Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Ieturēju garu, artistisku pauzi. Pašķielēju uz Smeiku un redzēju, ka tas cenšas saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi, taču no sasprindzinājuma viņam visu laiku dreb žaunas.

"Tātad es biju kļūdījies, un smilšu slīkšņai izrādījās tais­nība. Tagad rrļan plaušas pieplūdīs pilnas ar smiltīm, un es nomiršu, — un tā man arī vajag! Ne tikai atraidīju smilšu slīkšņas cēlsirdīgo piedāvājumu, bet vēl arī biju rupjš. Biju pelnījis nāvi.

"Mīļi, ka tu to uztver šādi," man ausīs žūžoja smilšu slīkšņa, "bet novēlota nožēla tev necik nelīdzēs. Tu esi pa­galam. Man ļoti žēl."

"Vai te tiešām vairs nekas nav iesākams?" es domāju pretī. "Vai tu, piemēram, nevarētu mazdrusciņ sablīvēties, tad man būtu, uz kā nostāties, un es varētu izķepuroties laukā?"

"Piedod, es esmu smilšu slīkšņa, nevis betons vai glāb­šanas riņķis. Sablīvēšanās man ir kas pilnīgi pretdabisks. Es tevi brīdināju, tu mani neņēmi nopietni, te nu ir rezul­tāts. Ak, kā man riebjas, ka man vienmēr izrādās taisnība! Tūlīt sāksies tie aizžņaugtie kliedzieni… Un drīz jau tu būsi tikai viens no daudzajiem skeletiem, kas manī… At­vainojos, tas bija netaktiski! Bet, lai cik arī tas būtu bēdīgi, es tavā labā vairs neko nevaru darīt, vienīgi…"

Vienīgi? Tas izklausījās cerīgi!

"Ko? Vienīgi ko?"

"Nu… es varētu tevi ātrāk iesūkt dzelmē. Tā viss ir mazdruscītiņ vienkāršāk. Dažiem labāk patīk tā. Mokas tiešām ir daudz īsākas. Vismaz laika ziņā."

"Liels paldies."

"Nav par ko!"

Smiltis darīja, ko spēja. Es iegrimu vēl dziļāk."

Megateātrī būtu iespējams dzirdēt, kā nokrīt pundurpirāta harpūna. Man bija pievērsti tūkstošiem acu pāri un vienpatīgas ciklopu acis. Smeiks satraukts pieliecās. Un tad atgadījās kaut kas pilnīgi negaidīts. Ne publikai, bet man pašam: beidzās tvaiks. Nē, es neizlaidu garu smilšu slīkšņā — garu izlaida mans stāsts. Kā vienmēr, biju sācis runāt, cerēdams, ka gan jau kaut kas ienāks prātā…

… bet prātā nekas neienāca. Kaut kas tāds ar mani gadī­jās pirmoreiz.

Paniski pašķielēju uz Nusrāmu Fhaķīru, kas izsmējīgi lūkojās man pretī. Gladiatora instinkts viņam gluži pareizi vēstīja, ka šī nav vis mākslinieciska pauze, ka man vienkārši ir pārtrūcis pavediens.

Publika raudzījās manī gaidu pilnām acīm.

Ārēji es joprojām biju cauruncauri mierīgs. Iekšēji izmi­sīgi rakņājos pa smadzenēm kā tāds, kas pārmeklē atvilk­tnes, cerēdams atrast pazudušu zeķi.

Tukšs numurs.

Fhaķīrs tikko manāmi noliecās kā kobra, kas gatavojas mesties uzbrukumā.

Smilšu slīkšņas kurmji, man galvā nelūgts un negaidīts uzra­dās leksikons, un es tūdaļ sāku citēt:

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Smilšu slīkšņas kurmji, Nezkantes: kukaiņēdāju dzimtas zīdī­tāji, attāli radniecīgi Camonijas baltvēdera lemingiem. Spēcīgi būvēti racējdzīvnieki ar prāvām, airiem līdzīgām rakšanas pēdām un niecīgu

intelektu. Dzīvo vienīgi Nezkantes milzīgajās smilšu slīkšņās un ar cik­liskiem starplaikiem demonstrē rituālas pašiznīcināšanās uzvedību, kas ir saistīta ar Nezkantes Kurmju vulkānu. Smilšu slīkšņas kurmji mēdz izaugt divus metrus gari un pa smiltīm pārvietojas kā zivis ūdenī.

"Tā nu es arvien dziļāk iegrimu smilšu atvarā!" es ieklie­dzu stadiona aplī. "Piepeši manas pekas sataustīja kaut ko mīkstu un pūkainu! Iekams paguvu aptvert, kas notiek, es jau sēdēju uz liela dzīvnieka muguras.

"Tas ir smilšu slīkšņas kurmis," teica smilšu slīkšņa. "Vēl turies?"

"Nu jau vatrs nebūs ilgi," es atdomāju. "Sāk trūkt elpas."

"Šī ir tava vienīgā cerība. Cieši pieķeries pie kurmja. Viņš noteikti dodas uz vulkānu. Jau iet vaļā. Tas ir skaidrs pēc tricināšanas.""

Kas tā par tricināšanu, man nebija ne jausmas, kas iet vaļā, bija gluži vienalga, gribēju vienīgi tikt laukā no šīs slīkšņas, man tiešām vairs nebija, ko elpot.

"Veikls kā delfīns kurmis traucās pa smiltīm tik ātri, ka man ausīs šalktin šalca. Cieši turējos pie viņa kažoka, ap­ņēmies neatlaist rokas, iekams nebūsim uzniruši. Taču mēs neuznirām. Mēs ienirām dziļāk."

Mēs neuznirām. Mēs ienirām dziļāk.

Malacis! Pats līdu arvien dziļāk un dziļāk sprukās. Ska­tītāji ar mutēm tvarstīja gaisu.

"Mūsu ceļš veda stāvus dziļumā, tikai uz priekšu, vēl dziļāk. Bija situsi mana pēdējā stundiņa! Plaušās bija palicis tieši viens elpas atoms, par kuru labā plaušu puse nešpetni cīnījās ar kreiso.

"Jūs esat klāt!" man galvā paziņoja smilšu slīkšņa. "Lai­mes luteklis! Tev tiešām ir vairāk veiksmes nekā prāta."

Tad pēkšņi mēs izšāvāmies brīvībā. Gaiss! Skābeklis! Beidzot!"

Tā gan, beidzot. Skatītāji dziļi uzelpoja.

"Kas īsti tur notika?" sauca kāds satraukts natiftofs.

Jā, kas īsti tur notika? Labs jautājums. Kas tur notika?

"Kas tur notika?" es dramatiski iekliedzu stadionā. "Kas tur notika?"

Drudžaini lauzīju galvu.

"Šķeldami smiltis, mēs bijām izšāvušies pazemes alā. Tik tiešām! Apakš Nezkantes bija liels gaisa burbulis, un mēs tieši tajā bijām trāpījuši. Mums apkārt bija vesels bars kurmju, un visi cits caur citu klaigāja:

"Šī ir tā diena! Šeit ir tā vieta. Šī ir tā diena! Šeit ir tā vieta!""