Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Viņš vēl reizi kārtīgi uzlēca uz milzu ķirzakas bruņām. Grūti pateikt, vai viņš tiešām tā pamodināja pūķi vai varbūt tas visu šo laiku tikai izlikās aizmidzis. Lai nu kā, tas at­plēta savu lipīgo ķirzakas muti. Troksnis bija tāds, it kā tur gabalos tiktu saraustīts liels zirgs. Pūķis pārsteidzoši cilvē-

ciskā balsī iebrēcās tā, ka noskanēja viss tunelis, un pieslējās tik negaidīti, ka mēs visi trīs — Hemlūts, kalnu trollis un es — ripeniski novēlāmies no tā muguras.

Kā pārrauta tauva pa tuneli nožvāgoja pūķa aste. Mēs tieši laikā paguvām nokrist uz vēdera un pieplakt pie zemes. Asti klāja metru gari raga dzeloņi, tā atkal un atkal aizsvelpa pāri mūsu galvām.

Pēc tam pūķis ievilka asti kājstarpī un iegaudojās kā pērts suns. Tad viņš izpūta liesmu šalti, tunelis pēkšņi iezaigojās spalgā gaismā, un uz sienām kā ēnu teātris parādījās mūsu bēgošie silueti. Mēs skrējām, ko kājas nes, lai viņš vairs mūs nespētu aizsniegt. Pūķis piešķieba savu ķirzakas galvu un nikni šņāca, taču pagriezties uz otru pusi viņš, kā rādās, nejaudāja.

"Viņš ir iestrēdzis. Pārāk noēdies," paskaidroja kalnu trollis. "Tādi ir gandrīz visi kanālpūķi. Viņi pārāk daudz rij. Pienāk diena, kad viņi ir tā apvēlušies, ka spēj kustēties vairs tikai vienā virzienā. Šis tiek tikai uz priekšu, kē-hē-hē!"

Tajā pašā brīdī pūķis sāka virzīties atmuguriski.

Neiedomājami, cik ātri tāds kanālpūķis spēj kustēties. Viņš ar saviem spēcīgajiem gurniem atspērās pret grīdu un pa glodeno tuneli gluži vienkārši aizslīdēja vismaz divdes­mit metru ar vienu rāvienu.

Fū-ū-ūš!

Turklāt slīdēdams viņš vēl arī kulstīja savu ragaino asti kā spriguli. Mēs skrējām, taču pa glumo grīdu tikām uz priekšu lēnāk nekā ķirzaka.

Fū-ū-ūš! Divdesmit metru.

Fū-ū-ūš! Divdesmit metru.

Šo medīšanas paņēmienu viņš noteikti bija izkopis ilgi un rūpīgi. Tiesa, viņš neredzēja, kas tur viņam aiz muguras notiek, un tādēļ nevarēja precīzi sist ar asti, bet par to viņš atslīdzināja ar sitienu biežumu. Gan jau beigās izdosies trā­pīt. Medījumu viņš varēja uzdurt uz astes dzelkšņiem un tā ērti nogādāt mutē.

Fū-ū-ūš! Divdesmit metru.

Fū-ū-ūš! Divdesmit metru.

"Redzat tos caurumus griestos?" trollis tusnīdams klie­dza, kamēr mēs brāzāmies pa tuneli. "Tur, starp lampām? Mums jātiek tur, augšā! Citādi ar mums būs beigas! Kē-hēhē!"

Apmēram ik pēc pussimt metriem griestos bija apaļa kanalizācijas lūka. Tiesa, griesti bija vismaz četrus metrus augsti.

"Mums jāuzkāpj cits citam uz pleciem. Tas, kurš pirmais tiks laukā, izvilks pārējos," elsa trollis.

Pilnīgi ārprātīgs priekšlikums. Šim pasākumam mums bija tikai dažas sekundes laika, tas mirklītis, kad pūķis starp atspērieniem apstājās, lai vēzētu asti pa tuneli.

"Aiziet!" trollis kliedza. Pūķis bija apstājies.

Šobrīd nebija prātīgi strīdēties pretī. Hemlūts jau bija uz­lēcis man uz pleciem.

Aste svelpdama aizlidoja mums garām uz labo pusi, nieka metra atstatumā. Trollis sāka rāpties pa mani augšā.

Viņš izdarījās šaušalīgi neveikli, plūca mani aiz matiem, ar savām rēpuļainajām kājām bakstīja man sejā, tomēr galu galā uztrausās Hemlūtam uz pleciem un aizsniedzās līdz lūkai.

Pūķis gatavojās nākamajam triecienam. Aste saritinājās kā lakricas gliemezis.

"Ātri! Kustieties taču!" es kliedzu.

Kalnu trollis uzvilka Hemlūtu augšā. Mans draugs ste­nēdams iekārpījās caurumā.

Aste pāršķēla mitro tuneļa gaisu kā giljotīna. Šoreiz tā aizsvelpa pa kreisi. Ja pūķis ievēro kaut kādu secību, nā­kamreiz tā zvels pa vidu.

Tur, kur stāvēju es.

Viņš lēnām atkal saritināja asti.

"Vai jūs tur snaikstāties gar griestiem?" pūķis šņāca. "Man aiz muguras? Vadzi, jūs neesat pirmie!"

Man pat prātā nebija ienācis, ka šie kanālpūķi prot runāt.

Kanālpūķis [turp.]: daži apgalvo, ka paši savām acīm dzirdējuši kanālpūķi izsakāmies ar vārdu un teikumu palīdzību. No bioloģijas viedokļa tas nav iespējams, jo kanālpūķi pieder pie niknšņācēju dzimtas, proti, ir ķirzakveidīgie ar īsām, ugunsdrošām balss saitēm, kas nepavisam neder smalkai artikulācijai. Tomēr var izteikt pieņē­mumu, ka Atlantīdas pazemes ērmoti elektrizētajā vidē, kas izveido­jusies "neredzamo cilvēku" nedarbu dēļ, varētu būt notikušas zināmas mutācijas.

Hemlūts un trollis bija izbāzuši galvas no cauruma un skatījās uz mani no augšas.

"Mēs kaut ko esam saputrojuši," teica trollis. "Mēs abi esam drošībā, bet tu joprojām esi lielās sprukās, kē-hē!"

"Jūs varbūt brīnāties par to, ka es protu runāt, bet vispār jau es pats par to brīnos," zvīņainis murkšķēja. "Gadsimtu pēc gadsimta es te, lejā, gulēju un neteicu ne vārda, bet tad — bliukš! — dabūju pa galvu ar to sasodīto zilo zibeni! Un kopš tā laika nekas vairs nav pa vecam."

"Skrien taču prom!" čukstēja Hemlūts. "Mēs tevi gaidī­sim pie nākamā cauruma. Nebaidies, mēs tevi izvilksim!"

"Un nedomājiet, ka tādēļ mana dzīve ir kļuvusi vienkār­šāka," pūķis nostenējās un izgrūda prāvu dūmu mākoni. "Agrāk es nepratu runāt, bet arī domāt nepratu, un varat man ticēt, tas bija daudz patīkamāk nekā tagad, kad par visu vajag lauzīt galvu."