Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Pāri pilsētai jau vairākas nedēļas bija pārvāzts smacējošs vāks, siltais vējš no Pirīta kalniem atpūta tikai vēl lielāku tveici un mitrumu. Visiem Atlantīdas iedzīvotājiem sāpēja galva un kaulos bija iemeties lauzējs, mēs izmantojām katru iespēju atlaisties un atvēsināties. Savas ikdienas intervijas biju pārcēlis uz dārzu un runāju ar žurnālistiem, plunčā­damies pa pelddīķi uz korķa paklājiņa. Turpat arī diktēju reportieriem savus uzskatus par šiem laikapstākļiem:

"Pēc manām domām, Atlantīdā patlaban valda gada­laikam neatbilstošs karstums. Mazliet vēsāks laiciņš nemaz nenāktu par ļaunu. Arī gaisa mitrums ir pārāk liels. Mūsu natiftofu politiķi to vienreiz varētu likt aiz savām lielajām ausīm." Man nebija ne jausmas, kā laikapstākļi varētu būt saistīti ar politiku, bet dažas nejaukas piezīmes par natiftofiem un to klausāmrīkiem nekad nenāca par ļaunu, lasītāji tās norija ar gardu muti. Žurnālisti čakli rakstīja savos blok­notos. Folcātans Smeiks, kā jau parasti, zvilnēja savā guļamkrēslā un no tā augstumiem kārtoja veikalu lietas. Šurpu turpu skraidīja viņa rokaspuiši, kalnu trollis, asinskāji un citi padotie, tie pienesa viņam vēstules un avīzes un kaut ko čukstēja viņam ausī. Mani tas neskāra, tā pie mums bija diendienā, un es nemaz negribēju zināt, ar ko Smeiks tur no-

darbojas. Jau par to iedomājoties vien, man kļuva neomulīgi, tādēļ labāk pievērsos darbam ar sabiedrību. Tikai reiz kļuvu uzmanīgāks: bija ienācis baigais suņabuks, kas apstājās Smeikam blakus un kaut ko žužināja tam ausī. Rumo ar savu salto skatienu joprojām uzdzina man šermuļus. Srneiks tra­koti satraucās un uz karstām pēdām atvadījās, sacīdams, ka viņam esot steidzamas darīšanas. Tas nebija nekas neparasts, šādas vai tādas steidzamas darīšanas Smeikam bija vienmēr.

Negaiss

It kā natiffrofu politiķi būtu uzklausījuši manus norādī jumus, pievakarē tiešām uznāca negaiss. Tas nebija parasts negaiss — likās, tas nemaz nenāk no augšas, kā godīgam negaisam pienāktos, bet it kā no apakšas, no zemes dzīlēm.

Pilsētu aplenca uzkrītoši melni lietusmākoņi, saule vairs ne­bija redzama, taču zibeņi šķīlās no Atlantīdas iekšām — tie bija mūsu parastie zilie zibeņi, taču tik lielus un tādā dau­dzumā es tos vēl nebiju redzējis.

Mēs stāvējām uz mana savrupnama terases un vērojām neticamo izrādi. Bija trešdiena, pēc divām stundām jāsākas manai divkaujai. Uzpūta dzestrāks vējš, taču tas neizkliedēja nokaitēto atmosfēru: šķita, tas dzimis kaut kur kanalizācijā.

Šahtu vāki palēcās metra augstumā, tiem nopakaļ izšāvās masīvi zili zibeņi, kas snaikstījās līdz pat padebešiem.

Gaisa vērpetes kopējiem spēkiem uzkūla garus, slaikus viesuļstabus, kas gaudodami nozuda atpakaļ kanalizācijā.

Tāds nelaiks, ieminējās Folcātans Smeiks, Atlantīdā mēdz būt tikai reizi simt gados. Viņa mūžā tāds esot trešais. Man esot palaimējies, ka dabūju tādus brīnumus redzēt.

"Neredzamie cilvēki dusmojas," noteica kāds asinskājis, kam bija nosliece uz māņticību.

Smeiks smējās.

Tad mākoņi mazpamazām izklīda, tveici aizpūta prom spirgts austrumvējš. Gaiss pēc šīs dabas varenības izrādes bija daudz tīrāks. Divkaujai ideāli piemēroti laikapstākļi. Mēs posāmies ceļā uz Megateātri.

īsi pirms divkaujas sākuma — tā bija mana 59. galvenā

cīņa — manā ģērbkambarī ienāca Smeiks. Viņš palūdza

Hemlūtu iziet: mums esot jāaprunājas zem četrām acīm.

Saruna zem

četrām acīm

Izskatījās, ka Smeikam tiešām sakāms kas svarīgs, jo pa­rasti viņš visu*spēra laukā bez liekas vilcināšanās. Te pēkšņi viņš locījās kā čūska.

"Paklausies, es vēlos, lai tu šovakar izdari man vienu pa­kalpojumu. Tu taču zini, pēdējā laikā esmu izpildījis katru tavu vēlēšanos. Tagad pārmaiņas pēc tev vajadzētu kaut ko izdarīt manā labā."

"Kāda runa, Smeik!"

"Es gribu, lai tu šovakar zaudē."

Ja viņš būtu paziņojis, ka Atlantīda tūlīt nogrims jūras dibenā, mans pārsteigums diezin vai būtu vēl lielāks.

"Lieta tāda: tu esi pārāk labs. Melu divkaujās galvenais bizness ir derības, bet tagad, kad visi tāpat zina, ka tu uz­varēsi, vairs neviens neslēdz derības uz tavu pretinieku. Mēs vairs neko nenopelnām. Klau, vai tev grūti vienu pašu reizīti zaudēt? Nākamnedēļ viss atkal būs tāpat kā parasti, tu atteiksies no titula tikai uz vienu nedēļu. Puikiņ, esmu licis uz spēles veselu kalnu piru. Izsakoties bez aplin­kiem — visu, kas man pieder. Ja tu šovakar uzvarēsi, man būs bankrots. Un tu zini, cik rūpīgi es sargāju savu naudu. Nepievil mani!"

Atbildi negaidīdams, Smeiks aizļumdīja prom. Kā uzti­cams klēpja sunītis viņam sekoja fogāru tvans.

Gāju uz skatuvi, vilkdams kājas kā apdullis. Hemlūtam par šo sarunu nebiju sadūšojies pastāstīt. Pirmo reizi gla­diatora gaitu laikā man ceļgali atkal bija tikpat mīksti kā pirmajā reizē, kāpjot izaicinātāja tronī.

Pretinieks lika gaidīt, skatītāji īgņojās. Saērcinātie asinskāji sāka apmētāt skatuvi ar kukurūzas vālītēm. Es arī šoreiz nezināju, kas stāsies man pretī. Vai nav vienalga, es jebkurā gadījumā biju pārāks. Jo vairāk šovakar, kad man visviens bija jāzaudē. Biju izlēmis darīt, kā Smeiks man lika. Vai tad man vispār bija izvēle?