Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Tikai divas personas neizrādīja ne mazāko aizkustinā­jumu. Pirmais bija Folcātans Smeiks, kas tikai sēdēja un ska­tījās manī ar aukstām haizivs acīm. Viņa galminieki satraukti tarkšķēja. Otrs bija "Vienreizējais". Ja arī man bija izdevies Nusrāmu Fhaķīru satriekt, viņš to neļāva noprast. Mans pretinieks bezkaislīgi lūkojās uz pūli, gaidīdams, kad tas nomierināsies. Galu galā es biju uzvarējis tikai vienā raundā, turpretim viņš — desmit. Kā jau minēts: melu divkauja

turpinās tikām, līdz viens no pretiniekiem padodas. Nav noteikts, cik raundiem vienā divkaujā jābūt un cik ilgi tie drīkst būt. Daži raundi bija cauri piecās minūtēs, citi stundā; vēsturē ir bijuši melu duelanti, kas izvilka līdz pat četrdes­mit raundiem.

Mūsu divkaujai būs simts.

No 12. līdz 22. raundam

Vienpadsmit nākamajos raundos uzvarēju es. Fhaķīra burvju vara bija izkliedēta, viņa priekšrocības, spēlējot savas pilsētas laukumā, aizmirstas, skatītāju labvēlība bija ar mani. Mans pretinieks ar to samierinājās godam, viņa stāsti bija tikpat spoži kā iepriekš, taču es ik reizi ieguvu par dažiem punktiem vairāk. Godīgi atzīšos, ka tagad vairāk tēmēju uz klātesošajām dāmām. Visos manos turpmākajos melos bija kāds romantisks motīvs — es meloju par lielām jūtām, mū­žīgu uzticību, mīlestības zvērestiem, dramatisku šķiršanos un lauztu sirdi, taču galu galā vienmēr bija happy-end un pirkstā tika uzvilkts gredzens. Ja sievietes sita plaukstiņas, vīrieši aplaudēja vēl jo dedzīgāk, lai viņām izpatiktu. Tomēr pēc vienpadsmit stāstiem man aptrūkās materiāla, ko va­rētu sadiegt kopā ar romantisku zelta gredzenu nodošanu no rokas rokā. Turklāt publikas interese par nelaimīgām princesēm acīm redzami gāja rukumā.

No 23. līdz 33. raundam

Saodis izdevīgu brīdi, Nusrāms Fhaķīrs metās iekšā pa­visam citā tēmu lokā: Camonijas demonoloģijā. Šajā jomā viņam nebija līdzīgu, to es jau zināju no viņa autobiogrāfijas.

Turklāt nekur pasaulē nav tik daudz dēmonu kā Camonijā, un nekur to blīvums nav lielāks kā Atlantīdā.

Lekcija par Camonijas demonoloģ'j"

Camonijā bija kalnu dēmoni, zemes dēmoni, gaisa dē­moni, ūdens dēmoni, meža dēmoni, purva dēmoni, niedru dēmoni, sūnu dēmoni, pundurdēmoni, dēmonmilži un visiem labi zināmie dēmonrikšas. Ikkatrs Atlantīdas iedzī­votājs pazina vienu vai vairākus dēmonus, ar vienu vai vairākiem bija tiešos rados, tālākos rados, precējies, draugos vai pats bija dēmons.

Laika gaitā visās šajās dēmonu būšanās bija notikušas pārmaiņas. Agrāk dēmoni bija tikai sējuši bailes un šausmas citās dzīvās būtnēs, klejojuši gandrīz tikai naktīs, mežos uz­glūnējuši ceļagājējiem, negaisa laikā gaudojuši skursteņos, biedējuši bērnus un tā joprojām. Dēmonu populācija Atlan­tīdā kļuva arvien lielāka, un šādi traucējumi tagad bija gluži ikdienišķi. Neviens nesatraucās, ja, noliekoties nosnausties, gultas galvgalī, gaudodams kā nakts ķēms, stāvēja trīsmēļains sūnu dēmons ar asiņainu cirvi.

Atlantieši vairs nebaidījās, ja, izejot pastaigāties pa mežu, ceļā, ģīmi baisi šķobīdams, izlēca aiz meža paslēpies gnoms. Pat bērni vairs neraudāja, kad patrepē ālējās ogļu dēmoni. Visi pie viņiem bija pieraduši; Camonijā no dēmoniem vairs neviens nebaidījās.

Arī paši dēmoni mainījās: viņi pielāgojās sabiedrībā pieņemtajiem paradumiem, apguva pilsoniskus amatus un iekļāvās kopējā pilsētas ainā. Drīz vairs nevienam nešķita dī­vaini, ka dēmoni cep brokastu maizītes vai vadā pa pilsētu. Viņi bija sastopami katrā ķegļu klubā un dziedātāju bied­rībā, viņi slaucīja ietves un sēdēja pilsētas parlamentā, daži dēmoni bija pat gebas spēlētāju un melu gladiatoru elitē.

Tas viss ir ļoti skaisti, tikai viņi vēl aizvien izskatījās drausmīgi. Greizas grimases, gari, dzelteni zobi, atieztas aukslējas, pārgrieztas acis, izkārtas mēles, spalvainas ausis, raibas lūpas, ragainas galvas, kārpainas sejas, adataini mati — tāds nu reiz bija viņu izskats, un viņi tur neko daudz nevarēja līdzēt. Godkārīgākie, protams, trakoti centās un pū­lējās. Viņi balināja zobus un lūpas, mēģināja savaldīt mēles un pārlieku nebolīt acis, viņi slēpa ragus zem ķēmīgām ce­purēm, valkāja pēc mēra pašūtas drānas un visvisādi lūkoja neizskatīties pārāk uzkrītoši.

Šo sabiedrības īpatnību tad arī Nusrāms apspēlēja savos nākamajos stāstos. Būtībā viņš stāstīja nodrāztas anekdo­tes par dēmoniem (tās Atlantīdā bija ļoti populāras), taču mākslinieciski papildināja ar dažnedažādu dēmonu imi­tācijām un drosmīgiem politiskiem mājieniem, turklāt, kā izrādījās, dēmonu paražas viņš pazina tik labi, ka atlika vien secināt — viņš ar tiem ir ļoti tuvās attiecībās. Nusrāms atdarināja dēmonrikšu šļupstēšanu, Bali ēnuķēmu neveiklās kustības, japāņu murguģīmju šķielēšanu. Viņš zināja visus dēmonu dialektus, prata norīt līdzskaņus kā Ihollas kārtavnieks, stostīties kā Rūdas kalnu alu gars, burkšķēt kā Īrijas

tīreļu gnoms. Katrs viņa stāsts bija parodijas mākslas šedevrs. Tomēr viņš dēmonus neaizskāra, viņam izdevās to dīvai­nības un ērmoto uzvedību attēlot tik mīļi, ka neskaitāmie dēmoni, kas sēdēja skatītāju rindās, aplaudēja visdedzīgāk.