Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Mazpamazām sāka trūkt gaisa. Tas ir, gaiss maisā jopro­jām bija, taču jau pagalam nolietots. Ar katru elpas vilcienu vēl vairāk samazināju tā dzīvinošo spēku, tādēļ nolēmu tau­pīt: tikai viena ieelpa minūtē.

Hmpf. Minūte.

Hmpf. Minūte.

Hmpf. Minute.

Hmpf. Minūte.

Hmpf. Minūte.

Hmpf. Minūte.

Hmpf. Minūte.

Molohs vairs nedārdēja un nestampājās, es sajutu vieglu viļņošanos: laikam jau sen bijām izgājuši jūrā.

Varbūt man kaut kā vajadzētu likt sevi manīt? Es stenēju un vaidēju, un ar visu maisu dīdījos, cik nu tas bija iespē­jams, taču nekas nenotika. Tad jau prātīgāk sēdēt mierīgi, tas prasa mazāk elpas.

Hmpf. Minūte.

Hmpf Minūte.

Hmpf. Minūte.

Pēc stundas — biju ieelpojis un izelpojis sešdesmit reižu, tātad bija pagājusi stunda — es vēlreiz izrādīju dzīvības pa­zīmes: saucu palīgā un ripinājos pa grīdu. Nekas nenotika. Nolēmu elpot reizi divās minūtēs.

Hmpf. Divas minūtes.

Hmpf. Divas minūtes.

Hmpf. Divas minutes.

Vēl pēc stundas — biju ieelpojis un izelpojis trīsdesmit reižu — man sāka uzmākties bailes. Ja nu viņi bija mani iebāzuši maisā tāpēc, lai nosmacētu?

Gaiss pamazām kļuva ķepīgs kā vakardienas biezputra, to bija arvien grūtāk norīt. Turpmāk elpošu tikai reizi trijās minūtēs.

Hmpf. Trīs minūtes.

Hmpf. Trīs minūtes.

Hmpf. Trīs minūtes.

Pēc trešās stundas (divdesmit ieelpu un izelpu) ieslīgu stāvoklī, kas daudz neatšķīrās no seklās katatonijas. Viss kļuva dziļi vienaldzīgs, skābekļa trūkums smadzenēs izrai­sīja ērmotas halucinācijas. Maiss bija pilns ar sīkumsīciņiem elfiem, kuri kutināja man nāsis un ložņāja pa ausīm. Es brēcu, lai viņi liek mani mierā. Elfi nekur nepazuda, taču kaut kur ārā kāds sacīja:

"Ē, mēs tak viņu bijām pavisam aizmirsuši!"

Maiss tika pavilkts nost, ieplūda gaiss, un es, joprojām gluži apdullis, no visas tiesas redzēju, kā pa spraugu aiz­mūk vesels bars elfu.

Nākamais, ko ieraudzīju, bija jauns melnums — mūžīgie dūmi, kas ietina Molohu. Kamēr es vismaz cik necik pie­radīšu pie šiem visuresošajiem sodrējiem, paies vairākas dienas. Uz dzelzs kuģa visu laiku bija smalku ogļu putekļu dūmaka. Viss klājs nekad nebija saskatāms, varēja redzēt tikai tās daļas, kur dūmi tai brīdī bija visžēlīgi pavākušies nost. Tad skatienam atklājās daži piķa melna klāja kvadrāt­metri, viens no rūsainajiem skursteņiem un, ja ļoti paveicās, arī kripatiņa debesu, taču uzreiz pēc tam jauns sodrēju mā­konis visu atkal ietina melnumā.

Uz klāja strādāja simtiem dūmu un ogļu nomelninātu matrožu, kuri mehāniski veica savus pienākumus un par mani daudz nelikās zinis. Moloha apkalpē bija visdažādākie camonieši — troļļi, punduri, kājgrieži; likās, pārstāvētas bija visas sugas un pasugas.

Es joprojām biju maisā, īsti neatguvies no pusnemaņas; tikai galvu biju izbāzis laukā. Nevienam nebiju vajadzīgs. Viņi bija vienkārši atraisījuši manus valgus un atstājuši mani likteņa varā. Izkūņojos no sava kokona un pietentērēju pie margapmales. Ja mēs vēl neesam tālu no ostas, varētu lēkt ūdenī. Palūkojos pāri margām — jūra bija vismaz simt metru zemāk. Simt metru. Varbūt tomēr pamēģināt?

Tad atskārtu, ka tur, lejā, nemaz nav ūdens, bet haizivis, tūkstošiem haizivju, kas meta lokus ap kuģi, kampdamas visu, kas tika pārsviests pāri reliņiem.

Tai brīdī uzpūta stiprs vējš, un dūmi, kas ietina Molohu, pašķīrās. Parādījās liels debesu rieciens, un pat varēja saska­tīt Camonijas piekrasti.

Un es ieraudzīju Atlantīdu.

Lidojoša Atlantīda

Atlantīda lidoja debesīs kādus piecus kilometrus virs krasta līnijas. Visa pilsēta bija pacēlusies gaisā: milzīgs, svārpstam līdzīgs ķīlis, raķete no zemes un māla, un pašā augšā — Atlantīda.

Šur un tur no konusveida masas bira zemes kukuržņi nama lielumā, tomēr visā visumā šī raķete izskatījās apbrī­nojami pamatīga. Brīžiem no zemes izšāvās zils zibens. Ne­spēju pat iedomāties, kā neredzamie cilvēki ko tādu dabū­jušu gatavu, taču nebrīnījos, ka šī kosmosa kuģa būvniecība viņiem bija prasījusi dažus tūkstošus gadu.

Tad līdzīgi melnam priekškaram sodrēju blāķis atkal sakļāvās.

Acumirkļa apžilbināts, ar abām ķepām pieķēros pie reliņiem. Šķiet, es biju vienīgais, kas to vispār bija pama­nījis.

No aizmugures man klāt pienāca divi sodrējiem nomūrējušies jetiji, kas satvēra mani aiz pleciem.

"Tu esi lācis?" viens noprasīja.

Es palocīju galvu.

"Tad aiziet uz pekles cepli."

Pekles ceplis bija sarkani nokaitēta sirds dziļi Moloha iekšķumā. Mašīntelpa ar vismaz tūkstoš ogļu un malkas krāsnīm, katram kuģa skurstenim sava. Ap katru krāsni klusējot līkņāja bariņš melno lāču, attālu manu radinieku ar tukšām, skumjām, vienaldzīgām acīm. Viņi nemitīgi meta krāsnīs ogles vai malkas bluķus. Vienai no šīm komandām klāt pielika arī mani. Jetijs iegrūda man rokā ogļu lāpstu un pavēlēja kurināt krāsni. Joprojām neatžirbis pēc visiem šiem notikumiem, sāku šķipelēt ogles.