Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"Zilais lācis!" es iedrošinājos izlabot.

"Vai Zilbārdis — vai nav vienalga!" Fhaķīrs atcirta.

Skatītāji atieza zobus.

"Jūs jau zināt, kā par tiem lāčiem saka: ja tuvumā blan­dās lācis, pieliekamais kambaris jātur aiz atslēgas," viņš čuk­stēja publikai tieši tik skaļi, lai arī es to ļoti labi dzirdētu.

Jautra ķiķināšana.

Es jau biju dzirdējis, ka viņš pirms divkaujas mēģina izsist pretinieku no sliedēm ar šādu te sīku papluinīšanu.

Viņa autobiogrāfijā šai tēmai bija veltīta vesela nodaļa. Pēc Nusrāma Fhaķīra domām, pretinieka vājo vietu atrašana un viņa demoralizēšana ir īpašs mākslas veids. Attiecīgās nodaļas nosaukums bija "39 pazemojoši gājieni", un tajā aprakstīti 39 paņēmieni, kā apskādēt pretinieka drosmi jau tad, kad nebija sācies pat pirmais raunds. Atzīšos, ka šī ir vienīgā viņa grāmatas nodaļa, kas man nepatika. Pēc ma­nām domām, visādi jociņi ārpus dueļa ir nevietā, es atzinu tikai godīgu cīņu. Tomēr katram sava taktika. Ar šādiem gājieniem Nusrāms Fhaķīrs ne reizi vien bija uzvarējis, vēl iekams cīņa bija sākusies.

Tādēļ es nelikos zinis un centos šos nekaitīgos jokus laist gar ausīm. Kopš nejaukās saķeršanās ar Gourmetica Insularis liekais svars man bija diezgan jutīga tēma, un, izsakot ar ēšanu saistītus mājienus, mani nebija grūti aizkaitināt, — tomēr šeit es biju profesionālis un man bija jāizturas ar pašcieņu.

"Es reiz pazinu vienu lāci, kas bija tā noēdies, ka aprija pat tās kalorijas, kuras citi zaudēja tievēdami," Nusrāms bija nevērīgi atzvilis tronī un nepārprotami tīksminājās par saviem nekrietnajiem triecieniem.

Skatītājiem tādi lāčfobiski jociņi acīmredzot likās trakoti smieklīgi, jo teātri pāršalca smiekli un aplausi.

"Nomira viņš tā pierijies, ka viņa vēders noteikti nodzī­voja vismaz mēnesi ilgāk par viņu pašu!"

Es neizrādīju ne mazāko aizvainojumu — tieši otrādi, pieklājīgi uzsmaidīju Nusrāmam un viegli paklanījos, ap­liecinādams viņam savu cieņu. "Vienreizējais" ātri vien sa­prata, ka tā viņš ar mani tālu netiks.

Fhaķīrs mainīja tēmu.

"Esmu dzirdējis, ka tu šajā pasaulē esi nācis nepiedzim­dams. Vismaz tā bija rakstīts avīzē."

Skatītāji apklusa. Šis jau vairs nebija elegants jociņš — tas bija sitiens zem jostasvietas. Saprotams, ar tādiem mājie­niem mani noteikti varēja satracināt.

"Kā tas var būt?" Nusrāms uzrunāja publiku. "Varbūt viņš ir izaudzis no zemes? Ja mans pretinieks nav dzimis, kā viņš var te sēdēt? Varbūt viņa šeit nemaz nav, un es jau esmu uzvarējis? Tad jau varu mierīgi doties mājās."

Skatītāju rindās atskanēja pāris neveiklu smiekliņu. Sāku šaubīties, vai mans elks un paraugs ir godīgs sportists.

"Gandrīz žēl skatīties, kā viņš te sēž — mazais nabaga sērdienītis."

Acīmredzot drošākais veids, kā zaudēt cieņu pret savu elku, ir ar viņu sastapties.

"Šis mazais nabaga sērdienītis — paskat tik!" Viņš tiešām nespēja noturēties vēlreiz neatkārtojis šo primitīvo jociņu.

Folcātans Smeiks man slepeni rādīja, lai es neņemu galvā un nesatraucos. Taču bija jau par vēlu. Manā sejā vēl arvien bija nepiespiests smaids, taču patiesībā sāku niknoties. Fha­ķīrs darītu gudri, ja turpmāk šitā vairs neizrunātos.

"Pat bārabērnam ir kaut kādi tuvinieki, tikai mūsu zilais lācītis ir viens kā pirksts," Nusrāms smējās, taču viņš smējās viens. "Varbūt man vajadzētu viņu adoptēt?"

Goda vārds, es biju sagatavojies ar lielāko prieku zaudēt šajā divkaujā, tā apliecinot cieņu savam elkam un godinot Fhaķīra sasniegumus. Taču nupat vairs nē: tagad es gribēju ne tikai uzvarēt, bet vēl tā sakaut šo Nusrāmu Fhaķīru, šo "Vienreizējo", ar tādu kaunu, kādu vēl nav piedzīvojis ne­viens melu gladiators.

Es gribēju viņu iznīcināt, samalt miltos, izplucināt pa spalviņai vien saskaņā ar visiem melu mākslas likumiem. Gribēju, lai viņam piere noraso sviedros, jau izdzirdot manu vārdu vien vai ieraugot avīzē pieminētu kādu melu gladiatoru. Viņš bija devis man nodevīgu triecienu vārīgā vietā un vēl pagrozījis nazi. Tagad viņš vairs nebija man nekāda priekšzīme, viņš bija tikai viens pretinieks no daudziem.

Man bija vienalga, ka viņš ir Nusrāms Fhaķīrs, "Vienrei­zējais".

Es biju Zilais lācis, "Neuzvaramais".

Nodārdēja zvans, divkauja sākās.

1.  līdz 10. raunds

Pirmajā rindā, kā jau vienmēr, sēdēja Smeiks ar savu svītu — Groots, Cilie, suņabuks, bariņš jetiju un vēl krietns bars no viņa jaunā gladiatoru perējuma. Turpat bija arī Hemlūts Havanna, kas vēl neko nenojauta. Smeiks visžē­līgi smaidīja pa labi un pa kreisi, taču tramīgi dīdījās. Viņš vēlreiz raidīja man zīmīgu skatienu, atgādinādams, kas no manis tiek gaidīts.