Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

“Betjūs rūgti maldījāties!’’ieķērcās camomīns.

"Tā gan, un tā bija mana vaina. Tomēr teikšu, kā ir: es visiem spēkiem pūlējos izstrādāt camomīnu.

Vispirms es sadabūju rokā to pirmcamomīnu, ko Colteps Cāns bija iemetis Nezkantes smilšu slīkšņā. Šim nolūkam es izgudroju "Smilšu slīkšņas bikses". Arto palīdzību un domājošo smilšu slīkšņas draudzīgu atbalstu man tiešām arī izdevās atrast pirmcamomīnu, taču diemžēl bikses sabojājās un… nu, tālāk tu jau pats zini."

Jā, atceros. Viņu pēdējā brīdī izglāba glābējzaurs Maks.

"Pirmcamomīns tiešām nebija pārlieku gudrs, bet tādēļ jau uzreiz nevajadzēja to mest smilšu slīkšņā. Šis akmens spēja domāt, un tas jau bija kaut kas."

“Jauks stāstiņš, labprāt noklausīšos vēlreiz," zvaigāja ca­momīns.

"To vienkārši vajadzēja papildināt ar attiecīgiem ingredientiem. Diez vai tas būs milzīgi liels pārsteigums, ja teikšu, ka viens no tiem bija zelta putekļi… Toreiz alķīmiķu aprindās skaitījās trakoti smalki visur likt klāt zeltu, kaut arī tam patie­sībā nepiemīt nekādas alķīmiskas īpašības. Nu, viss druscītiņ glīšāk spīdēja… un pīļu spļāvieni, tos arī par varītēm vienmēr

vajadzēja pievienot! Mūsdienās par pīļu spļāvieniem ne­viens vairs nerunā, bet tajos laikos tas bija kaut kas briesmīgi modīgs!

Svarīgi ingredienti

Daudz svarīgāk bija pastiprināt domāšanas spējas. To es izdarīju, pievienodams izkausētas domājošās smiltis no Nezkantes. Zināms, pieliku klāt arī kādu nieku savas pelēkās vielas. Plus vēl koncentrētu kofeīnu no simt gadu nostādinā­tas kafijas. Nikotīnu no fogāru pogaļas. Sašķeltus dzīvsudraba atomus. Vīnogu cukuru. Augstākā labuma krītu. Laika glie­meža gļotas, kas atrodamas tikai dimensiju caurumu malās. Rīvētu vijoles stīgu. Skudrskābi. Gumiarābiku. C vitamīnu. Šķidru dzintaru. Ķiplokus. Talku. Natiftofu sūnu. Glicerīnu. Tīru spirtu. Spāņu mušiņas. Saldētu gāzi no Dullgardas Kapiņu purviem.

Mjā, un tieši toreiz, pievienojot šo pēdējo sastāvdaļu, tajā netīšām pagadījās arī malduguns, Kapiņu kode, kurā brīdi pirms tam bija iespēris zibens. Tas arī visu sagānīja. Camomīns bija gandrīz ideāls, vienīgi mazlietiņ tērēts."

“Blēņas! Kode bija tieši tas, kas vajadzīgs! Tikai tā es kļuvu par camomīnu! Varenāko elementu visā kosmosā!Jūs gribējāt rātnu akmentiņu, kas jūsu vietā pildīs mājasdarbus, bet da­būjātjaunu pasaules valdnieku!"

"Klusē, nožēlojamais elementi — Plānprātīgais camomīns ilgu laiku pūlējās mani nohipnotizēt un panākt, lai es viņam uzbūvēju pārvietošanās līdzekli, ar kuru viņš varētu pakļaut sev pasauli. Tā viņš man pūderēja smadzenes. Pēdīgi kļuva par traku, un es viņu iemetu jūrā. Cerēju, ka tā vienreiz būs miers. Bet izskatās, ka biju alojies."

“Nu, vai tagad tev būs diezgan?”

"Nebūs vis, nemaz neceri. Tagad tikai sāksies."

“Ū, kā nobiedēji! Ko tu man vari padarīt? Man ir lielākais kuģis pasaulē, kara mašīna, un vesela armija paklausīgu vergu.

Es ar savu gribu varu pakļaut veselus kontinentus. Kā tu tai­sies ar mani cīnīties?’’

"Tu laikam esi aizmirsis, ka es esmu tavs izgudrotājs. Tu esi tikai atomu ķēdīte, ko savēru pats savām rokām. Ķēdīte, ko es kurā katrā laikā varu pārraut!" Naktigalgala balss bija rāma un salta.

Un tad man galvā sākās kaut kas ļoti grūti aprakstāms. Naktigalgals un camomīns mērojās spēkiem turpat manā galvā. Viss mans smadzeņpods sprakšķēja un mirguļoja, it kā augstsprieguma līnijā būtu noticis īssavienojums; sāpes nebija izturamas. Droši vien līdzīgi toreiz, iebāzis galvu tornado apvalkā, jutās Foncotārs Huēso. Droši vien tā brīdi pirms pārtrūkšanas jūtas virve, kuru divas komandas velk katra uz savu pusi.

"Beidziet!" es iekliedzos.

Sāpes tūliņ mitējās. Sprakšķoņa apklusa.

"Piedod, manu zēn, es kaut kā nepadomāju par tevi. Mjā. Tā vis nevarēs. Jārīkojas citādi. Pacieties, dēliņ! Man, ē… mazliet jāpadomā. Tikai nezaudē cerību!"

Tad Naktigalgala balss nozuda.

“Tā ies katram, kas mēģinās spēkoties ar camomīnu! Viņš ir prom uz visiem laikiem! Uz neredzēšanos, Naktigalgal!" camomīns kliedza viņam pakaļ.

Tas izklausījās cauruncauri ticami. Nebūs pirmā reize, kad Naktigalgals mani vienu pametis briesmās.

Vismaz camomīns tagad lika mani mierā. Tas vairs ne­mēģināja uztiept savu gribu, droši vien baidīdamies no vēl vienas saķeršanās ar Naktigalgalu. Nohipnotizēt kādu jetiju vai gliemežnīcu droši vien ir nieks, turpretim ar tādu, kam

galvā ir "Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brī­numu, būtņu un fenomenu leksikons", tas jau kļūst sarežģītāk. Vismaz par to paldies profesoram Naktigalgalam.

Camomīns lika jetijiem mani aizvest uz karceri. Tas gri­bot padomāt.

Varēja jau arī tā neteikt, es savā nodabā domāju. Ko citu tas vispār spēj darīt?

atkalredzēšanās

Vismaz ogles man vairs nevajadzēs šķipelēt. Mani aiz­veda uz cietuma sekciju — gaiteni, kurā rindojās vieninieka kameras, kur bija ietupināti tie, kas bija atļāvušies pretoties camomīnam. Ieskaitot mani, tur bija tieši četri ieslodzītie. Viens bija suņabuks Ācils Tibaoss, kuram galvā bija dzelzs plāksne, un camonīns viņam netika klāt.

Divi pārējie izrādījās Groots un Cilie.