Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Tad it kā garāmejot pieminēju, ka šis gredzens bija aprijis visus manus ietaupījumus, un vēl izmetu, ka nemaz nezinu, vai tas sirdsmīļajai derēs, jo biju to licis darināt pēc acumēra.

Pēc tam sāku stāstīt par savu sirdspuķīti, vadīdamies pēc sapņu tēla, ko manās smadzenēs bija radījis meža tarantullas hipnotiskais sekrēts. Aprakstot publikai zilo lācenīti, man sirds vai lūza, tik dziļi tajā bija iespiedies viņas tēls. Šīs mocības stāstu padarīja vēl pārliecinošāku, dāmas šņukstēja un atlocīja nēzdodziņus, gaidīdamas asarainu atkalsastapšanos stāsta turpinājumā.

"Tā nu es naski kājoju pa sālspopi tajā vietā, kur purva niedrājs pārtop tundras augsnē ar sūnainu sīkaudzi…"

Skatītāji atkal novaidējās vien. Ģeogrāfiska precizitāte Megateātrī netika sveikta ar gavilēm.

"… bet te pēkšņi man prātā atskanēja Nezkantes smilšu slīkšņas balss."

Murdoņa mitējās.

Smilšu slīkšņa.

Jau šie vārdi vien solīja spriedzi: neredzamas briesmas, kas nevainīgam ceļagājējam uzglūn ikkatrā solī, lēni lēnītiņām ievelk dzelmenī, un viss beidzas vai nu ar mokpilnu nāvi, vai ārkārtīgi dramatisku izglābšanos. Ja vajag apburt publiku, smilšu slīkšņas ir vienkārši nepārspējamas. Un vēl jo labāk, ja šīs smiltis prot arī runāt.

""Stāvi un nekusties!" smiltis man galvā žūžoja. "Ne soli uz priekšu! Tu noslīksi!"

Es paliku stāvam. Pa galvu, pa kaklu steigdamies uz Grālzundi, nemaz nebiju pamanījis, kā viss man apkārt ir pārvērties. Sālspope jau sen bija palikusi aiz muguras, es stāvēju tieši pie Nezkantes robežas. Tālumā tik tikko sama­nāms kūpēja Kurmju vulkāns."

Zināju, ka skatītāji šobrīd gara acīm redz Kurmju vul­kānu, jo iztālēm to bija redzējuši ļoti daudzi no viņiem.

"Es gudroju, ko lai tagad iesāk. Ja es iešu Nezkantei apkārt, tas prasīs vēl krietnus divus mēnešus, varbūt arī vai­rāk. Kas šai zemei vispār ir par vainu? Neviens taču tur nav

bijis. No kurienes tad ļaudis zina, ka tur patiešām draud briesmas?

"No manis," žužināja smilšu slīkšņa. "Es esmu labā smilšu slīkšņa! Tas ir liels retums. Patiesībā šie vārdi satur iekšēju pretrunu. Lūdzams, ej projām. Ej prom, kamēr nav par vēlu!""

Runāšana smilšu slīkšņas balsī prasīja zināmu teatrālu uzdrīkstēšanos. Daudzi klātesošie to pazina, kādā izbrau­kumā uz Nezkanti bija to dzirdējuši paši savā galvā. Eks­kursijas uz Nezkantes pierobežu bija atlantiešu iecienīta izprieca: aizbraukt, apstāties un ļaut, lai tevi aizsūta mājās. Balsij bija jābūt paraupjai, smilšainai, taču reizē arī elegan­tai, valdzinošai un bīstamai, tādēļ es centos, lai tā izklausītos pēc kobras, kas lien pa smilšpapīru: raupja gurguļošana ar balss saitēm plus draudīga šņākšana.

"Kas zina, varbūt tā ir viltība, es prātoju. Varbūt Nezkante ir pilna ar neatklātiem dārgumiem vai derīgiem izrak­teņiem. Varbūt šī balss ir rafinēts skaņu efekts, varbūt tie ir skaņu viļņi, kas tiek vadīti iztālēm, — pasaule taču ir pilna ar visādām neticamām lietām! Esmu gājis naktsskolā, mani tik viegli nevarēs apmānīt.

"Dārgumiņ, nekādu dārgumu te nav! Te esmu tikai es, smilšu slīkšņa. Spēris soli, tu manī nogrimsi kā Kapiņu purvā. Es tev salīdīšu rīklē, degunā un ausīs, un tad… Ak, šī slīcināšanas izpausme man nudien neiet pie sirds, tā ir saistīta ar aizžņaugtu kliegšanu un briesmīgiem skele­tiem, kas manī palēnām izbalē… Tādēļ es tev tiešām lieku pie sirds: ej prom! Bēdz! Izloki kājas! Ir ļoti jauka taciņa, tā ved gar Dēmonu dubru. Turienes kalnu dēmoni nav bīs­tami, tie tikai apmētās tevi ar ēdelveisiem. Pēc tam tev jāiet uz dienvidaustrumiem, pie Būhtingas jātiek pāri Dubrupei, tur jau var bezmaz pārbrist ar brišanu, pēc tam tu…"

"Tev neizdosies mani pierunāt. Tu kaut ko slēp."

"Man nav nekā slēpjama."

"Ir gan."

"Nav."

"Ir."

"Ak, nu, labi — tu pats uzprasījies. Lūdzu, nāc iekšā. Es nemaz neesmu smilšu slīkšņa. Es esmu droša tuksneša zeme. Un Kurmju vulkāna krāteris ir pilns ar zeltu un di­mantiem. Tādēļ tu to savu sirdsmīļās gredzenu vari aprakt bedrītē. Tu viņai varēsi sačiepties kaudzēm dārgumu — tu pat nevari iedomāties!"

"Kā tu zini par manu gredzenu?"

"Klau, es tomēr spēju lasīt domas. Vai tu joprojām neesi pamanījis, ka mēs te sarunājamies, kaut arī tu pat nekustini lūpas?"

Kādu brīdi lauzīju galvu un prātoju gan tā, gan šā. Vienā svaru kausā ieliku savu veselo saprātu, dabisko piesar­dzību un smilšu slīkšņas padomus. Otrā — savu ziņkārību, iedzimto ģeķību un pāris centneru zelta un dimanta sirds­mīļajai. Uzminiet nu, uz kuru pusi svari nosliecās?"

Dāmas skatītāju rindās aizturēja elpu. Vīrieši ar nagiem ieķērās solu atzveltnēs. Voltigurgi, kas nebija ne vīrieši, ne sievietes, aizbāza ausis. Hemlūts kodīja savu mici.

"Es paspēru trīs soļus uz priekšu un noslīku smilšu slīkšņā."

Apklusu un ļāvu, lai šie vārdi vēl kādu brīdi vibrē sta­dionā. Viņi bija gaidījuši dramatisku slīkšanas āriju ar izglābšanos pēdējā acumirklī, kad parādījās, ak, nezinu, glābējzaurs vai kāds slīkšņas bikšu valkātājs. Nekā nebija. Es vienkārši noslīku. Buļ-buļ.