairs tik aukstasinīgi. — Turpiniet.

—    Lieliski. Mūsu pasaulīte apriņķo Jupiteru div­padsmit stundās. Redziet: saskaņā ar zināmu teorēmu ķermenim, kas krīt no orbītas, vajadzīgas simt sep­tiņdesmit septiņas tūkstošdaļas perioda, lai sasniegtu pievilkšanas spēku centru. Citiem vārdiem sakot, ķermenis, kas krīt no šejienes uz Jupiteru, sasniedz planētas centru aptuveni pēc divām stundām un septiņām minūtēm. Kapteinis Hopkinss, bez šaubām, var jums to apliecināt.

Pēc neilgas pauzes mēs izdzirdējām Hopkinsa balsi:

—    Es, protams, nevaru galvot par minēto skaitļu absolūtu precizitāti, bet domāju, ka viss ir pareizi. Ja ari ir kļūda, tad neliela.

—    Jauki, — profesors turpināja. — Jūs, bez šau­bām, saprotat, — viņš labsirdīgi pavīpsnāja, — ka krišana uz planētas centru ir tīri teorētisks ga­dījums. Ja patiešām mestu no šejienes kādu priekš­metu, tas sasniegtu Jupitera atmosfēras augšējos slāņus daudz ātrāk. Es ceru, jums nav garlaicīgi klausīties manī?

—    Nē, — ļoti klusi atbildēja Meriena.

—    Brīnišķīgi. Vēl jo vairāk tādēļ, ka kapteinis Sirls man aprēķinājis, cik ilgi ķermenis īsti kritīs. Sanāk stunda un trīsdesmit piecas minūtes, ie­spējamā kļūda — divas trīs minūtes. Garantēt abso­lūtu precizitāti mēs nevaram, ha-ha! Jūs, protams, esat ievērojusi, ka mūsu pavadoņa pievilkšanas spēka lauks ir ārkārtīgi mazs. Otrais kosmiskais āt­rums šeit ir tikai ap desmit metru sekundē. Aizmetiet kādu priekšmetu ar tādu ātrumu, un tas vairs neat­griezīsies uz šejieni. Pareizi, mister Hopkins?

—    Pilnīgi pareizi.

—    Bet tagad pāriesim pie lietas. Mēs domājam tūlīt izvest misteru Meizu pastaigā. Tikko viņš atra­dīsies tieši zem Jupitera, mēs noņemsim viņa ska­fandram reaktīvās pistoles un .. . ē . . . piešķirsim misteram Meizam zināmu paātrinājumu. Mēs ar savu kuģi labprāt panāksim viņu un uzņemsim, tik­līdz būsiet atdevusi mums nozagto īpašumu. No mana paskaidrojuma jūs, protams, sapratāt, ka lai­kam te ir visai svarīga nozīme. Stunda un trīsdesmit piecas minūtes ir apbrīnojami īss laika sprīdis, vai ne?

—           Profesor! — es pārsteigumā izsaucos, — Justo nedarīsiet!

—           Klusējiet jel! — viņš uzbrēca. — Tātad, mis Mitčela, ko jūs par to teiksiet?

Merienas sejā jautās gan šausmas, gan neticība.

—           Tas gluži vienkārši ir blefs! — viņa iesaucās. — Es neticu, ka jūs to darīsiet! Komanda jums ne­atļaus!

Profesors nopūtās.

—          Ļoti žēl. Kapteini Sirl, mister Grūvs, lūdzu, at­vediet apcietināto un izpildiet manus norādījumus.

—    Tieši tā, ser, — svinīgi atbildēja Sirls.

Meizs bija acīm redzami izbijies, taču nedomāja

piekāpties.

—           Kas jums vēl padomā? — viņš jautāja, kad viņam iedeva skafandru.

Sirls paņēma viņa reaktīvās pistoles.

—          Apģērbieties, — viņš pavēlēja. — Mēs ejam pastaigāties.

Tikai tagad es aptvēru, kas profesoram padomā. Protams, tas viss ir blefs, kolosāls blefs, viņš neme­tis Meizu uz Jupiteru. Un, ja arī gribētu mest, Sirls

I un Grūvss nebūtu ar mieru to darīt. Bet Meriena taču atjautīs, ka tiek krāpta, un mēs būsim sprukās.

I Aizbēgt Meizs nevarēja; bez reaktīvajām pisto­lēm viņš bija bezspēcīgs. Pavadoņi saņēma viņu zem rokām un vilka uz priekšu kā pietauvojamu aero- statu. Viņi vilka Meizu pretī apvārsnim — un pretī Jupiteram.

) Es palūkojos uz kaimiņu kuģi un ieraudzīju, ka Meriena, stāvēdama pie iluminatora, ar skatienu pavada šo trio. Arī profesors Forsters bija to pa­manījis.

—     Ceru, mis Mitčela, jūs saprotat, ka mani ļau­dis neaizvilka tukšu skafandru. Atļaušos ieteikt jums apbruņoties ar tālskati. Pēc minūtes viņi no­zudis aiz apvāršņa, taču jūs atkal ieraudzīsiet mis­teru Meizu, kad viņš sāks… hm … celties augšup.

Skaļrunis klusēja. Likās, ka mokošajām gaidām nebūs gala. Varbūt Meriena nodomājusi pārbaudīt profesora apņēmību?

Paķēris tālskati, es pavērsu to pret debesīm, kas pacēlās virs tik aplam tuvā apvāršņa. Un pēkšņi ieraudzīju niecīgu gaismas uzliesmojumu pret Ju­pitera milzu diska dzelteno fonu. Atri iestādīju fo­kusu un saskatīju trīs figūriņas paceļamies kosmosā. Manu acu priekšā tās sadalījās: divas ar pistolēm piebremzēja un sāka krist atpakaļ uz «Piecnieku», bet trešā lidoja tālāk tieši pretī draudīgajam debess ķermenim.

Es šausmās pagriezos pret profesoru.

—    Viņi to izdarīja! Es biju domājis, ka tas ir blefs!

—    Mis Mitčela, bez šaubām, domājusi tāpat, — , piofesors vēsi atbildēja, runādams mikrofonā. — Ceru, ka man nav jums jāskaidro, ar ko draud vil­cināšanās. Šķiet, es jau teicu, ka kritiens no mūsu orbītas līdz Jupiteram ilgst tikai deviņdesmit piecas minūtes. Bet vispār pietiek arī ar četrdesmit minū­tēm, pēc tam būs par vēlu . ..

_Viņš ieturēja izteiksmīgu pauzi. Skaļrunis klu­sēja.

—    Bet tagad, — profesors turpināja, — es izslē­dzu uztvērēju, lai izvairītos no veltīgiem strīdiem. Mēs atsāksim sarunu tikai tad, kad jūs būsiet at­devusi statuju … Un pārējos priekšmetus, par ku­

riem misters Meizs tik neapdomīgi izrunājās. Visu labu.