Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Hemlūts izmantoja manu popularitāti, lai iepazītos ar matainām meitenēm. Katru trešdienas vakaru viņam blakus pirmajā rindā sēdēja kāda cita, un viņš plātīdamies izkliedza man padomus, bez kuriem es lieliski varēju iztikt. Diemžēl nevienas no šīm attiecībām nebija ilgas, un man pat radās iespaids, ka Hemlūts par meitenēm vairs pat īsti neliekas zinis, zaudējis cerības kaut reizi mūžā sastapt savu vienīgo.

Pats par sevi saprotams, mēs jau sen vairs nedzīvojām vītņtornī — bijām pārvākušies uz Atlantīdas smalkāko priekšpil­sētu, Naltatīdas ziemeļu rajona zaļajiem pakalniem, no ku­riem vakarā pavērās pasakains skats uz pilsētas uguņu jūru.

Man piederēja villa ar 52 istabām, trim mākslīgiem pelddīķiem un privātu skatuvi melu divkaujām — u/ tās es

varēju vingrināties. Taču man treniņi nebija vajadzīgi, mana talanta noslēpums bija dabiskums. Vingrināšanās sabojātu manu stilu.

Uzstāties vajadzēja reizi nedēļā, un tā man sešas nedēļas dienas bija brīvsolis — nav slikta darba un atpūtas attiecība. Smeiks darīja visu iespējamo, lai man nebūtu garlaicīgi un lai iekļautu mani sistēmā, kuras vienīgais uzdevums bija nodro­šināt manu labsajūtu. Man bija divi personiski pavāri, viens aukstajam galdam, un otrs — mans kādreizējais darbadevējs un kājgriežu meistarpavārs Cākobs Joa — siltajam galdam. Visu diennakti manā rīcībā bija masieris un priekšlasītājs, kas masāžas laikā skandēja fragmentus no Hildegunsta fon Mītenmeca darbiem; tas bija balzams maniem nerviem.

Es tagad Atlantīdas sabiedriskajā dzīvē biju svarīga figūra — ja ne pati svarīgākā. Uz mana personīgā rak­stāmgalda kaudžu kaudzēs krājās ielūgumi uz viesībām, suarejām, vakariņām, galā koncertiem, izstāžu atklāšanām un labdarības pasākumiem. Atlasi uzņēmās Smeiks. Bijām stingri paziņojuši, ka ar presi es tikšos trīs stundas dienā. Jūs nodomāsiet, ka neviens taču nevar būt tik interesants, lai dienu no dienas triju stundu garumā celtu priekšā kaut ko lasīšanas vērtu, taču atlantieši bija tā apsēsti ar saviem gladiatoriem un jo sevišķi čempioniem, ka avīzes drukāja visu, ko man labpatika sacīt, sākot ar naktsskolas zināšanu atliekām un beidzot ar zupu receptēm, laika prognozēm un sīku un smalku aprakstu par to, kā es kopju savu kažoku. Reižu reizumis es leijerēju pilnīgas blēņas, taču arī tās tika vārds vārdā nodrukātas, un manu pielūdzēju pulks visu aprija nesagremojot. Tikai un vienīgi man bija veltīts vesels ATLANTĪDAS DIENAS atvērums, kas bija divtik liels nekā pā­rējās avīzes. Man iznāca pavārgrāmatas (tās rakstīja Cākobs Joa, man vajadzēja tikai ēst to, par ko viņš rakstīja) un pa­domu krājums topošiem melu gladiatoriem (kļūt par melu

gladiatoru vēlējās pilnīgi visi jaunie atlantieši, tādēļ jau no paša sākuma bija skaidrs, ka grāmata būs bestsellers). Vēl es laidu klajā pētījumu par melošanas morālajiem aspek­tiem: tajā es cildināju melošanu kā sporta veidu, turpretim sadzīvē to atzinu par nosodāmu parādību. Stila ziņā man pa­raugs bija Nusrāma Fhaķīra autobiogrāfija, un, liekot roku uz sirds, būtu jāatzīstas, ka dažas nodaļas biju norakstījis gandrīz vārdu pa vārdiņam. Atlantīdā bija vairākas grāmat­nīcas, kur tirgoja tikai manus sacerējumus.

Privātajā dzīvē man apkārt joprojām bija tie paši cil­vēki — pirmkārt, zināms, Hemlūts, taču arī Smeiks un viņa izmeklētais ga4ms, Rumo (tā sauca suņabuku — miesas­sargu), daži jetiji un pēdējā laikā arī Unlak-Sillorts, kas tagad atkal bija tikai kalnu trollis. Viņš bija pieluncinājies Smeikam un nekaunējās darīt vissīkākos mājas darbiņus — vā­rīja kafiju un atnesa alu, atvēra durvis un turēja lietussargu un cītīgi veica galma āksta pienākumus. Viņš bija tāds kā Smeika personiskais kājslauķītis un pat mani nelika mierā, visu laiku pūlēdamies ar mani iedraudzēties. Man viņš bija pilnīgi vienaldzīgs, nekādu atriebības kāri es vairs neizjutu. Brīžiem man viņa bija pat mazdruscītiņ žēl.

Visas mūsu sarunas un nodarbes saistījās tikai ar gla­diatoru sportu. Mēs pārspriedām manas divkaujas un palīgcīņas, apmeklējām treniņnometnes un jauno gladiatoru dueļus, es tikos ar jauno paaudzi un devu padomus. Pār­runāju jaunus taktiskus gājienus ar Hemlūtu vai uzklausīju Smeiku — neviens cits tā neprata stāstīt par pagātnes diža­jiem duelantiem.

Vairs nemaz nespēju iedomāties, ka bez manas profesijas vēl varētu būt arī kas cits.

Biju sasniedzis kalngalus.

Pagāja gads. Biju cīnījies gandrīz sešdesmit galvenajās divkaujās un vairāk nekā simt palīgcīņās un nevienā pašā nebiju zaudējis.

Divkaujas bija kļuvušas par tik ierastu lietu, ka treš­dienas vakaros es biju mierīgs kā klints. Jau sen vairs ne­centos iepriekš izdibināt, kas būs mans pretinieks, patiesībā mani vienkārši vairs neinteresēja, kas viņi tādi ir. Izgāju uz skatuves un viņus pievārēju, tas bija kaut kas līdzīgs roku mazgāšanai. Reizēm tīšuprāt cīnījos ar pusjaudu, tādējādi pastiepdams divkauju garumā un vairodams spriedzi, taču patiesībā es biju neuzvarams.