Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Pēc tam tuneļi pārtapa par gariem spodra masīvkoka gaiteņiem, kuru sienas no vienas vietas klāja daiļi grebti raksti un rūnas. Grīda, šķiet, bija no mazdrusciņ elastīgas gumijas. No drēgnuma un mitruma vairs nebija ne miņas, gaisa temperatūra bija patīkami mērena, gluži vai šķita, ka mēs pastaigājamies pa rūpīgi uzturētu, labi temperētu muzeju.

Mums ienākot kādā no šiem koka gaiteņiem, dzīvās lam­pas sapulcējās mums apkārt, izveidojot gaišu burbuli, kas mūs pavadīja līdz nākamajam, kur mūs pārņēma cits bur­bulis. Šī gaisma nejauki sīca, un no šīs sīkšanas sāka sāpēt ausis.

Visbeidzot parādījās spirālveida celiņš bez pakāpie­niem — tāda kā liela tērauda spirāle, kas ietiecās zemes dzī­lēs vismaz kilometra dziļumā. īpatnējākais bija tas, ka pa šo celiņu nevajadzēja iet: tas pats veda mūs lejup.

Sienās bija ierīkoti lieli krāsaina stikla logi, gandrīz kā Atlantīdas dižajās katedrālēs, vienīgi to attēlotās ainas bija daudz abstraktākas un atgādināja svešādas zvaigžņu sistē­mas. Aiz logiem mirdzēja balta gaisma.

Spirāle beidzās pie varenām sudrabmelna pirīta (vai līdzīga materiāla) durvīm; tās bija krietnus piecpadsmit metrus augstas un rotātas ar savādām sudrabotām intarsijām. *

"Klāt esam," paziņoja kalnu trollis.

Pie mērķa

Viņš iebāza rādītājpirkstu mazītiņā, neredzamā slēdze nītē līdzās durvīm, un tās atvērās pilnīgi bez trokšņa kā aug­šup uzvilkts teātra priekškars. Mēs iegājām lielā zālē — tā varēja būt desmit reižu lielāka par Megateātri —, kurā priekšā jau bija daždesmit tūkstoši atlantiešu. Venēcijas vecīši, runduliņi, asinskāji, natiftofi, punduri, rūķi, jetiji — pūlis ņirbēja un ņudzēja kā Adītaltnā, kad iepirkšanās sit visaugstāko vilni, un mums neviens nepievērsa ne mazāko uzmanību.

Trollis naigi joza cauri rosīgajai drūzmai, un mēs viņam sekojām, gan mazdrusciņ apdomīgāk. Zālē bija daudz mil­zīgu aparātu, kas man neatgādināja nevienu zināmu mehā­nisku ierīci (un ņemiet vērā, ka pēc mācībām naktsskolā es mehāniku pārzināju krustām un šķērsām).

Daļa šo mašīnu bija no tumšiem kristāliem, citas — no rūsaina ledus, vēl citas, šķiet, bija ar prāvām vara naglām sanaglotas no spodra koka. Tajās kaut kas murdēja un

čabēja, gluži tāpat kā aparātiņos, kurus bijām redzējuši tu-

nelī. Uz šīm ierīcēm raugoties, bija jādomā par lielu, rāmu

skaistumu.

Zāles vidū pa spraugu rēgojās puse gigantiska cēlmetāla

zobrata, tas vienmērīgi griezās. Pie griestiem šaudījās nekai-

tīgie zilie zibeņi, kurus mēs tik labi pazinām no trauksmai-

najām Atlantīdas naktīm.

Kāds man ausī iebāza pirkstu.

Es apcirtos. Tā bija Freda.

Freda hihināja un visvisādi izrādīja apjukumu. Viņa bija

paaugusies un, ja tā var teikt par kalnu tupuci, kļuvusi glī-

tāka. Mati vairs nespurojās uz visām pusēm, bet bija gludi

pieķemmēti un zīdaini mirdzēja. Viņai rokā bija bloknotiņš.

Saprotams, es totāli apstulbu, tomēr man kaut kā izdevās Fredu iepazīstināt ar Hemlūtu. Freda hihināja vēl trakāk, un Flemlūts izskatījās kā zila zibens ķerts.

"Gā," viņš murkšķēja kā nohipnotizēts. "Daudz matu." Freda man iedeva zīmīti — kā vecos laikos naktsskolā.

"Cik sen tu jau te esi? Kas ši ir par vietu?" Freda pasniedza man nākamo zīmīti.

"Ka tu nokļuvi Atlantida?"

Ievēroju, ka vienai no lielām mašīnām darbojās sviras, kaut arī tās neviens necilāja. Pa gaisu, kā neredzamu pave­dienu vilkti, slīdēja nelieli instrumenti.

Freda iedeva man nākamo zīmīti.

Ko es uz to varēju sacīt? Negribēdams izskatīties pēc lauku lāča, izlikos, ka tas viss man nešķiet nekas īpašs.

"Kā tu mani atradi? Kā tu zināji, ka es vispār esmu Atlantīdā?"

Es nosarku. Tādam, kas mani pazina personiski, manas uzpūtīgās intervijas žurnālistiem noteikti likās diezgan smieklīgas. Ar skubu mainīju tēmu.

“Tātad baumas par neredzamajiem cilvēkiem ir taisnība. Bet ko viņi grib? Kas te vispār notiek?"

Kada ceļojuma? Un kas tas par pārvietošanas līdzekli? Un kas ir šie "mēs"? Es nekur negrasījos doties.

Paga, paga! Man nekāds brīdis nebija klāt! Man ne prātā nenāca kopā ar kaut kādiem neredzamiem cilvēkiem lidot uz viņu planētām. Man arī pret manis paša planētu nebija nekas iebilstams. Izteicu savus iebildumus Fredai.

Mani nogrimšana neuztrauca. Galu galā esmu jūraslācis. Bez grūtībām varu izdzīvot arī ūdenī. Arī cilvēki mani ne­biedēja. Virpuļviesulī biju itin labi ar viņiem sapraties.

"Man vajag padomāt. Tādās reizēs nevajag strēbt karstu."

Ilgi šaubīties nebija laika. Izklāstīju apstākļus Hemlūtam, taču viņš gandrīz nebija runājams un nespēja novērst acis no Fredas. Tā hihinādama ar vienu kājiņu spārdīja grīdu un apjukumā plosīja savu bloknotiņu sīkos gabalos.

"Kas viņa ir, gā? Dieviete? Tik daudz matu!" mans draugs sapņaini bubināja vaigubārdā. "Laikam esmu saķē­ris drudzi, te auksti, te karsti…"

"Attopies taču! Mums jāizlemj. Freda grib, lai mēs kopā ar viņu dodamies uz citu planētu."

"Uz citu planētu? Ar Fredu? Brīnišķīgi, gā! Pārmaiņas vienmēr nāk par labu! Lidosim! Gan jau tiksim galā! Es dziedu, tu danco! Tik daudz matu!" Viņš meta uz Fredu de­dzīgus skatienus. Neizlēmību un drosmes trūkumu viņam nudien nevarēja pārmest.