Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Kaut kā ticis laukā no ļaunākā, es braši meloju tālāk:

"Kāda diena? Kāda vieta? Es sapratu vienīgi to, ka mēs atrodamies tādā kā milzīgā akā. Visapkārt bija masīvas plūs­tošo smilšu sienas, un pašā augšā, vismaz pārsimt metru augstumā, mazītiņš, apaļš lodziņš, pa kuru iespriedās ne­daudz gaismas.

"Šī ir tā diena! Šeit ir tā vieta!" klaigāja kurmji.

"Diena! Iena!" sienas atkārtoja. "Vieta! Ieta!""

Atkal pārlaidu acis milzīgajam skatītāju lokam. Megateātrī valdīja tāds klusums kā Lielajā mežā. Nusrāms, pārspī­lēti garlaikodamies, skatījās uz saviem nagiem. Smeiks ap­spriedās ar suņabuku. Hemlūts deva man zīmi — ar pirkstu simboliski pārgrieza rīkli, lai es saprastu, ka pamazām de­rētu beigt. Vēl nekad melu gladiators nebija runājis tik ilgi.

Taču es beidzot meloju ar īstu aizrautību.

"Uzrunāju kādu kurmi, lūgdams paskaidrojumus. Neat­stāstīšu jums visu viņa garo, ļoti svinīgi noskandēto un ne­skaitāmām atkāpēm par smilšu slīkšņas kurmjvēsturi papil­dināto paskaidrojumu, tādēļ te būs īss kopsvilkums: Kurmju vulkāns ir aktīvs vulkāns, un reizi sepiņos gados, septītā mē­neša septītajā dienā pulksten septiņos notiek tā izvirdums. Daži matu skaldītāji pat apgalvo, ka izvirdums sākoties sep­

tītajā sekundē, septītajā sekundes desmitdaļā, septītajā se­kundes simtdaļā, septītajā sekundes tūkstošdaļā, septītajā…"

Skatītāji sāpīgi novaidējās.

"Nu, un tā tālāk, bet tas šajā gadījumā nav svarīgi. Sva­rīgi ir tas, ka visi septiņu gadu vecumu sasniegušie smilšu slīkšņas kurmji, kuriem ir cik necik pašcieņas, šajā dienā atdod savas dvēseles Kurmju vulkānam."

Vulkāns. Ja vispār var būt vārds, kas pēc asām izjūtām izslāpušu publiku sajūsmina vēl vairāk nekā smilšu slīkšņa, tad tas ir vārds vulkāns, ja vien tiek piebilsts, ka vulkāns ir aktīvs un, vēlams, pošas savai mīļākajai izpriecai — izvirdu­mam. Un precīzas aplēses par brīdi, kad gaidāms vulkāna izvirdums, ir labākā dāvana, ko var pasniegt pūlim, kas melu divkauju dēļ ir kā bez prāta. Skatītājus pārņēma ar­vien lielāks nemiers. Pat Fhaķīrs zagšus savilka uzacis, taču neviens uz viņu nemaz neskatījās.

Pieklusinājis balsi, runāju tālāk:

"Vulkānu satricināja varena dārdoņa, it kā tur bollogs ska­lotu rīkli ar negaisa mākotni. Kā… kā lava vulkāna krāterī manī brieda nelaba nojausma. Kas šodien par dienu, es jautāju kurmim. "Septītā mēneša septītais datums," tas atbildēja."

Šai brīdī es izdarīju ko vēl nepieredzētu: ieturēju pauzi. Nevis māksliniecisku pauzi, bet pavisam īstu, tādu kā pusdienas pārtraukumu. Man pēkšņi iekrita prātā, ka man kabatā vēl ir tā sviestmaize, ko Hemlūts bija iedevis līdzi, lai es pirms cīņas varētu iestiprināties. Lielajā uztraukumā par to biju pilnīgi aizmirsis. Svinīgi izvilku sviestmaizi no kabatas, attinu un sāku ēst.

Skatītāji vaidēja un stenēja. Smeiks satraukti apsprie­dās ar savu svītu. Hemlūts bija novilcis mici pāri sejai līdz pašam zodam. Melu divkaujas laikā pārtraukumi nebija paredzēti, taču arī aizliegts tas nebija. Biju atklājis ērtu ne­pilnību turnīra likumos.

Vienā mierā tiesāju nost savu sviestmaizi. Katru kumosu sakošļāju septiņas reizes. Pa vidu vēl atvilku elpu, tā sakot, pārtraukumus pārtraukumā. Visā Camonijas izklaides in­dustrijas vēsturē neviens nebija atļāvies tā spīdzināt publiku.

Kad biju paēdis, kārtīgi salocīju ietinamo papīru un iebāzu to atpakaļ kabatā. Tad ērti atlaidos tronī, virpināju īkšķus un omulīgi ņurdēju, it kā pavisam būtu aizmirsis, kur atrodos. Vēl mirklis, un mani nolinčos.

Piepeši pacēlu roku — tas bija tik negaidīti, ka publika gandrīz novēlās no soliem.

"VULKĀNS IZVIRDA!" es kliedzu. "Un mēs bijām tur iekšā!"

Kāda natiftofu dāma pirmajā rindā paģība. Neviens par to nelikās zinis.

"Mēs ar kurmjiem stāvējām uz atdzisuša lavas korķa, un izvirdums nesa mūs augšup. Tas bija… tas bija… Kādiem vārdiem lai apraksta sajūtu, kad tevi izspļauj vulkāns?"

Es apklusu un gudroju.

"Likās, mūs izšauj no lielgabala, kas atrodas uz lido­jošas raķetes muguras. Spiediens, kuram bijām pakļauti, mūs nolika garšļaukus uz lavas korķa. Gulējām plakani kā pankūkas, un baltais lodziņš, pa kuru spīdēja gaisma, tuvo­jās mums arvien lielākā ātrumā. Kopā ar visu korķi mūs iz­lingoja laukā, un mēs lidojām augstāk un augstāk, daudzu, daudzu kilometru augstumā."

Mākslinieciska pauze, pavisam īsa.

"Tad pienāca apbrīnojamais mirklis, kad lavas korķis sasniedza savas trajektorijas augstāko punktu: mēs no tā atrāvāmies un brīdi karājāmies gaisā, it kā nesvērtu nevienu vienīgu gramu. Bijām tik augstu, ka varējām ieskatīties iz­platījumā — tā ir bauda, kas parasti pieejama tikai milzu bollogiem."

Skatītāji nezināja, ka es, sēdēdams pie bolloga acu sapņu ērģelēm, arī biju varējis ieskatīties izplatījumā, tādēļ arī iz­juta milzīgu cieņu pret sīko un precīzo mūsu Saules sistēmas

aprakstu, ko es tagad cēlu viņiem priekšā. Neskopojos ari ar zinātniskiem faktiem par dažādām planētām, par to virsmas struktūru, atmosfēru un citām zināšanām, ko biju ieguvis naktsskolā. Kādu pusstundu mocījis visus ar nāvīgi garlai­cīgiem astronomiskiem sīkumiem, es negaidot paziņoju: