Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"Piekrītu," atsaucās suņabuks.

"Piekrītam/' piebalsoja Groots un Cilie, jo suņabukam pretī neviens nerunās, pat barbari ne.

Es vēl aizvien biju tā noķellējies ar sodrējiem, ka ne ar ko neatšķīros no pārējiem pekles cepļa vergiem. Suņabuks izskatījās pēc uzrauga. Groots un Cilie paķēra spaiņus un slotas un tēloja apkopējus. Tādā paskatā mēs soļojām pa Moloha iekšām pie camomīna. Sagadīšanās pēc es zināju, kur atrodas viņa vadības centrāle.

Tikai tagad, ejot un ejot, es pienācīgi aptvēru Moloha milzīgumu. Tā bija vesela dzelzs pilsēta ar visu, kam pilsētā jābūt: ar rajoniem, ielām un transporta līdzekļiem.

Pārvietošanos nodrošināja rikšas un tvaika vagonetes, no viena stāva uz otru varēja pat aizlidot ar dirižabli. Dažas pilsētas daļas bija uzpucētas un murdēja dzīvībā, turpretim citas pilnīgi sabrukušas un tukšas.

Mēs stundām ilgi kājojām pa kuģa dziļākajiem nodalī­jumiem, kurus apdzīvoja tikai dzeltenīgas mutantmedūzas, kas, pēc visa spriežot, pārtika no rūsas. Uzgājām pat tos cie­tumus, kurus bija pieminējis kalnu trollis. Aiz sarūsējušām restēm motoru taktī grabēja blāvi jetiju skeleti. Mēs steigšus metāmies tālāk.

Kādā citā stāvā notika jauncelsme — simtiem ar eļļu no­triepušos jetiju montēja jaunas krāsnis: acīmredzot te tapa jauns pekles ceplis. Visur manīja suņabuku patruļas, taču nevienam neienāca prātā pajautāt, kas mēs tādi.

Gājām garām kuģubūvētavām, kurās tika sazāģēti un izjaukti nolaupītie kuģi; tumsā liesmoja milzīgas lietuves krāsnis — tādā krāsnī varēja pārkausēt veselu kravas kuģi, lai no tā atlietu vienu vienīgu Moloha dzenskrūves spārnu.

Neliela suņabuku armija bungu takti ar pamatīgiem vese­riem vālēja pa vēl kvēlojošu priekšgala plāksni, lai tai pie­šķirtu nepieciešamo formu. Pa laipām tika pievestas eļļas mucas, nelieli Midgardas čūsķi pa gaiteņiem vilka ķerras ar metāllūžņiem, Moloha vergi plēsa nost un no jauna būvēja sienas, tīrīja rūsu, krāsoja kāpnes, vija virves, berza klājus un spodrināja iluminatorus. Uz Moloha neviens nesēdēja bez darba; ja nu kādam citu pienākumu nebija, tad tas vis­maz uzraudzīja pārējo darbu.

Pēdīgi mēs nonācām pie durvīm, aiz kurām bija gaitenis un camomīna kajīte.

Apstājāmies un aši apspriedāmies. Es zināju, ka dur­vis sargā trīs jetiji. Suņabuks apgalvoja, ka tos viņš pievā­rēs kā rotaļādamies. Arī Groots varēs pielikt savu roku, un barbars, tādu izredžu ielīksmots, sāka apmierināti ņurdēt.

Groots un Cilie ies pirmie, lai novērstu jetiju uzmanību, pēc tam sekosim arī mēs abi ar suņabuku.

Tā mēs palikām stāvam un gaidījām, bet pēkšņi Cilie pabāza galvu pa durvju spraugu:

"Nekādu jetiju te nav."

Un tiešām — camomīna kajītes durvis bija neapsargātas un pat atstātas pusvirus.

"Žēl," novilka Groots.

Cilie ielūrēja kajītē.

"Tur ir tikai viens dubļu pikucis zem stikla burkas," viņš ziņoja.

Mēs klusītēm ieslīdējām Moloha svētākajā vietā. Ja reiz camomīns par mūsu četrotni neliekas zinis, tad jau mēs to jukušo akmeni uzveiksim kā nieku. Vienīgi nebija sapro­tams, kā mēs viņu aizstiepsim līdz reliņiem. Sapratis, kas notiek, camomīns taču sacels kājās visu kuģi. Ko tu pada­rīsi — vajadzēja riskēt.

Es loti piesardzīgi piegāju pie stikla kupola. Dzīros to pagrābt un mesties skriešus, tas arī viss. Suņabuks skries pa priekšu, izgrūstīdams tos, kas iedrošināsies stāties ceļā, tad es ar camomīnu, bet Groots un Cilie piesegs no aizmugures.

Uzliku rokas uz kupola un dziļi ievilku elpu.

Pamatīga ķetna satvēra mani aiz kumbra un sāpīgi sa­spieda. Tas bija suņabuks.

‘‘Malacis, Ācil Tibaos,”man galvā uzslavēja camomīns.

Suņabuks padevīgi ierūcās.

“Es padomāju," camomīns teica, kad kajītē sanāca vesels bars ņirdzīgu jetiju, “un galu galā nospriedu sarīkot jums eks­āmenu. Vai jūs, nebūdami pakļauti manai tiešajai varai, esat spējīgi būt uzticami pavalstnieki? Tāds bija jautājums. Tāpēc arī bija vajadzīga tā mazā šarāde, kurā laipni piekrita piedalī­ties Ācils Tibaoss un kalnu trollis."

Kajītē ienāca kalnu trollis.

"Neiztulkojiet aplam savu acu apmānu! Lai arī virspusēji es varbūt izskatos pēc parasta kalnu troļļa, taču patiesībā esmu visīstākais nodevējs! Kē-hē-hē!"

“Nē, jūs nevarat būt uzticami pavalstnieki," camomīns runāja tālāk. ‘‘Kur nu, pirmajā izdevīgajā mirklijūs neminsti­nādamies iegrūdīsiet man mugurā dunci. Labi, ka man nemaz nav muguras."

Jetiji mehāniski smējās. Acīmredzot camomīns telepātiski bija pavēlējis visiem smieties, jo viņu smieklos nebija jautrības un tie neparko nemitējās.

“Apklustiet!”camomīns uzšņāca. Jetiji vairs nesmējās.

“Ar to vien jau pietiktu visbargākajam sodam — peldei ar haizivīm."

Groots pablenza uz mani un atņirdza zobus.

"Es taču uzreiz teicu — tā idiota dēļ mums būs vienas vienīgas nepatikšanas."

«-r ;;

Tomēr…

Mēs saausījāmies.

“To-o-o-o-mēr… es savā lielajā žēlastībā, kas nav pat salī­dzināma ar parastu labsirdību, esmu nolēmis dot jums vēl vienu, pēdējo iespēju.”

Pret to nevienam nekas nebija iebilstams.