Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Nākamajos trīspadsmit raundos punktu līmenis sasnie­dza divkaujas rekordu: tik zemu tas vēl nebija nolaidies. Fhaķīra muzikālajos numuros skatītāji bija izlikuši visus spēkus, arī viņš pats bija tik tikko dzīvs. "Vienreizējais" no­teikti bija domājis, ka es neizturēšu viņa varietē un agri vai vēlu pacelšu balto karogu. Taču nekā, es stāvēju kā mūris, un viņa repertuārs bija izsmelts. Viņš atkal glābās ar standartstāstiņiem, no jauna cēla priekšā pārbaudītas vērtības un par to ieguva minimālo punktu daudzumu. Es pats vēl tikai ķepurojos laukā no sava pazemojuma dziļumiem un varēju priecāties, ja tiku sveikā ar diviem vai trim punktiem.

Tā, ar minimāliem rezultātiem, trīs raundus uzvarēja viņš, desmit — es. Skatītāju pacietība sāka izsīkt.

"Laiks beigt! Laiks beigt!" skandēja mazs bariņš jetiju.

Bija notikuši deviņdesmit raundi, 45 uzvaras man, 45 — Fhaķīram. Mēs abi bijām pilnīgi izšāvušies, mūsu aktiermāk­sla jau aprobežojās ja nu ar gurdu rokas mājienu vai uzacs saraukšanu.

Publika aplaudēja tikai pieklājības pēc, vairāk par vienu punktu par stāstu neizdevās saņemt. Labāk nestāstīšu, ko mēs tur penterējām, vēl zemāku līmeni tiešām nav iespējams iztēloties. Mūsu fantāzijas rezervuāri bija izlietoti līdz pašai pēdējai lāsītei. Padoties, saprotams, nevienam no mums

negribējās, vai tāpēc mēs bijām tik ilgi cīnījušies. Likās, viss beigsies ar neizšķirtu. Es lūkojos uz skatītāju rindām, meklēdams jel kādu iedvesmu. Bija jāsāk melot, un man bija vajadzīgs pieturas punkts, vienalga, kāds.

Skatiens aizķērās pie Smeika. Haicirmis rādīja aplam bargu vaigu. Tas viss bija sācies viņa kabinetā: kā viņš toreiz smējās, kad es stāstīju viņam savu biogrāfiju! Viņš manu dzīvi bija noturējis par prasmīgiem meliem, un tā bija manas gladiatora karjeras dzimumdiena.

Paga, paga.

Ja reiz mans dzīvesstāsts patika Smeikam, varbūt tas ies pie sirds arī publikai? Smeikam bija laba oža. Nebūs īsti godīgi, mana biogrāfija nebija gluži meli, bet kurš gan to zinās? Turklāt Fhaķīrs ar saviem muzikālajiem numuriem arī nebija spēlējis īsti pēc noteikumiem.

91. raunds

Es sāku ar pundurpirātiem. Stāstīju par iknakts uguņo­šanu, par izmisīgajiem mēģinājumiem nolaupīt kādu kuģi, par to, kā mani baroja ar aļģēm un iemācīja sasiet mezglā jebkuru zivi.

Skatītāji saausījās. Viņi jau bija gandrīz aizmirsuši, ko nozīmē krietns melu stāsts. Megateātrī joprojām valdīja pa­gurums, aplausus par grandioziem nevarēja nosaukt (trīs punkti), tomēr man bija izdevies panākt, ka klausītāji atkal saspicē ausis.

Tas bija sākums. Sākums no beigām.

Nusrāms gausi jo gausi attapās no sastinguma. Viņš bija īgns, jo nebija gaidījis, ka es vēlreiz tikšu uz pekām. Tomēr viņš saņēmās un veikli pastāstīja baltiem diegiem sadiegtu pasaciņu, par ko dabūja divus punktus.

92.  raunds

Pēc tam es pastāstīju par spīgaiņu salu. Kripatiņu pa kripatiņai veidoju spriedzi naksnīgajā mežā, pēc tam izteik­smīgi attēloju rēgu pirmo parādīšanos, atdarināju to šaušalī­gās dziesmas un raustīgās kustības. Izvērsti aprakstīju savu uzstāšanos asaru tenora lomā un iepazīstināju ar spīgaiņu baigajiem paradumiem.

Publikā atskanēja pirmie smiekli, kāds iesaucās: "Bravo!" Vienprātīgi aplausi, četri punkti.

Fhaķīrs bija īsts profesionālis, tas viņu neizbiedēja. Iz­rakņājis savu burvju triku lādīti, viņš no divām klasiskām melstavām, kuras gladiatori dažnedažādi stāstījuši jau gadu simteņiem, uztaisīja itin nesliktus dubultmelus. Taču pie­redzējušie skatītāji viņam redzēja cauri un sodīja ar vienu vienīgu nožēlojamu punktu.

93.  raunds

Es stāstīju, kā sēžos uz plostiņa un laidos jūrā. Pēc tam — kā es sastapos ar verveļviļņiem: tas izraisīja vispā­rēju jautrību. Atdarināju to balsis, plunčinādamies pa troni, attēloju to ķīviņus. Stāstīju par savām runas stundām un demonstrēju dažus sava iespaidīgā vārdu krājuma parau­gus. Karaliskā tiranovaļa parādīšanās nodrošināja vajadzīgo spriedzi, laimīgā izglābšanās bija pienācīgs happy end, īss Kārzobu salas apraksts mudināja gaidīt turpinājumu. Pub­lika atkal iešūpojās. Līksmi smiekli, izsūtāmie traucas šurpu turpu ar karstu alu, pieci punkti.

Nusrāms bija salts kā ledus. Tikpat nevērīgi un eleganti kā pirmajā raundā viņš izpūta smalku pīlīti par dirižabli,

ar kuru lidojis uz Mēnesi. Interesanti, ka viņš sāka izrādīt pirmās nedrošības pazīmes. Ārpusnieks šīs gandrīz nema­nāmās uztraukuma izpausmes nemūžam nebūtu ievērojis, taču es gan redzēju, kā trīc viņa kreisās rokas zeltnesis, kā pavisam mazdrusciņ — ja nu par kādu milimetru — pakus­tas pats pirksta galiņš. Lai cik glīts un kārtīgs arī bija viņa stāstiņš, tas bija vecs joks, sadiegts kopā no pāris visiem zi­nāmām Camonijas pasakām. Skatītāji aiz žēlastības piešķīra trīs punktus.

93.  raunds

Apetītlīgs Kārzobu salas apraksts palielināja kukurūzas vālīšu patēriņu, Gourmetica Insularis patiesās dabas atklāša­nās izvilināja izbīļa kliedzienus, un Maka ierašanās pēdējā brīdī — atvieglotas nopūtas. Seši punkti.