Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Oficiālais izaicinātājs bija Nusrāms Fhaķīrs, tādēļ sākt vajadzēja viņam. Pirmajā ēdienā viņš pasniedza stāstiņu, kas nebija īpaši oriģināls — tas laikam bija par grifu, kuru viņš it kā bija noķēris un izdresējis dēt vārītas milzu olas. Taču viņš šīs banalitātes aizdarīja ar tik izsmalcinātām vo­kālām garšvielām, ar tik izteiksmīgu mīmiku un elegantiem žestiem, ka oriģinalitātes trūkums kaut kā paslīdēja garām svaru kausam. Turklāt bezkaunīga izrunāšanās par grifiem atlantiešu publikā izraisīja gardus smieklus; pats par sevi saprotams, grifi, kas stoiski uzraudzīja kārtību stadionā, nesmējās. Aplausi bija pienācīgi, par savu pirmo gājienu Nusrāms Fhaķīrs saņēma precīzi astoņus punktus.

Es apzinājos, ka visādu smalkumu, pieredzes un meloša­nas tehnikas ziņā viņš ir nesalīdzināmi pārāks. Nebija vērts tagad censties viņu pārtrumpot ar lepnāku melu stāstu, viens otrs jauns gladiatros jau bija to mēģinājis, un Fhaķīrs viņus bija sakāvis lupatās. Tādēļ izlēmu sākt ar mazumu, un cēlu priekšā stāstiņu, ko jau sen biju izdomājis un, tā sakot, pagla­bājis grūtākam brīdim —ja nu man nekas cits neienāk prātā.

Tas bija itin pieklājīgs jūrnieku stāsts, vairāk vai mazāk par to, kā es braucu pa vētrainu jūru ar kārnīšu pilnu kuģi un kā mums pakaļ dzinās medniekpirāti. Sāls bija tur, ka mums ar kāmīšiem un viņu kāmjriteņiem izdevās iegūt enerģiju, kas dzina kuģi uz priekšu un palīdzēja mums iz­kļūt sveikā. Stāsts pārsvarā balstījās uz humoristisku efektu. Pastāstīju visu akurāti un bez liekas vāvuļošanas un pelnīti saņēmu sešus punktus.

Pirmajā raundā bija uzvarējis Fhaķīrs. Smeiks acīm re­dzami nomierinājās.

Otro raundu mans pretinieks atklāja ar stāstiņu par natiftofu diplomMiju. Jūs varētu nodomāt — tā nu gan ir sausa tēma, taču Nusrāms no tās uztaisīja aizraujošu spiegu stāstu par to, kā viņš, pielīmējis natiftofa ausis, bija iekļuvis aug­stākajās natiftofu diplomātu aprindās. Savu melstavu viņš sapiparoja ar pāris indīgām piezīmēm par klātesošajiem politiķiem, un publika tās sveica ar nešpetniem smiekliem. Beigu beigās viņš atvēzējās pat uz apgalvojumu, ka tieši viņš aiz pārskatīšanās izgrūdis pa logu to leģendāro natiftofu un tādējādi izraisījis ķīviņus par varas pārmantošanas kārtību.

Vētraini aplausi, deviņi punkti. Sāku aptvert, kāpēc Nusrāmam viņa dzimtajā pilsētā bija zināmas priekšrocības. Vietējos apstākļus, Atlantīdas vēsturi un pilsētnieku prasī­bas viņš vienkārši pārzināja labāk nekā es.

Tādēļ man, izsakoties gladiatoru valodā, pirmo reizi va­jadzēja iziet ārpus aizsardzības zonas.

Fhaķīram labpatika savus stāstus virpināt tepat Atlantīdas līdzenumā, turpretim es savu melstavu atkal palaidu jūrā. Devos pretuzbrukumā ar brašu stāstu par kuģojumu kopā ar tramīgiem zaķiem, kas baidījās tiklab no negaisa, kā no spokiem. Lai zaķīšus nomierinātu — tā es apgalvoju —, biju ar kailām rokām noķēris negaisa zibeni un to norijis; spoki, to redzēdami, trakoti pārbijās un bēga neatskatīdamies.

Zināms, atrisinājums nebija tik spožs, lai Fhaķīrs justos ap­kaunots, tomēr stāstiņam nebija ne vainas un priekšnesums bija glīts un kārtīgs. Pieklājīgi aplausi, pieci punkti.

Pirmie panākumi nebija iemidzinājuši Nusrāma mod­rību, viņš izturējās tikpat svabadi un neizrādīja ne mazākās izklaidības pazīmes, kā šādos apstākļos būtu gadījies ar ne tik pieredzējušiem gladiatoriem.

Nākamajā raundā viņš stāstīja par zilajiem zibeņiem. Bez spraigiem sižeta pavērsieniem viņš vienkārši gari un plaši prātuļoja par to, ko īsti dara neredzamie cilvēki Atlantīdas pazemē. To visu viņš pasniedza kā uzticīgu čukstēšanu austiņā, kā intīmu patenkošanu, visai izveicīgi padarīdams skatītājus par saviem līdzzinātājiem.

Fhaķīrs apgalvoja, ka neredzamie cilvēki sensenos laikos ieradušies Atlantīdā no citas planētas (kā pierādījumu viņš pieminēja to namu, kurā ūdens tecēja augšup) un pēc tam vietējie iedzīvotāji viņus iedzinuši kanalizācijā.

Šie svešaiņi tur, mums tieši zem kājām, glabājot šauša­līgu noslēpumu, un tieši ar šo noslēpumu esot saistīti zilie zibeņi. Kas tās ir par slepenām briesmu lietām, viņš neteica, ļaujot vaļu skatītāju fantāzijai.

Viņa stāstā nebija ne humora, ne sirdi plosoša pavēr­siena, taču kompozīcija bija tik meistarīga, ka klausoties pa muguru skrēja saltas tirpas. Turklāt viņš bija uzdrošinājies publiski runāt par tabu jautājumu, kas nodarbināja pilnīgi visus: ko īsti neredzamie cilvēki tur, lejā, dara?

Mjā, es te stāstu dumjas jūrnieku anekdotes, turpretim Fhaķīrs pievērsās sabiedrībā aktuāliem jautājumiem…

Brīdi valdīja spriegs klusums, tad sākās vētrainas ovāci­jas. Desmit punktu, augstākais vērtējums. Nusrāms Fhaķīrs bija pierādījis, ka savu māku nav aizmirsis.

Te bija grūti ko likt pretī. Es atbildēju ar diezgan vārgu pasaciņu par Ihollas kanibāldēmoniem, kas bija mani sa­