Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

ņēmuši gūstā un dzīrās apēst, taču man izdevās izglābties, atdzesējot ūdeni vārāmpodā. Es palūdzu vēl pēdējo pipar­mētru ledenīti, un mana elpa kļuva tik svaiga, ka ūdens katlā sasala un beigās es to varēju pārdot kanibāldēmoniem kā piparmētru saldējumu. Tas nu bija tik bērnišķīgi, ka es pelnīti saņēmu trīs punktus — tik maz kā vēl nekad.

Labu brīdi viss ritēja uz priekšu tādā pašā garā par lielu prieku Smeikam un par apbēdinājumu Hemlūtam. Nusrāms cēla priekšā vienu spožu stāstu pēc otra un ievāca maksimālos rezultātus, es no savas puses atbildēju ar vidēji kvalitatīvām pasaciņām un saņēmu pieklājības punktus. Pirmie desmihraundi mana pretinieka labā.

Kā jau var redzēt, nebiju sadomājies gūt ātru uzvaru. Melu gladiatoru turnīriem nav laika ierobežojuma, tie turpi­nās tik ilgi, līdz viens no pretiniekiem padodas. Tā nu es pa­ļāvos uz savu jaunību un cerēju, ka Fhaķīrs aiz vecuma zau­dēs spēkus pirmais. Divkaujas laikā ļoti ātri pagurst balss saites, un tā bija viena no manām priekšrocībām — pateico­ties intensīvajiem kursiem pie verveļviļņiem, es varēju tark­šķēt nepaguris, kaut dienām no vietas, ja ir tāda vajadzība.

Tomēr pretinieku bija grūti novērtēt par zemu. Likās, viņa svaigu ideju krājumi nekad neizsīks, un viņa aktiermeistarība un šarms arī pēc desmit raundiem nebija cietuši.

11.  raunds

Vienpadsmitajā raundā viņš piepeši mainīja taktiku, atstāja savus drošos, atlantiskos melu medību laukus un ielauzās manējos, proti, fantāzijas pasaulē — skaidrs, gribē­dams parādīt, ka arī viņš te jūtas kā mājās.

Dziedātājzirgs

Viņš sāka melot par Camonijas Alpiem, kuros esot zirgs, kas prot dziedāt; viņš to paņēmis sev par pārinieku, un

abi kopā uzvarējuši jodelēšanas sacīkstēs. Zviegdams un jodelēdams, Nusrāms ļoti smieklīgi un precīzi atdarināja zirga balsi. Zirgošanās publikai gāja pie sirds, deviņi pun­kti — ļoti labs rezultāts, kā jau vienmēr.

Es izlēmu, ka arī man šis ir īstais brīdis mainīt stratēģiju. Pietiks īsu, humoristisku stāstiņu ar asprātīgiem pavērsie­niem, pietiks pieticīgu rezultātu — tagad man bija jāspīd, lai publika nezaudētu interesi par mani. Tādēļ mans stāsts būs par kurmju vulkānu.

"Es — protu — lidot."

Tā es iesāku stāstu, pa vienam iemezdams savus vārdus Megateātra rindās un uzreiz izpelnīdamies skatītāju uz­manību. Iestājās pilnīgs klusums. Smeiks uztrūkās no svēt­laimīgajiem sapņiem par lielo naudu. Hemlūts satraukts burzīja mici.

Stāsts par Kurmju vulkānu

"Apceļodams pasauli, kādu dienu es nokļuvu arī Nezkantē, Camonijas karšu baltajā plankumā."

Arēnu pāršalca čuksti. Es zināju, ka Nezkantē vēl neviens nekad nav bijis. Pat tās nosaukums bija radies, tautas mutei sapludinot vārdus "nezināms" un "riskants". Par šo apvidu klīda vistrakākās baumas un tādas leģendas, ka visas teikas par Tumšajiem kalniem, Saldo tuksnesi un Lielo mežu nobālēja.

Izrunājot vārdu "Nezkante", man prātā uzreiz iznira leksikona šķirklis. Es nesapiktojos, bet uz līdzenas vietas no­lēmu to nocitēt:

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Nezkante: nedaudz pamuļķīgs vārdu sakabinājums, kas apzīmē noteiktu Camonijas novadu, kas līdz šim ir pilnīgi neizpētīts. Pētnieki tam lieguši savu uzmanību ne jau tāpēc, ka tas atrastos kādā ekso­

tiskā nostūrī, gluži pretēji — Nezkante ir meklējama pašā Camonijas sirdī un tajā ērti var nokļūt kājām vai aizbraukt ar rikštaksometru. Iemesls ir pavisam cits: neviens neuzdrošinās Nezkantē spert kāju. Lielākie un pārgalvīgākie dēkaiņi ir ieradušies pie Nezkantes robežas, taču griezušies vien atpakaļ tukšām rokām. Nezkante izstaro neapzi­nātu biedinājumu, ko tādu, ka gribas tai iet apkārt ar lielu līkumu. Ir pieņēmums, ka Nezkante ir tā sauktā telepātisko smilšu slīkšņa, proti, to veido smalki plūstošas smiltis, kas, pārraidot domas, spēj iedvest bailes no sevis pašas. Par Nezkanti droši zināms vienīgi tas, ka tās vi­dienē atrodas vulkāns. Šo vulkānu var saskatīt no simtiem kilometru attāluma, un, tā raugoties, tas izskatās nekaitīgs kā kurmja rakums, tādēļ to dēvē par Kurmju vulkānu.

♦

Tādas gudrības skatītāji uzklausīja ņurdēdami, tas viss bija zināms katram Camonijas bērnelim. Dažnedažādas baumas par Nezkanti varēja stāstīt visi stadionā sēdošie.

"Kādu dienu, iedams pa Dullas augstienes sālspopēm, lai nogādātu Ornijas gubernatoram Grālzundes birģermeis­tara vēstuli…"

Uz sensācijām kārā publika atkal sāka murdēt, tai nebija nekādas vēlēšanās uzklausīt daudz garlaicīgu sīkumu.

"… un dāvanu manai sirdsmīļajai, kas mani tur gaidīja."

Te publikas dāmām mutītes palika vaļā. "Sirdsmīļā" un "dāvana" bija vārdi, kas solīja romantisku sižetu.

Es gari un plaši aprakstīju zeltgredzentiņu, ko biju kal­dinājis pie Florintes labākajiem tverpu zeltkaļiem. Nestei­dzīgi stāstīju par to, cik tam karātu, kādas laimei labvēlīgas rakstu zīmes to rotā un kādu mīlestības zvērestu biju licis tajā iegravēt. Sievietes uzmanīgi klausījās, turpretim vīri šur un tur garlaicībā novaidējās un dažs labs asinskājis ar muti taisīja purkšķus.