Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"Un es neesmu tikai izputējis vien, ak nē!" Smeiks no­pūtās. "Es uz Fhaķīru liku ne tikai visu savu naudu, kur nu, nē, nē. Esmu zaudējis arī visus savus īpašumus. Visus

namus. Veikalus. Visas akcijas. Man vairs nav nekā. Un tikai tāpēc, ka tev negribējās man izdarīt mazmazītiņu pakal­pojumu."

"Lūdzu, Smeik, es tev visu atmaksāšu. Strādāšu bez pro­centiem…"

"Puikiņ, tu laikam vēl neesi sapratis, ka tavai gladiatora karjerai ar šo pašu ir beigas. Pēc šāvakara divkaujas tevi vairs neviens negribēs izaicināt. Tu sakāvi Nusrāmu Fhaķīru. Kuram vispār ienāks prātā stāties tev pretim? Kurš slēgs derības uz tādu pretinieku? Par tavām divkaujām ir zudusi pilnīgi visa interese."

No šāda skatpunkta es vēl uz to nebiju palūkojies.

"Bet nebaidies! Es tevi nenogalināšu. Es ar tevi nostrādāšu ko daudz smalkāku. Tu piedzīvosi elli tepat zemes virsū. Es tevi nosūtīšu uz pekles cepli."

Kas ir pekles ceplis?

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Pekles ceplis: tautas dots apzīmējums milzu kuģa MOLOHS me­hāniskajam iekšķumam. Pastāv uzskats, ka šī teiksmu apvītā okeāna giganta mašīntelpa ir pilna ar simtu simtiem iekšdedzes krāšņu, kuras nepārtraukti jākurina, lai kuģis varētu vagot Camonijas okeānu. Do­mājams, ka temperatūra pekles ceplī ir apmēram tāda pati kā pirtī, un arī citā ziņā darba apstākļi tur droši vien ir ārkārtīgi nelāgi, piemēram, diezin vai tur tiek nodrošinātas arodbiedrības līdzdalības tiesības un arī atalgojums, visticamāk, darba ņēmējiem nav izdevīgs. Izteiciens "pekles ceplis" Camonijā kalpo arī kā sinonīms jēdzienam "elles priekš­kambaris" vai, vispārīgāk, nepatīkamiem dzīves apstākļiem ["Tas bija īsts pekles ceplis"]. Pedagoģiski neizglītoti vecāki mēdz ar pekles cepli baidīt nepaklausīgus bērnus ["Tad tu nonāksi pekles cepli"].

Ar zinātniskiem faktiem pekles cepļa pastāvēšana nav pierādīta, jo vēl neviens nopietns zinātnieks nav uzdrošinājies izpētīt MOLOHU tiešā tuvumā.

Smeiks novēzēja roku, itin kā aizslaucīdams mani mēs­lainē.

"Aizvediet viņu uz Molohu! Un viņa pundurkalpiņu arī neaizmirstiet!"

"Smeik, mēs gribētu apciemot tuviniekus," iebilda kāds jetijs. "Tā zemestrīce… Mums taču jāzina, vai mūsu mājas nav sabrukušas. Vai mēs varētu viņu piebeigt tepat uz vie­tas?"

Priekšā iznāca suņubuks Rumo.

"Es viņus aizvedīšu uz Molohu."

"Labi/' Smeiks atļāva. "Aizved. Bet tā, lai abi tiešām nonāktu uz Moloha! Es zinu, ka tu viņu neciet ne acu galā. Tādēļ lai pa ceļam nebūtu nekādu "nelaimes gadījumu", vai skaidrs?"

"Skaidrs."

Rumo

Rumo saņēma mūs ar Hemlūtu aiz čupra un izdzina pa­zemes gaiteņos. Augumā viņš bija kādu metru garāks par mani, viņa dūre vien bija manas galvas lielumā. Ļaudis ap­galvoja, ka suņabukiem pretī nespējot turēties pat vilkači. Tādēļ es centos runāt pieklājīgi.

"Uz kurieni tu mūs ved?"

"Uzostu." -

"Tu nogādāsi mani uz Moloha?"

"Muti ciet!"

Viņš iegrūda mūs tumšā gaiteņa atzarojumā. Tā bija iz­eja uz kanalizāciju. Rumo paņēma no sienas ķērpju lāpu un dzina mūs tālāk.

Kad pa tuneli bijām nokluburojuši savus pāris kilomet­rus, suņabuks apstājās.

"Tā," viņš teica, "tagad mēs esam pietiekami tālu."

Pietiekami tālu? Kādai vajadzībai? Tagad viņš mūs no­kaus, es domāju, viņam vienkārši slinkums vilkt mūs to gaisa gabalu līdz ostai. Hemlūts nostājās flamenkadoro pozā.

Rumo noņēma ķiveri — manā klātbūtnē viņš tā darīja pirmoreiz. Viņam virs acīm bija liels, sarkans plankums.

"Vai tu zini, kas es esmu?" viņš jautāja.

"Padruves," es domāju. "Tā māja ar bukucēniem."

Atcerējos mazītiņo kucentiņu ar sarkano plankumu, ko mēs ar Maku bijām izglābuši no bolloga.

"Suņabuki nekad neko neaizmirst," viņš sacīja. "Tu man izglābi dzīvību. Es izglābšu tavējo."

Viņš pastiepa man savu milzīgo ķepu. Es paspiedu rādī­tājpirkstu.

"Kāpēc tu agrāk neteici, ka mēs esam tikušies?"

"Ieraudzījis tevi pirmo reizi, es sapratu, ka agri vai vēlu tu iekulsies nepatikšanās. Tā notiek ar katru, kas sapinas ar Smeiku. Tobrīd tu man nebūtu noticējis. Prātīgāk bija no­gaidīt."

Rumo atskatījās.

"Klausieties! Atlantīdā kaut kas notiek. Kaut kas ļoti liels un svarīgs, jau daudzus tūkstošus gadu… Vairs nav tālu tas brīdis, kad viss beigsies. Ē…" Viņš meklēja īstos vārdus. "Jā, neredzamie cilvēki… ē… kā lai to pasaka?" Viņš kasīja pa­kausi. Suņabuki lieliski rīkojas ar dūrēm un šaha figūrām, turpretim tekoša runa viņiem lāgā nepadodas. "Nu, šobrīd es īsti nevaru to paskaidrot… ē… Freda!"

"Freda?" Kā šis suņabuks pazīst Fredu?

"Tjā… un tie zilie zibeņi, un arī tā zemestrīce… Cita pla­nēta. Mēs lidojam. Camonija grimst. Nē, kaut kā ne tā… vai dieniņās, kā lai to paskaidro?"

Tjā, es arī to gribētu zināt.

"Paklau… viens cits atnāks un visu pastāstīs, tu viņu pa­zīsti. Tevi gaida, jā, pašās Atlantīdas dzīlēs. Es jūs uz turieni nevaru aizvest, man jāiet atpakaļ, lai sagatavotos tam liela­jam brīdim. Mana ģimene… Bet es jums sadabūju pavadoni. Viņam tūlīt jābūt klāt."

Rumo runāja mīklās. Vai nu viņš bija drusku nepilnīgs, vai arī tīšuprāt centās sajaukt man galvu.