Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Tad orķestra bedrē nodārdēja gongs, un uz skatuves iz­nāca mans pretinieks.

Tas bija Nusrāms Fhaķīrs, "Vienreizējais".

Tagad skaidrs, kāpēc Smeikam tieši šovakar vajadzēja, lai es zaudēju. Visu laiku dižākais melu gladiators atgriezās uz skatuves! Derību likmes noteikti bija astronomiskas, no abām pusēm. Es biju "Neuzvaramais", bet viņš — "Vien­reizējais". Pat gladiatoru sporta visaugstākajā līgā Fhaķīrs bija neapstrīdams čempions, dižākais, talantīgākais melis Atlantīdas vēsturē.

mreizējais

Mēs visi bijām lasījuši viņa grāmatas un traktātus, visi bijām studējuši viņa divkaujas. Viņš bija izgudrojis "Nusrāma atklātni", kas bija kļuvusi par visu melu standartsākumu, un gladiatori tikai plaģiēja to dažnedažādos va­riantos, kā arī "Fhaķīra manevru" — blēžtehnikas gājienu, pēc kura melot varēja piecsimt dažādos virzienos. Viņš bija izstrādājis tā dēvētos "baltos melus" — mānīšanās taktiku, kas bija tik tīkama, tik apburoša, kas melus konstruēja ar tik ārkārtīgu rūpību, it kā nekāda melošana vispār nenotiktu,

kā arī "dubultsaltos melus" — krāpšanu, ko varēja salī­dzināt ja nu vienīgi ar divkāršu salto bez drošības tīkla vai nāves cilpu ar aizsietām acīm. Viņa ģenialitātei mēs varē­jām pateikties par "sēju vēju" — tie bija, tā sakot, meli, kas aizgāja līdz diapazona otram galam un atgriezās; kaut kas tāds bija pa spēkam tikai īstiem meistariem. Viņš bija četr­padsmit reižu pēc kārtas sakāvis natiftofu superšarlatānu Rasputinu Zoroastru (mākslinieka pseidonīms). Viņš bija radījis tā dēvēto "Nusrāma trīssoli", kurā meistars viltīgi tēlo mīņāšanos uz vietas, reizē taktiski nomocīdams un no­gurdinādams pretinieku, bet izšķirošajā brīdī nonerro viņu ar precīzi notēmētiem meliem.

Nusrāms Fhaķīrs melu sportā bija ieviesis "azarti" — pārdrošu māņfigūru, kurā viņš bija apvienojis zaķa bēgšanas tehniku un balerīnas pirueti. Viņš bija izstrādājis vilināšanas tabulu ar trīssimt sešdesmit tūkstoš nepatiesībām un kādu nakti simultāni duelējies ar divpadsmit sava laika labākajiem gladiatoriem — visus uzveikdams. Nusrāms Fhaķīrs bija

leģenda, ģēnijs, melu sporta naktigalgals. Man nebūs jāpū­las, lai viņam zaudētu. Viņš mani sakautu jebkurā gadījumā.

Laikam vēl vajadzētu pieminēt, ka Nusrāms Fhaķīrs bija iesunītis, proti, viņam bija cilvēka ķermenis un lapsas galva. Iesunīši radušies no neparastās suņabuku un lapsatas sapārošanās; šādu vecāku atvasēm piemīt cilvēku, lapsu un su­ņabuku īpašības, un Camonijā šādus ērmus gan lāgā nemīl, tomēr piecieš. Iesunīšiem nav ne lapsatu bīstamā niknuma, ne suņabuku fiziskā spēka, bet saviem senčiem tie līdzinās pietiekami, lai kuram katram rastos bijāšana.

Dzīvnieciska spēka trūkumu iesunīši līdzsvaro ar neor­dinārām prāta spējām un — arī to laikam derētu piemeti­nāt—, viņiem piemīt īpatnēji biedīgs valdzinājums, kas jo īpaši iedarbojas uz dāmām.

Visādi citādi iesunīšiem Camonijā nav viegla dzīve. Lie­lais vairums piekopj klejotāju dzīvesveidu, vienatnē klimstot pa kontinentu un reižu reizumis salīgstot par namdariem. Nusrāms, kā var lasīt viņa paša sarakstītajā biogrāfijā, savu dzīves ceļu bija sācis kā kūdrracis, pēc tam bijis klejojošs namdaris un vienīgais savā ciltī izsities melu gladiatoros. Tādēļ iesunīši viņu godina gluži kā padievu.

"Ļoti atvainojos par nosebošanos!" viņš, galanti pakla­nīdamies, dūdoja, uzrunājot skatītājus. "Redziet, man vaja­dzēja izlauzties no Būhtingas svina kambariem, kuros mani turēja pret manu gribu un pilnīgi bez pamata, un tas man izdevās tikai tāpēc, ka vienā dienā nobadinājos par piecpa­dsmit kilogramiem un varēju izslīdēt starp restēm. Diemžēl pēc tam pagāja zināms laiks, līdz atkal mazliet uzēdu svaru, jo es taču nevēlējos te ierasties, gluži nomērējis un izbiedēt savus dārgos skatītājus. Dažu pēdējo kilogramu dēļ man va­jadzēja aprīt dažnedažādas putukrējuma tortes, brieža cisku un vairākus metrus desiņu, bet tas gāja dažas minūtes ilgāk, nekā es biju domājis!"

Aplausmetrs vēl nemaz nebija ieslēgts, bet viņš jau sāka šķaidīties ar savu šarmu un mētāt idejas, it kā tās viņam augtu kokos. Pat ne prātā nenāca šaubīties par šiem dulnajiem apgalvojumiem, un, sava elka uzstāšanās apburts, es piebiedrojos vispārējai sajūsmai.

Reizē sev vaicāju, kāpēc Smeikam vispār bija vajadzīgs šis teātris. Tādam pretiniekam varu tikai zaudēt, vienalga, lai es censtos, cik gribētu. Turklāt es zaudēšu ar prieku.

"Vienreizējais" eleganti iemetās izaicinātāja tronī un vieglītēm notrauca no savas mantijas dažus neredzamus puteklīšus.

"Sen neesmu te sēdējis," viņš melanholiski nopūtās. "Izaicinātāja tronis. Cik nepatīkami. Pie tā vispirms atkal jāpierod."

Publika smējās un aplaudēja, priecādamās par šo atgādi­nājumu par viņa dižo gladiatora pagātni.

"No otras puses, pieradināties nav nekādas vajadzības. Mēs taču drīz mainīsimies vietām." Nusrāms pievērsa man caururbjošu skatienu. Es notrīsēju.

Publika smējās vēl skaļāk.

Viņš izstiepa pirkstu ar tik apsūdzošu žestu, ka es ierāvu galvu plecos.

"Un šis ir mans pretinieks?" viņš izsmējīgi noprasīja. "Šis Zilaisgailis?"