Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Nusrāms deva prettriecienu, taču tas bija vājš prettrie­ciens. Es jau zināju šo stāstu no viņa autobiogrāfijas; starp citu, stāsts bija ģeniāls — kā viņš četrpadsmitajā divkaujā nodzinis šarlatānu karali Kaliostro no skatuves un ietriecis kanalizācijā. Šoreiz viņš pamainīja dažus vārdus un sāka ar beigām, tomēr mani ar tādu blēdīšanos nevarēja piemānīt. Nepieredzējušus skatītājus gan varēja, piecus punktus viņš tomēr dabūja. Zeltnesis vairs netrīcēja.

94.  raunds

Lidošana kopā ar glābējzauru Maku. Tie nu bija māli, no kuriem var izmīcīt lieliskus melu gladiatoru stāstus. O, jā, izglābšanās pašā pēdējā mirklī, turklāt vēl neskaitāmas reizes. Stāstīju par Balduāna lēcienu no Dēmonu klints, par

bukucēniem, par bezgalvaino bollogu, par sabrukušo bukucēnu fermu. Vētraini aplausi, 7,5 punkti.

Nusrāms Fhaķīrs sāka uztraukties, un kas par to, ka to redzēju tikai es un vēl daži īsti mākslas cienītāji, piemēram, Folcātans Smeiks, kas nervozi dīdījās savā sēdvietā.

Pārējie skatītāji redzēja Fhaķīra nesatricināmās pašpār­liecinātības masku, bet no manis viņš nevarēja noslēpt, kā viņa labais redzoklis uz sekundes desmitdaļu sarāvās par milimetra simtdaļu. Stāsts, ko viņš cēla priekšā, bija čiepts, turklāt vēl čiepts no manis, taču viņš to bija tik veikli pārmīcījis, ka neviens, izņemot mani, neko nepamanīja. Vispārējās labvēlības gaisotnē viņš nepelnīti dabūja sešus punktus.

95.  raunds

Naktsskolas laiki bija lieliska iespēja no sirds izlielīties ar savām grandiozajām zināšanām; es gari un plaši citēju lek­sikonu, aprakstīju profesoru Naktigalgalu, Kvertu un Fredu. Groots un Cilie apmainījās ar dunkām, taču neko neteica. Tos abus es no savām atmiņām izcenzēju un taisnā ceļā pār­gāju pie Tumšo kalnu labirinta. Arī kalnu trolli nepieminēju, toties krāšņi iztēloju savu dramatisko lēcienu mežezerā.

Astoņi punkti.

Nusrāms atļāvās gājienu, kura dēļ viņš zaudēja daudzu skatītāju simpātijas: vēlreiz izstāstīja to pašu stāstu. Tumšo kalnu ūdenskritums kļuva par Žirtu ūdenskritumu, es kļuvu par viņu, un pat sižeta pavērsieni bija tikai mazlietiņ sagrozīti. Divi punkti — manuprāt, pelnīts sods.

97.  raunds

Lielais mežs, mana izsapņotā mīlestība, zirnekļa tīkls, maratonskrējiens ar meža tarantullu… Tas bija nepārspē­jami, un Fhaķīrs to zināja. Kamēr es meloju, viņam uz pieres parādījās sīksīciņa, ar neapbruņotu aci gandrīz nesaskatāma sviedru lāsīte. Ja sviedru lāsītēm būtu svara kategorijas, šai būtu jācīnās mušas svarā. Tā bija mazāka par puteklīti, kas pārgriezts uz pusēm, varbūt tur vispār bija viena vienīga ūdens molekula, tā noteikti bija vismazītiņākā sviedru lā­sīte visā svīšanas vēsturē, taču es to redzēju un nešaubījos, ka Nusrāms to nomana tik skaidri, it kā tā būtu prāva un smaga kā labi noaudzis nakts murds.

Viņa pretstāsts saturiski bija pagalam nīkulīgs, bet tas vēl nebija viss! Pirmo reizi viņa priekšnesumu satricināja viegla nedrošība. To pamanīja arī mēraparāts: deviņi punkti man, četri manam pretiniekam.

98.  raunds

Kad stāstīju par krišanu cauri dimensijām, apstulbušie skatītāji vaidēja vien par to, cik nekaunīgi viens zils lācis var melot, taču tas viss bija patiesība. Salāgojot ar meloša­nas mākslas kanoniem, mans stāsts jau izskatījās gandrīz eksperimentāls, tas faktiski bija abstrakts, revolucionārs un avangardisks. Ar mīmikas un žestu palīdzību attēloju seklās katatonijas stāvokli, izteiksmīgi aprakstīju Visuma plašu­mus, Zirga galvas miglāja daili, 2364. dimensijas ērmotās tepiķielas. Mana nogāšanās atpakaļ uz zemes, mana vārda vistiešākajā nozīmē neiespējamā izniršana tajā pašā dimen­siju caurumā, kurā pirmīt biju ielēcis, — visi šie apgalvojumi savā pārdrošībā bija melu divkauju stratēģijā vēl nedzirdēta

uzdrīkstēšanās — tomēr atmodinātā publika mani atalgoja ar 9,5 punktiem.

Uz Fhaķīra pieres jau rindojās neliela sviedru lāsīšu armija, un vismaz no pirmās skatītāju rindas to noteikti varēja redzēt. Viņš sāka savu pretstāstu, taču jau pirmā teikuma laikā viena pile noripoja lejā un kā plaisā iekritis alpīnists palika karājamies pie kreisās uzacs. Nusrāms gri­bēja runāt tālāk, taču pār viņa seju nobira vesela sviedru pērļu lavīna. Sāļās lāses tecēja acīs, viņš miedzās un mirk­šķinājās, taču neuzdrošinājās noslaucīt seju: tā būtu vājuma izpausme.

Pirmo reiai savas ilgās melu gladiatora karjeras laikā viņš sapinās, sāka no sākuma, atkal pazaudēja pavedienu un pēdīgi iestrēga stāsta vidū. Sviedri straumēm vien lija aiz gladiatora mantijas apkakles.

Skatītāji zaudēja valodu. Kaut kas tāds vēl nebija atgadī­jies nevienam melu gladiatoram, pat nepieredzējušam mā­ceklim ne. Un arī pirmo reizi gladiatoru dueļu vēsturē nebija pilnīgi nekādas reakcijas. Nāves klusums. Nulle punktu.

98.  raunds