Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Tad tika ienests Ulnak-Sillorts. Pirmajā brīdī, ieraudzījis izaicinātāja tronī mani, viņš izskatījas maķenīt pārsteigts, bet pēc tam, kā rādās, nopriecājās par šādu sagadīšanos. Viņš lūkojās uz mani, un viņa skatienā bija lasāma tīksmināšanās par gaidāmo baudu, ziņkāre un līdzjūtība, kā runcim, kas skatās uz noķertu putniņu. Savādi, taču tas mani itin nemaz

neuztrauca. Izaicinātājam bija jāuzstājas pirmajam. Man nebija lieki jādomā, negrasījos arī izmantot nevienu no melstavām, kuras biju iezubrījis no galvas grūtiem brīžiem.

Pirmais stāsts radās pats no sevis, bezmaz šķita, ka elki ir to man iečukstējuši ausī; tas pulsēja man smadzenēs un izlauzās no mutes kā ideāli izpūsta pīlīte. Vismaz tā man pašam palicis atmiņā. Par ko es meloju, turpretim neatceros nemaz, neatminos arī nevienu citu stāstu, ko tai maģiskajā vakarā cēlu publikas priekšā. Taču laikam jau mana uzstā­šanās nebija slikta, jo jau par pirmo stāstu man tika piešķirti deviņi punkti — tik labus rezultātus ar divkaujas pirmo priekšnesumu Vēl nebija guvis neviens cits iesācējs.

Kalnu trollis bija melu gladiatoru sporta pagātne jau ar pirmo šīs divkaujas raundu, un kas par to, ka viņš pats vēl to nezināja. Katrā ziņā viņš tēloja, ka neko nenojauš, viņa pretuzbrukumi bija tikpat oriģināli kā vienmēr, taču balsī jautās tāda kā nedrošība. Kaut arī tā vēl bija tikko manāma, līdz šim viņa sniegumā tādu negludumu nebija. Pie viņa ņaukstēšanas, pie viņa pārspīlētās iztapības visi jau sen bija pieraduši, — taču šī bija īsta nedrošība, un tādas lietas skatī­tāji nepiedod. Melu ķēniņi allažiņ tiek mēroti ar visstingrāko mēru. Ar savu formas ziņā neizturēto pretuzbrukumu viņš nopelnīja nieka trīsarpus punktu.

Otrajā stāstā es biju vēl spožāks. Melu ķēniņi mani ne­dzirdami mudināja vairāk piestrādāt pie teatrāliem efek­tiem, nebīties likt lietā dramatiskus žestus, akcentēt mīmiku. Kaut arī mana uzstāšanās ilga tikai trīs minūtes, es paguvu divreiz saraudināt visu Megateātra publiku un četras reizes izraisīt vētrainus smieklus. Aplausi bija grandiozi.

Mēraparāts rādīja 9,5 punktus.

Unlak-Sillorts mēģināja glābt, kas glābjams, — taču si­tuācija jau bija bezcerīga. Pašā pirmajā raundā dabūjis pa degunu, viņš vairs nespēja attapties. Balsij ķeroties, viņš

penterēja pagalam nožēlojamu stāstiņu, un spriedzes uztu-

rēšanai par labu nenāca ari tas, ka viņš vairākkārt pazau-

dēja sižeta pavedienu. Likās, viņš tūdaļ apraudāsies. Reti,

līdzcietīgi aplausi.

Viens punkts.

Savā trešajā priekšnesumā es izmantoju pilnīgi visu:

melu dramaturģijas pārzināšanu, gladiatora tehniku, vaibstu

spēli un žestus — apgājos ar skatītājiem tikpat meistarīgi kā

iepriekšējā dzīvē ar sapņu ērģelēm. Izbīļa kliedzieni, prieka

asaras, gardi smiekli — to visu es ar savām acīm redzami

iedzimtajām spējām izvilināju no pūļa nepilnas minūtes

laikā, jo šoreiz patiešām vēlējos nestiept kaķi aiz astes. Kad

pabeidzu savu stāstu ar žilbinoši negaidītu atrisinājumu,

viss Megateātris novaidējās kā vienā mutē. Vēl tikai apdul-

linošas ovācijas.

Triumfs

Desmit punktu, vēl vairāk nebija iespējams saņemt.

Kas to būtu domājis, ka viens kalnu trollis var kļūt vēl mazāks, nekā viņš jau tāpat ir. Ulnak-Sillorts pinkšķēdams aizbēga no skatuves. Sakāve trijos raundos, kas tāds šajā sportā vēl nebija pieredzēts. Biju gan kalnu trollim parādījis, kur vēži pārziemo, gan piedevām kļuvis arī par Melu ķē­niņu, turklāt rekordīsā laikā.

Un tas bija tikai pirmais solītis laimes ķieģeļiem bruģētā ceļā.

Folcātans Smeiks ienāca manā ģērbtuvē, neslēpdams, ka ir tuvu asarām. Viņš piekļāva mani pie sava brangā vēdera.

"Es būtu varējis liet šīs asaras par to lielo naudu, ko aiz muļķības liku uz tavu pretinieku," viņš šņukstēja, "bet šīs, puikiņ, ir prieka asaras! Prieks, ka es varēju piedzīvot šo dienu. Ilgus gadus man šķita, ka līdz ar Nusrāmu Fhaķīru

"Vienreizējo" mūsu mākslu ir pametis pēdējais dzimušais melu gladiators, bet tu — tu esi viņa augšāmcelšanās! Ļauj spiest tevi pie manas krūts!"

Viņš spieda mani pie savas krūts.

Čempions

Jau pēc nedēļas man pirmo reizi vajadzēja cīnīties, lai nosargātu savu titulu divkaujā ar kādu voltigurgu, kas iz­turēja pat piecpadsmit raundu: tad skatītāji ar svilpieniem nodzina viņu no skatuves.

Turpmākajos septiņos mēnešos man bija 28 cīņas, uzva­ras un tikai uzvaras vien — 27 reizes pretinieki padevās, un vienu reizi desmit raundi ar kādu stūrgalvīgu īru druīdu, kuru no skatuves nespēja aiztramdīt pat skatītāju mestās kukurūzas vālītes. Pa vidu es piedalījos treniņcīņās ar vienu otru no branžas labākajiem sportistiem, un arī visās tajās guvu pārliecinošas uzvaras.

Smeiks turējās man pie sāniem kā pielipis, viņš nola­sīja man no acīm katru vēlēšanos un vai smacēja mani ar dāvanām un uzmanību. Mums ar Hemlūtu tika piešķirti personiskie dēmonrikšas, kas jebkurā diennakts stundā bija gatavi mūs vizināt, kur vien mums labpatiktos.