Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"Un tad mēs gāzāmies lejā."

Daži skatītāji ar vājākiem nerviem metās laukā no arē­nas, vietumis sākās nelieli jandāliņi, šurpu turpu ceļoja pudelītes ar ožamo sāli.

"Kurmji sajūsmā gavilēja. Nav jau arī brīnums, viņi bija akli un neredzēja to, ko redzēju es: Zemi, kas pārdabiskā ātrumā traucās uz mūsu pusi. Tas ir, mēs traucāmies uz tās pusi."

Natiftofi skurināja ausis — tā ir ārkārtīga satraukuma pazīme.

"Kurmji bija izpletuši ķepas un pīkstēdami lidinājās man apkārt kā baložu bars. Patiešām izskatījās, it kā viņi prastu lidot. Un tagad nāks pats trakākais: viņi nudien prata lidot."

Skatītāji apstulba.

"Jā — lidot spēj visi. Pat jūs. Jā, jūs!" Es rādīju uz kādu dāmu, kas blenza uz mani, muti iepletusi.

"Lai iemācītos lidot, galvenais ir atrast pietiekamu aug­stumu nolēkšanai. Ar nolēkšanu no mājas jumta ir par maz, arī tilti un dirižabļi neder. Tikai izšaušanās no vulkāna ļauj nokļūt tādā augstumā, kurā jau var iemācīties lidot. Vienīgā nelaime, ka es no bailēm biju gluži stīvs. Biju pierāvis pekas pie vēdera, apvijis rokas sev apkārt un lidoju zemup kā lode. Kurmji man nevarēja palīdzēt — viņi vienkārši mani neredzēja. Lai lidotu, ir jāizpleš rokas."

"Tad izplet vienreiz tās rokas, putlūriņ!" pēdējā rindā ieaurojās kāds aizkaitināts asinskājis.

Spriedze Megateātrī bija sasniegusi augstāko virsotni, to kāpināt vairs nedrīkstēja. Tagad man beidzot bija jādod publikai pelnītā balva.

"Es izpletu rokas — un lidoju! Es vairs nekritu zemē, bet

kā ērglis metu lēnus, majestātiskus lokus un mazpamazām laidos lejup. Daži kurmji jau bija piezemējušies.

Zem manis bija Grālzunde — pilsēta, kuras birģermeis­taram man bija jānogādā svarīga vēstule un kurā dzīvoja mana sirdsmīļā. Klausieties — es ne tikai mīksti kā pūciņa nolaidos Grālzundē, vēl vairāk: tas notika tieši pilī, kurā dzīvoja mana sirdsmīļā, kas sēdēja dārzā, mani gaidīdama. Atrazdamies piezemēšanās taisnē, iebāzu roku bikšu ka­batā, lai izvilktu zeltgredzentiņu. Skaidri atcerējos, ka biju to tur iebāzis. Taču gredzena nebija!"

Dāmām paspruka vilšanās kliedziens.

"Vai biju to kaut kā pazaudējis smilšu slīkšņā? Vai var­būt vulkānā? Lidojuma laikā? Iespēju pazaudēt kaut ko tik maziņu bija vai cik. Paniski rakņājos pa smiltīm, ar kurām bija piebirusi bikšu kabata. Nē. Gredzena nebija."

Asarām tika slacīti pirmie nēzdodziņi. Šņuksti skatītāju rindās.

""Paskaties taču arī otrā kabatā!" pavēlēja smiltis.

Es ķēru otrā kabatā — un jā, tur tas bija, zeltgredzentiņš! Piezemēdamies savai sirdsmīļajai klēpī, es vēl paspēju to iz­vilkt un, kad mūsu lūpas sakļāvās skūpstā, uzvilku to viņai pirkstā, un raugiet: gredzens derēja kā uzliets."

Klusums. Pilnīgs klusums.

Troksnis. Apdullinošs troksnis.

Skatītāji bija kā neprātīgi, arī priekšzīmīgākie un rāmākie viņu pulkā. Pa gaisu lidoja krēsli. Tādi aplausi Megateātrī vēl nebija redzēti.

Piekrītu, mans stāsts nebija slikts, tomēr gluži tādu re­akciju nebiju gaidījis. Es toreiz vēl nezināju, ka biju atklājis happy-end, romantiskus briesmu stāstus ar laimīgām beigām.

Agrāk visiem Camonijas stāstiem — un jo sevišķi tiem, kurus cēla priekšā melu gladiatori, — beigu nebija vispār, ja nu vienīgi eleganti asprātīgs atrisinājums, vai arī tās bija tra­ģiskas, pilnas ar bēdām, skumjām, nāvi un slepkavībām. Va­

ronis gāja bojā, varone gāja bojā, ļaundaris gāja bojā, un bojā gāja ari ķēniņš, ķēniņiene un, pats par sevi saprotams, visi pa­valstnieki. Tālaika Camonijas stāstu beigās visi bija pagalam.

Tik slapja mana leja — Silrāka Šņid-Rēva dramatiskais ro­māns par dzimtenes mīlestību — beidzās ar to, ka visas dar­bojošās personas noslīkst lietū. Hildegunsta fon Mītenmeca populārākajā romānā Ceptais ciemiņš vien bija divpadsmit tūkstoši līķu, viņa kopotajos rakstos to bija daudzi miljoni, un lielākā daļa gāja bojā beigās. Bija rakstnieku skolas, kurās tika mācīts, ka daiļliteratūras sacerējumā visiem beigās jādabū gals un kā to vislabāk noorganizēt — ar zobeniem un stikla dunčļem, ar indi, šķietamu nelaimes gadījumu vai slepkavību, slimību vai pasaules bojāeju. Ikviens dzejnieks savus spalvasbrāļus novērtēja pēc tā, kurš savam šedevram izdomājis visasiņainākās, traģiskākās un līķu pārpilnākās beigas; tie, kam tas bija izdevies, tika uzskatīti par ģēnijiem.

Bija literāras balvas, kuru piešķiršanas mēraukla bija tā, cik bezcerīgas ir grāmatas beigas. Daudzos Camonijas teāt­ros skatītāji pirmajās rindās sēdēja, ģērbušies vaskadrānas uztērpos, jo gandrīz visās lugās mākslīgās asinis šļācās strau­mēm. Rakstnieki, kas uzdrošinājās piedāvāt romānus ar netraģiskām beigām, no izdevniecībām tika patriekti ar koku.

Es apmierināju vajadzību, par kuru skatītāji paši nebija nojautuši. Visur plīvoja nēzdodziņi, lejot prieka asaras par laimīgajām beigām, daudzi apkampās, raudot un smejoties vienlaikus. Hemlūts lēca nelielu lietusmežu danci.