Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"Gā!" iesaucās Fīemlūts. "Tur kāds nāk!"

Soļi tunelī.

"Ā, tas ir viņš. Jūs varat uz viņu paļauties."

No tumsas iznāca kāds radījums. Tas bija kalnu trollis.

"Jele neļauj, ka mana lielā līdzība kalnu trollim tevi paveci nepārdomātās izrīcībās," teica kalnu trollis. "Kalnu trollis, tā sakot, vairs esmu tikai ārēji. Iekšēji es tagad esmu pilnīgi labojies. Kē-hē-hē! Kopš šā brīža es esmu tavas dzī­vības glābējs."

Centos izteikt suņabukam savus iebildumus pret kalnu trolli pavadoņa lomā.

"Es saprotu tavu apdomību. Bet es pats personiski gā­dāju par šī troļļa pāraudzināšanu."

Viņš noliecās pie troļļa, saņēma to aiz rīkles un caur draudīgi sakostiem zobiem uzšņāca: "Tu taču zini, kas būs, ja viņam kautfnatiņš nokritīs no galvas, ko?"

"Jā, jā, es zinu," trollis pīkstēja. Uzreiz varēja redzēt, ka šīs zināšanas trolli neiepriecina.

Rumo novēlēja mums laimīgu ceļu. Tad viņš iedeva kalnu trollim lāpu un pats nozuda tumsā.

Šaubas

Tas, kuru kalnu trollis reiz dzīvē izvazājis aiz deguna, visu mūžu saglabās skepsi attiecībā uz šī labirintu iemīt­nieka spējām pavadīt tūristus. Ar katru soli dziļāk Atlantīdas pazemē manas šaubas kļuva arvien lielākas. Sākumā mēs bridām pa kanalizācijas tuneli, līdz ceļiem pa netīro ūdeni, bet mums starp kājām, nikni pīkstēdamas, skraidīja zaļacainas žurkas. Tad ilgi kāpām pa garām, stāvām un slidenām, gandrīz pilnīgi apsūnojušām akmens kāpnēm — vismaz kilometru zemes dzīļup. Kur mēs tā nonāksim?

"Šis ir taisnākais ceļš," kā nomanījis manas domas, ieru­nājās kalnu trollis. "Šīs ir neredzamo cilvēku drupas. Te neviens neuzdrošinās līst, ja nu vienīgi tuneļa žurkas un kanālpūķi. Šī Atlantīdas daļa radusies pirms daudziem tūk­stošiem gadu. Te nekas nav tāpat kā augšā, kē-hē!"

Visur ņudzēt ņudzēja nakts un pakrēšļa radības — žur­kas, raibi jāņtārpiņi, mitrenes, simtkāji, zirnekļi un kāpuri, kas spīdēja tumsā. Sienas bija miklas, un ērmotā kārtā izska­tījās, ka ūdens pa tām lāso augšup.

Tuneļi kļuva arvien plašāki, mirgoja zaļas un zilas lam­pas, kas atgādināja pie griestiem piesūkušās medūzas. Mēs joprojām bridām pa smirdīgu rāvu. Man gar kājām locījās kaut kas gļotains.

"Tās ir čūskdēles," kalnu trollis paskaidroja. "Viņas nekož. Tikai mazdrusciņ piezīžas."

Pēc kādu pusstundu ilga pārgājiena iznācām īpaši plašā tunelī, kuru apgaismoja sevišķi daudz griestu lampu. Tā galā gulēja kaut kas liels un dzīvs. Izskatījās pēc elpojoša zvīņu kalna.

"Opā!" izsaucās kalnu trollis. "Cik nepatīkami! Kanālpūķis!"

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Kanālpūķis: sabiedriski atpalikusi suga no senlaik zemes virs­pusē dzīvojušās milzu ķirzaku ģints [Saurii] — aukstasinīgs, gari izstiepies [līdz 25 m] šķeltmēlis ar bagātīgi piezobotu žokli [līdz deviņiem simtiem priekšzobu un dzerokļu], zvīņainu ādu, ko veido krāsainas ragādas plātnītes, kārpainiem kupriem, kumbru un kro­kām. Kanālpūķiem patika agrākā dzīve tajos laikos, kad Atlantīda pirms ļoti daudziem gadiem vēl bija purvs, pirms tā tika nosusināta un apbūvēta ar namiem. Lielpilsētā tie nespēja iejusties un patvērās plašajā kanalizācijā. Kanālpūķi barībai izmanto to, ko spēj sagremot kanālpūķa čaklā gremošanas sistēma, tātad būtībā visu, ieskaitot koku, bazaltu, dzīvniekus, cilvēkus, himairas, taisnību sakot, arī citus kanālpūķus.

Pūķis bija iepleties pa visu tuneli. Lai tiktu tam garām, vajadzēja rāpties tam virsū, bet kaut kas tāds varētu ienākt prātā tikai galīgam plānprātiņam.

"Mums jākāpj tam pūķim virsū," teica kalnu trollis. Viņš pagriezās un apstājās mums pretī. "Neskatieties tā, it kā es būtu plānprātiņš! Es to jau simtām reižu esmu darījis. Pūķis guļ. Viņš neko nemana, kē-hē-hē!"

Kanālpūķis [turp.]: kanālpūķi ir guļgremotāji, un proti, pusi dzīves viņi pavada, medīdami un aprīdami medījumu, bet otru pusi — gulēdami un pa miegam sagremodami aprīto. Ja gadījies sa­stapt aizmigušu kanālpūķi, no vienas puses, jūs varat sevi apsveikt, ka neesat tam pagadījušies aktīvajā fāzē, bet, no otras, tomēr ieteicams saglabāt modrību, jo izlikšanās aizmigušam ir viens no kanālpūķa medību paņēmieniem.

Aiz mums bija Smeiks un visi Atlantīdas kriminālie ele­menti, mums priekšā — visēdājs kanālpūķis. Bija jāizšķiras.

Kalnu trollis pirmais uzkāpa kanālpūķim uz kumbra. Tad brašā solī uzsvempās tam uz muguras.

"Redzat? Viņš guļ! Kē-hē-hē!" trollis kārkstēja, manai gaumei — daudz par skaļu.

Lai mums parādītu, cik ciešā miegā pūķis guļ, trollis pa­skraidīja šurpu turpu, it kā tīksminādamies par kājminamu skulptūru.

"Tas neko nemana, kē-hē!" viņš irgājās un ar abām kājām lēkāja pa pūķa muguru. "Nu, nāciet taču augšā!"

Hemlūts uzrāpās nākamais, viņam sekoju es. Kalnu trol­lis uz zvīņainās muguras lēca kaut ko līdzīgu stepa dancim.

"Vai tu nevari rimties?" es lūdzos. "Tu mani padari ner­vozu."

"Tas tak neko nemana!" trollis brēkāja. "Tas sūt!"