Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Klausoties par manu ilgo ceļu Saldajā tuksnesī, sviedri pār pieri lija ne tikai Nusrāmam, bet arī skatītājiem. Pampampu izraisītos smieklu krampjus attēloju tik pārliecinoši, ka tie sagrāba arī publiku. Šarrāh il-Allāh apraksts, Anagromatafas savaldīšana un dzīve pusstabilā fatamorgānā pilnīgi apbūra klausītājus. Pašās beigās es vēl palaidu tornado ar visu vecīšu pilsētu, un laimīgajām beigām skatītāji dabūja izdevušos bēgšanu.

Pērkondimdoši aplausi, desmit punktu — pa ilgiem lai­kiem augstākais vērtējums.

Taču ar mani bija cauri. Mans repertuārs bija izsmelts sauss. Par bolloga galvu es vairs nevarēju stāstīt: bolloga galvas pacelšanu visi bija varējuši noskatīties tepat no Atlantīdas, ja es par to runātu, tad pats atzītos blēdībā. Vēl tuvāk visu fantāziju izsīkumam vairs nekad mūžā neesmu nonācis.

Ja tikai Fhaķīrs to nojaustu, tad gan viņš triumfētu. Lai es zaudētu, viņam pietiktu ar visdumjāko, visbanālāko ideju.

Viņš piecēlās un dramatiski pacēla roku, kā jau ne reizi vien bija darījis šajā divkaujā, brīžos, kad no sakāves dziļu­miem pacēlās jaunos kalngalos.

"Es vēlos jums pavēstīt ko gluži negaidītu," viņš ne bez patosa iesāka. "Tik negaidītu, ka no manas mutes to vēl ne­viens nav dzirdējis."

Vecais lapsa. "Vienreizējais". Viņš atkal bija mani uz­veicis. Man nebija ne jausmas, ko viņš tagad taisās izvilkt no savas burvju lādītes dziļumiem, taču es to uztveršu ar vislielāko padevību. Viņš bija uzvarējis. Viņš patiešām bija īstais čempions.

Nusrāms Fhaķīrs atraisīja gladiatora mantiju un ar plašu žestu nometa man pie kājām.

"Es padodos. Malacis, puika!"

Augstu pacēlis galvu, viņš aizsoļoja no skatuves.

Divkauja bija beigusies.

Haoss

Sākās neiedomājams jampadracis. Daudzi uzreiz lēca kājās un metās pie totalizatora letēm, lai saņemtu savu lai­mestu, milzu pūļi traucās uz skatuves pusi, lai nēsātu mani apkārt pa Megateātri. Vēl paguvu pamanīt, kā Folcātans Smeiks, rādīdams uz mani, kliedz uz saviem galminiekiem, Hemlūts satraukti vicina mici… un tad mani sagrāba pūlis.

Kā pludiņš dejoju izstieptu roku jūrā, mani mētāja šurpu turpu. Sens gladiatoru rituāls, ko tu padarīsi. Mani puri­nāja kā lupatlelli, mani itin sāpīgi raustīja uz visām pusēm. Pūlis bija gluži neprātīgs, man patiešām bija bail, ka mani saplosīs.

Četri asinskāji rāva mani aiz rokām, četri aiz kājām. Daudz netrūka, un es būtu saraustīts gabalos, taču mani iz­glāba zemestrīce.

Sākumā neviens tai nepievērsa uzmanību, zeme atlantiešiem zem kājām trīcēja bieži, turklāt šoreiz tas pat nebija nekas īpašs, rūkoņa, kas vispārējā troksnī nemaz nebija sa­klausāma. TadЈī rūkoņa pārtapa dobjā, draudīgā dārdoņā, asinskāji palaida mani vaļā, un es nokritu augšpēdus.

Zeme jau drebēja ne pa jokam, tik stipru zemestrīci es vēl nebiju piedzīvojis. Visi kaut ko kliedza, iebruka pirmā Megateātra daļa. Mums vēl bija paveicies, ka šai ēkai nebija jumta, citādi te būtu līķi. Tā vienīgi sagāzās pāris kolonnu un sagruva viena kukurūzas vālīšu pārdotava. Dažus jetijus ķēra karstas eļļas šļāces, bet viņiem tas nebija nekas tik briesmīgs.

Visskaļāk kliedza natiftofi un lielpēdu bērtas. Šķērsu pāri arēnas pakāpieniem un vidum uzradās milzu plaisa, kurā nozuda desmitiem sēžamspilvenu un daļa skatuves — tā daļa, kurā atradās aplausmetrs. Varens, zils zibens izšāvās no plaisas un aizplaiksnījās naksnīgajās debesīs.

Tad pēkšņi trīce beidzās.

Kāds mani satvēra aiz pleca.

"Nāc, mums jātiek prom, gā!"

Tas bija Hemlūts. Mēs metāmies skriešus uz ģērbkam­bari pēc savām mantiņām, un pa ceļam viņš man stāstīja, ka Folcātans Smeiks par manu uzvedību ir visai pikts.

"Mums jāmūk prom no Atlantīdas. Gā. Izskatās, ka viņš tevis dēļ ir paspēlējis veselu kaudzi piru."

"Es zinu."

"Tu jau zini?"

"Jā. Vēlāk paskaidrošu. Žigli paķeram savus krāmus un zūdam miglā. Bet man vajag vismaz pārģērbties. Diez vai es varu skraidīt apkārt šajā gladiatora mantijā."

Mēs skrējām pa tumšajām katakombām, kas pletās zem Megateātra grīdas. Visas lāpas bija nodzisušas vai nu krītošā apmetuma dēļ, vai arī vējā, kas Atlantīdas zemestrīču laikā sāk pūst no pazemes.

Es atrāvu vaļā ģērbtuves durvis. Hemlūts uzrāva sērko­ciņu un cik necik apgaismoja kambari. Nometu gladiatora mantiju un steigšus lēcu biksēs.

"Ko mēs tagad darām, gā?" Hemlūts jautāja.

"Nav ne jausmas."

"Mums nav naudas, gā. Smeikam visur ir spiegi. Tālu netiksim."

"Kāpsim lejā kanalizācijā."

"Pie neredzamajiem cilvēkiem?"

"Man vienalga, kas tur dzīvo. Mums nav citas iespējas."

Pie durvīm atskanēja trīs klauvējieni. Mēs abi ar Hemlūtu nodrebējām. Pa spraugu galvu pabāza Folcātans Smeiks.

"Vai drīkstam ienākt?"

Ģērbtuvē ienāca vesels bars jetiju un asinskāju. Suņabuks Rumo nostājās durvīs un pacēla gaisā sprakšķošu lāpu.

"Jauki, puikiņ, ka mēs tevi vēl sastapām! Mums taču jānosvin tava uzvara." Folcātans runāja tikpat omulīgi kā allaž līdz šim. "Taču rēķinus par uzvaras svinībām vajadzēs maksāt tev. Redzi, es esmu pilnīgi izputējis."

"Klau, Smeik, tu saproti, ē, Fhaķīrs mani izprovocēja, nu…" es pūlējos kaut ko paskaidrot.