Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Tas arī bija mans plāns. Lāpstu iemetu krāsnī kopā ar oglēm, sakrustoju rokas un gaidīju. Acumirklī klāt bija viens jetijs.

"Pie darba!" viņš man uzrēja.

"Nē," es atbildēju.

Jetijs zaudēja valodu. Pie pretimrunāšanas viņi te nebija pieraduši. Tad viņš pasauca palīgā otru jetiju.

"Pie darba!" tas pavēlēja.

"Nē!" es nepiekāpos.

Abi jetiji vairs nesaprata, kas tai pasaulē notiek. Viņi iespieda rokas sānos un sašutumā šņākuļoja.

"Vedam viņu pie camomīna," viens pēdīgi izdomāja.

Camomīns. Šo vārdu es kādu laiciņu nebiju dzirdējis.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Camomīns: teiksmains elements, kam it kā piemītot domāšanas spējas. Camonijas alķīmiķi jau gadu simteņiem cenšas iegūt vielu, ko viņi dēvē par "filozofu akmeni" jeb "camomīnu". No šī akmens viņi cer dabūt ne vairāk, ne mazāk kā nemirstības recepti un atbildes uz vi­siem vēl neatbildētajiem jautājumiem. Astotajā Camonijas gadsimtā leģendārajam alķīmiķim Coltepam Cānam izdevās radīt akmeni, kas

patiešām prata domāt, diemžēl ne gudrāk par cedriņu aitu. Kā stāsta teika, Colteps Cāns, saīdzis vēl arī tāpēc, ka šī camomīna izgudrošanai bija izniekojis daudzas tonnas zelta, iemeta akmeni Nezkantes smilšu slīkšņā.

Jetiji vilka mani pa Moloha iekšām, pa bezgalīgiem, rūsainiem gaiteņiem, līdz pēdīgi mūsu priekšā bija dzelzs durvis, ko apsargāja trīs līdz zobiem bruņoti jetiji. Visi trīs bija ģērbušies melnās troļļādās, viņiem galvā bija smagas dzelzs ķiveres, un viņi bija vismaz galvas tiesu garāki pat par tiem, kas mani bija šurp atstiepuši.

"Mēs gribam runāt ar camomīnu," teica jetijs, kas jopro­jām turēja mani aiz pleca. "Šis lācis atsakās strādāt pekles ceplī."

"Tas ir kas neparasts," sacīja viens no sardzes jetijiem.

"Tas ir kaut kas ļoti neparasts," sacīja otrs.

"Tas ir kaut kas līdz šim nepieredzēts," paziņoja trešais.

Lai atdarītu smagās dzelzs durvis, roku vajadzēja pielikt visiem trim. Viņi iegrūda mani plašā, rūsainā telpā, taču paši iekšā negāja. Tad viņi aizcirta durvis.

“Tu esot atteicies strādāt?" kāds ierunājās.

Camomīns

Šo balsi es savā mūžā jau biju dzirdējis divas reizes. Pirms daudziem, daudziem gadiem, kad Molohs peldēja garām manam plostam. Un pavisam nesen ostā, iekams man uzmauca galvā maisu. Kā šī balss zināja, ka esmu atteicies strādāt? Neviens neko nebija teicis, un es pats ne tik.

“Es zinu visu," paziņoja balss.

Sāku skatīties apkārt. Telpa bija gandrīz pavisam tukša, vien tās vidū bija neliels akmens pīlārs, uz kura stāvēja stikla kupols. Apakš kupola gulēja kaut kas stipri līdzīgs dubļu pikai, tikai formas ziņā tā atgādināja mazmazītiņas smadzenītes. Vai mani mēģina iebaidīt? Kas tas par mēslu pikuci? No kurienes nāk šī balss?

“Jau par vārdiem “mēslu pikucis" vien es varētu likt, lai tevi izvelk apakš Moloha ķīla visā garumā, tomēr savas lielās žēlastības dēļ to uzskatīšu par tavas tumsonības izpausmi! Es neesmu mēslu pikucis! Es esmu camomīns!"

"Ļoti patīkami. Zilais lācis."

Nu es sapratu. Tas pikucis apakš stikla kupola bija retais elements camomīns, tam no tiesas piemita domāšanas spē­jas, un tas runāja man galvā. Pie tā, ka man galvā skan bal­sis, jau sen biju pieradis, ar to mani vairs nevarēja pārsteigt.

“Runāsim par lietu. Es dzirdēju — un es dzirdu visu, kas tiek domāts uz mana kuģa! —ka tu esot patvaļīgi pārtraucis darbu. Kā tev kas tāds ienāca prātā?"

"Nu, pirmkārt, es vēlētos norādīt, ka uz šī kuģa neatro­dos no brīvas gribas. Es…"

“Un kas par to? Tev šķiet, ka tu esi kaut kāds izņēmums? Uz Moloha neviens neatrodas no brīvas gribas! Neviens — tikai es!"

Tātad biju uzminējis pareizi. Molohs bija vergu kuģis.

“Tieši tā. Un tu uz šī vergu kuģa neesi nekas cits kā viena niecīga, nenozīmīga detaļa! Ne kripatu vērtīgāks par skrūvīti, par pretrūsas kKāsās triepienu! Tu esi Moloha detaļa, tad nu arī funkcionē kā detaļa!

Un tagad, bērniņ, paklausies! Lai tu zinātu, kā te tās lieti­ņas notiek, es tev pastāstīšu pasaciņu par to, kā radies Molohs. Klausies uzmanīgi, tas ir loti pamācošs stāsts…"

Labus stāstus es vienmēr klausos uzmanīgi.

Labs stāsts

“Kādu dienu es iekritu jūrā. Kā tas gadījās, šoreiz nav sva­rīgi, galvenais ir tas, ka es nogrimu Camonijas okeāna dibenā. Tā nu es gulējujūras dibenā un domāju. Neko citu es nespēju, tikai domāt — toties visaugstākajā līmeni!

Vispirms es domāju, ka vienīgajam domājošajam ele­mentam uz šīs planētas jūras dibens nav pati piemērotākā vieta. Tādēļ koncentrējos uz radību, kas bija manā tuvumā, un man tuvumā bija gliemene, medūza un sūklis. Es pavēlēju medūzai, lai tā mani uzliek uz sūkļa. Tad pavēlēju gliemenei ar aso malu nogriezt sūkli un nākt man blakus tam virsū. Pēc tam atkal pavēlēju medūzai, lai tā uznes mūs ūdens virsū. Ūdens virsū sūklis izkalta, un mēs uz tā peldējām pa jūru; tas vēl bija ļoti primitīvs kuģis, tomēr iesākums paliek iesākums.

Garām lidoja kaija. Tā nolaidās uz sūkļa un gribēja apēst gliemeni, taču es tai pavēlēju lidot un salasīt žagarus, bet pēc