Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Nusrāms Fhaķīrs nāca klajā ar pilnīgi jaunu gladiatoru divkaujas variantu, revolucionāru melu iebarošanas paņē­mienu, ko viņš bija izdomājis pa to laiku, kamēr netika uz skatuves, un tagad meta galdā kā savu trumpja kāri. Viņš pacēla roku, un, paklausot šai zīmei, uz skatuves iznāca voltigurgu orķestris. Mūziķu instrumenti bija cits par citu dīvaināki. Es pamanīju divus troļļādu timpānus, divas Florintes trompūnes, metāla arfu, trīs dziedzāģus, divus žirtu kalnu radziņus, divus basvibratorus un Ihollas jūrnieku klavieres. Orķestranti sastājās aiz Nusrāma troņa un gaidīja viņa pavēles.

Publika bija apstulbināta, visur skanēja čuksti. Melot ar mūziku nebija nedz nepārprotami atļauts, nedz aizliegts. Tas nevienam līdz šim nebija ienācis prātā.

Tad lūk, ar ko Fhaķīrs bija nodarbojies savas neizprota­mās prombūtnes laikā: viņš bija nodevies mūzikai, izvei­dojis un vokāli izkopis savas spējas šajā mākslinieciskajā disciplīnā, izdomājis jaunus melus un ietērpis tos mūzikas drānās. Man kā bijušajam pielūdzējam nebija nekas pretim iekšēji noņemt viņa priekšā cepuri. "Vienreizējais" atkal bija izdarījis apvērsumu melošanas sportā.

Viņa pirmie muzikālie meli bija izstrādāti operas veidā, ar lēnu, aizgrābjošu trompūnes melodiju, kuras fonā Nus­rāms tenorā pogoja sencamoniešu valodā. Tas nekas, ka tekstu saprata tikai pavisam nedaudzi klausītāji; kā jau operā, arī tāpat bija skaidrs, par ko ir runa, jo mūzika vār­dus pārtulkoja emocijās. Viņš dziedāja par dižām lietām, par mīlestību, nodevību, nāvi un, pats par sevi saprotams, par nekrietniem meliem. Kāpnītes, kas veda augšup tronī, Fhaķīrs izmantoja teatrāliem numuriem, viņš te veikli dejoja augšā un lejā, te līda četrrāpus, te zvetēja ar dūrēm. Beigās

viņš dramatiski nogāzās lejā, un mums bija skaidrs, ka viņš mirst. Dziļā basā viņš izlaida garu.

jāatzīst, ka Nusrāms bija ne tikai lielisks dziedātājs, bet arī talantīgs komponists. Viņa melodijas tik tiešām aizkusti­nāja sirdi. Lieki piebilst, ka viņš par to saņēma desmit pun­ktu. Skatītāji bija kā neprātīgi, sajūsma bija vētraināka nekā jebkad līdz šim.

Turpretim man pat neizdevās pabeigt prettrieciena stāstu. Mani izsvilpa — pirmo reizi manu gladiatora gaitu laikā. Publika vēlējās tikai vienu: redzēt un dzirdēt, ko vēl Fhaķīrs izdomājis.

Mūziķi atk»al izkārtojās ap viņa troni. Es biju domājis, ka viņš tagad ripinās tālāk pa drošajām operas sliedēm, taču Nusrāma otrajā melošanas reizē viss bija citādi: mūzikas žanrs, temps, skaļums un pat viņa izskats. Fhaķīrs nometa gladiatora drānas, demonstrēdams skatītājiem savam cie­nījamajam vecumam pārsteidzoši labi trenēto ķermeni; no dāmu mutēm izlauzās sajūsmas kliedzieni.

Tad viņš — man trūkst citu vārdu — blieza vaļā. Troļļādas timpāni rībināja uzbudinošu ritmu, votigurgi to ener­ģiski atbalstīja ar basvibratoriem. Visa Megateātra grīda vibrēja brutālajā, neatvairāmajā taktī. Tad ar hipnotisku melodiju iesaistījās dziedzāģi, pirmie skatītāji pielēca kājās, un pat man sāka drebēt stilbi. Nusrāms pārgāja uz aizsma­kušu basu un grozīja gurnus — es teiktu, tas bija mazliet piedauzīgi. Taču publikai patika. Pat visspalgākie jūrnieku klavieru akordi iekvēlināja sirdis. Es tikai ar lielām pūlēm noturējos, nesākdams plaukšķināt līdzi un saglabādams stoisku nostāju. Skatītāji, nenovērsdami acis no Nusrāma, grozīja pēcpuses.

Tā bija ne tikai vēl neredzēta melošana vien — Nusrāms nāca ar gluži jaunu mūzikas uztveri. Līdz šim atlantieši pazina traģiskās operas, dažnedažādu tautas mūziku un

Maigoņa Vētras salkano ņaudēšanu — un ne vairāk. Šova­kar mums tika celts priekšā kas cits. Fhaķīrs patiešām bija varonis, viņš lika visu uz vienas kārts.

Viņa stāsts vispārējā lērumā gandrīz nebija dzirdams (kaut kas par mūžīgu jaunību, ko var sasniegt, grozot gur­nus), un es nudien šaubījos, vai to vēl var uzskatīt par melu sportu, tomēr panākumi runāja paši par sevi. Atkal desmit punktu, apdullinošas ovācijas. Un svilpieni jau tad, kad es vēl tikai atvēru muti.

Toties nākamo melstavu saprast bija pavisam viegli, jo Nusrāms to dainoja vienas vienīgas arfas pavadījumā. Viņš atkal bija mainījis veidolu, un augstā einuha soprānā dzie­dāja par Tupuču kalnu rašanos — tā bija izdomāta teiksma, ko, labu gribot, vēl varēja uzskatīt par melu stāstu. Toties melodija bija sirdi plosoša, pavisam citāda nekā pirmīt opera, jo tagad Fhaķīrs apelēja pie camoniešu dzimtenes mī­lestības. Pēc tam viņš sāka jodelēt. Žirtu kalnu radziņu (tie ir mūsdienu Alpu radziņiem ļoti līdzīgi instrumenti) pavadīts, viņš pa visu Megateātri izvīteroja ērmoti ritmisku melodiju, kas izpelnījās īpašas ovācijas no klātesošo kalnu rūķu puses. Turklāt viņš vēl uzsvēra tās ritmu, lēkādams apkārt un plauk­šķinādams pa ceļgaliem; skatītāji nedomājot darīja tāpat.

Vispēdīgi viņš atkal uzņēma patriotisku dziesmu par kvēlojošajiem kalniem un savu nedziestošo mīlestību uz tēvzemi.