Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Asinskāji birdināja asaras. Manai gaumei tā bija par saldu, taču Nusrāms dabūja savus desmit punktus, un tur neko nevarēja darīt. Es varēju vienīgi nelikties zinis par pikto ūjināšanu un tomēr mēģināt kaut ko pastāstīt.

Nusrāms Fhaķīrs nokāsējās un uzbužināja matus, lai tie pinkainās šķieznās karātos viņam pār seju. Licis padot Ihollas jūrnieku klavieres, viņš uzņēma tādu dziesmu, par kādu būtu lepns kurš katrs īru druīds, tā bija visaugstākā

līmeņa ausu apmānīšana. Ar stiklainu, aizplīvurotu ska­tienu un asarainiem tremolo balsī viņš dziedāja par savu mī­ļoto, kuru aprijis ļaunais Tyrannovalis Rex, taču viņa palikusi dzīva un no vaļa vēdera ik dienas sūta viņam sirdi plosošas pudeļvēstules.

Voltigurgi aizsmakušā korī piebalsoja piedziedājumam, kurā tika iztirzāti jūrasdievu dzeršanas paradumi. Skatītāji šūpojās līdzi līganajā ritmā. Dziesmas turpinājumā varo­nīgais Fhaķīrs ieradās un ne tikai dramatiski izglāba savu līgaviņu, bet vēl arī kailām rokām nožņaudza vali. Es klu­sībā ironiski nosmīnēju, taču publikai tas nepavisam nelikās nepārliecinoši» Desmit punktu Fhaķīram, svilpieni un ku­kurūzas vālītes man. Folcātans Smeiks bija pavisam nomie­rinājies. Tik milzīgu sajūsmu par vienu gladiatoru un tādu pazemojošu nicību par otru Megateātris vēl nebija piere­dzējis. Nudien, Nusrāma Fhaķīra atgriešanās bija sensācija.

Tā turpinājās piecpadsmit raundu. Katrā raundā viņš mai­nīja mūzikas stilu, balsi, izskatu un stāstījuma manieri. Zāģa žēlo vaimanu pavadījumā viņš dziedāja skumīgu blūzu, troļļādas timpāniem rībinot, izkliedza kareivīgu kaujasdziesmu, uzstājās ar operas numuriem, kristāldzidrā balsī dziedāja a capella, izpaudās kā virtuozs basvibratora grabinātājs, ar krāšņiem žestiem diriģēja savu orķestri, ar kāju pirkstiem nekaunīgi strinkšķināja stikla arfu, kāpelēja pa kāpnēm augšā lejā un nostrādāja dažus tādus mākslinieciskus stiķus, kādus es viņa vecumā nudien vairs neatļautos. Un ik reizi savāca desmit punktu. Asinskāji bija piešķīluši taukainajām kukurūzas vālītēm uguni un vēzēja mūzikas taktī.

Necelt ne ausu

No manis tagad tika gaidītas tādas gladiatora iemaņas, bez kādām līdz šim biju brīnišķīgi izticis: nesabrūkot izturēt nicinājuma aurus un svilpienus. Tādos brīžos bija salūzuši jau daudzi melu gladiatori, šo pārbaudījumu spēja pārciest tikai visstiprākie. Taču divkauja beidzas tikai tad, kad viens

no abiem padodas, un īsta melu gladiatora dižums atklājas, šajā pazemojumā nesalūstot un noturoties pretim kārdināju­mam apraudāties un paslēpties aizkulisēs.

Man gar ausīm lidoja apgrauztas kukurūzas vālītes, taču es turējos taisns kā laternas stabs. Šis bija zemākais kritums manās ilgajās skatuves mākslinieka gaitās. Viss manī kliedza un prasīja, lai skrienu prom no skatuves un paslēpjos kana­lizācijas lūkā, tomēr es stāvēju un laidu pāri galvai visu, kas nāca: ūjināšanu, svilpienus, šņācienus, kukurūzas vālītes, alus kausus un pat nelielas sēdekļu detaļas un veselu asinskāji, kuru viņa drauģeļi apskaitušies izlidināja uz skatuves. Es pat neapsēdos, lai gan stāvot šos pazemojumus izciest bija vēl grūtāk, jo tie bija tik sāpīgi, ka ļodzījās ceļi. Tomēr spītīgi paliku stāvam, lai parādītu, ka tas viss mani neskar.

Skatītāji zināja, ka ar svilpieniem vien gladiatoru nevar iz­nīcināt. Jo vairāk tāpēc, ka mēraparāts reaģēja arī uz negatī­vām emocijām: jo skaļāka ūjināšana, jo vairāk punktu. Tādēļ pūlis pamazām nomierinājās. Kad šis brīdis ir pārdzīvots, ļaunākais ir cauri. Neapmierinātības izpausmes pamazām noklusa, vēl kādu laiku bija dzirdama gražīga ņurdoņa, taču arī tā pēdīgi pārtapa pieklājīgā atzinībā. Publika ir mežonīgs zirgs, kura savaldīšanai vajadzīga dzelzs griba. Tas izdodas tikai vislabākajiem gladiatoriem.

To visu zināja arī Fhaķīrs, un ar šo sīksto izturību es viņa acīs iemantoju vairāk cieņas nekā ar visiem saviem spoža­jiem stāstiem. Pēdīgi viņam vairs nebija šaubu, ka manā per­sonā viņam ir darīšana ar līdzvērtīgu pretinieku.

Pēdējo piecu muzikālo priekšnesumu laikā aplausi maz­lietiņ noplaka, tagad Fhaķīrs par savu dziedāšanu dabūja vairs tikai astoņus un deviņus punktus. Pēc septiņdesmit otrā raunda viņš bija spiests piekāpties, viņa repertuārs bija izsmelts. Skatītāji atkal sēdēja solos, lēkāšana un plaukšķi­nāšana bija viņus nogurdinājusi.

Voltigurgu orķestris aizčāpoja, atkal iestājās klusums, un es godīgi iesāku savus nākamos melus. Publika atkal bija gatava ņemt pretī rāmākas izklaides. Pretestība bija gandrīz apsīkusi.

No 78. līdz 90. raundam

Dibenā