Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Manis paša stāsti nebija nekas sevišķs, tomēr es turējos braši. Sešos no vienpadsmit raundiem uzvarēja viņš, taču arī es guvu itin pieklājīgus rezultātus. Fhaķīra aplausu līmenis pastāvīgi bija augsts, manējais — vidējā līmenī.

No 34. līdz 45. raundam

*

Tad iestājās pagurums — visiem, arī publikai. Vajadzēja atslābināties, sakopot spēkus, atvilkt elpu, atgūt fantāziju. Skatītāju uzmanība un sajūsma acīm redzami samazinājās, stadionā kļuva nemierīgi. Daudzi cēlās kājās un gāja sagā­dāt kukurūzas vālītes un karstu alu.

Tādēļ divpadsmit nākamajos raundos nekas īpašs neno­tika, punktu līmenis visu laiku bija diezgan zems — neviens no mums neizpelnījās vairāk par pieciem punktiem. Arī meli bija pašķidri un aplausi — pavārgi, mēs abi nekaut­rējāmies no standartgājieniem, cēlām priekšā vecus stāstus jaunās skaņās, ķērāmies viens pie otra asprātībām, stāstī­dami mīņājāmies uz vietas, taupījāmies — cīnījāmies kā divi paguruši bokseri, kas dažus raundus izmanto viens otru atbalstam.

No 46. līz 57. raundam

Nākamajos divpadsmit raundos man atkal izdevās iz­līdzināt rezultātu, savukārt Nusrāms Fhaķīrs sāka izrādīt pirmās spēku izsīkuma pazīmes.

Rezerves

Es jau arī sapratu, kāpēc Smeiks tik uzstājīgi mani mu­dināja zaudēt. Garākās distancēs varēja manīt vecumu starpību, es vienkārši biju labākā formā, man nepietrūka elpas, arī balss saites man bija jaunākas. Fhaķīra vājās vietas (zināms, tās spēja pamanīt tikai profesionāļi) manī aizsvēla rāmu eiforiju. Bijām cīnījušies jau gandrīz sešdesmit raundu ilgumā, mūsu kopējie rezultāti bija aptuveni vienādi. Es biju pilnībā atguvis spēkus, stāsti man radās paši no sevis kā pašā pirmajā divkaujā, kad stājos pretī kalnu trollim. Nē, idejas man prātā kūsāja tik vareni, ka sāku veidot stāstu grīstes, vienā raundā sameloju tik daudz, ka pietiktu pie­ciem, un mētāju idejas kā bērns akmentiņus. Publika atkal iešūpojās.

Vispār jau tāda šāda svaidīšanās ar paša idejām bija pret noteikumiem un pretrunā ar jebkādu veselo saprātu, bet man bija sajūta, ka esmu uzdūries neizsmeļamai dzīslai. Ņēmu, cik uziet, — tur vēl bija daudz.

Stāstīju par saviem piedzīvojumiem uz sirēnu salas, par to, ka es no katra sprunguļa varu uztaisīt mākslas darbu, par to, kā izlauzu robu Neptūna kronī. Stāstīju par liftu, ar kuru biju nobraucis zemes centrā, par krokodila asaru vāk­šanu pie Amazones un par to, kā pašrocīgi biju uzgleznojis uz debesīm ziemeļblāzmu — ar tās komētas asti, kuru biju apseglojis. Dalījos savas darba dzīves pieredzē un stāstīju, kā esmu strādājis par zvaigžņu dekoratoru, žagu dziedinā­tāju, ekvatora uzraugu, zemūdens policistu, viļņu frizieri un gadalaiku diriģentu. Nozvērinājis skatītājus klusēt, atklāju, ka tieši es esmu sasālījis pasaules okeānu, apledojis polāro loku un iztveicējis Saldo tuksnesi.

Es žestikulēju, attēloju iespaidīgas pantomīmas, nesko­podamies liku lietā savu aktiera balsi, locījos un mežģījos tā, lai izspiestu arī visupēdējos smieklus no skatītājiem, kuri beidzot atkal bija spējīgi no sirds smieties. Mani atalgoja

ar visaugstākajiem rezultātiem, neviens stāsts nesaņēma mazāk kā deviņus punktus.

Nusrāms izskatījās pārguris; viņš gan joprojām stāstīja spožus melus, pasniedzot tos ar tādu aktiermeistarību, kādu apskaustu ikkatrs jauns gladiators, tomēr profesionāļa acs pēc viņa atturīgās ķermeņa valodas noprata, ka priekš­nesumi tiek brūvēti uz mazas uguns.

Arī man izsīka spēki — nevis pamazām, bet vienā rā­vienā. Jau biju izturējis piecdesmit septiņus raundus, man bija vismaz desmit punktu pārsvars un tagad vajadzēja sākt finiša spurtu, bet man no runāšanas un vaibstīšanās jau sāpēja pilnīgi*visi sejas muskulīši, rīkle bija sausa un mēle uztūkusi un raupja kā smilšpapīrs. Vislielākais sausums valdīja manās smadzenēs.

Man vairs nebija nevienas pašas idejas.

Un te nu Nusrāms Fhaķīrs beidzot deva vaļā.

No 58. līdz 77. raundam

Kaut ko tādu es nebiju gaidījis. Viņš visu šo laiku mani mānīja, tā sakot, taktiski karājās virvēs, atguva spēkus un apmuļķoja mani kā zaļu iesācēju. Biju pilnīgi izdedzis, šķietamas uzvaras skurbumā bezjēdzīgi izputinājis savas labākās idejas, turpretim viņš, šķiet, bija labākā formā nekā divkaujas sākumā. Nebiju pienācīgi novērtējis divas lietas. Pirmkārt, milzīgo pieredzi, ko viņš bija uzkrājis, divtik ilgi sēdēdams Melu ķēniņa tronī, — viņš taču bija ne tikai izstāstījis tūkstošiem stāstu, bet vēl daudzus tūkstošus arī noklausījies un noglabājis prātā; viņam bija rekvizīti, no kuriem viņš tagad varēja darināt pilnīgi jaunus stāstus. Otrkārt, viņš bija krietni atpūties, sešus gadus nebija iznā­cis uz skatuves, turpretim es gadu no vietas izcīnīju dueli

pēc dueļa. Mans uzvarētāja ceļš bija galā, viņu gaidīja jauns aizsākums.

Mūzika