Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

“Priekšnesumi bija diezgan vienmuļš,"camomīns brāķēja, “tomēr kļūdu tajā nebija. Nākamais jautājums, par

Nav slikti. Šis jautājums jau gadu simteņiem nodarbināja visu Grālzundes demonologu prātus, faktiski tas bija visas šīs garīgās zinātnes eksistences attaisnojums. Sākumā vis­pār tika apstrīdēta vellelfu pastāvēšana kā tāda. Galu galā, ja šīs būtnes patiešām eksistēja, tās bija neizmērojami sīkas, attiecīgi — nesaskaitāmas.

Tā vismaz domāja camomīns, uzdodams man šo jau­tājumu. Tas nezināja (ahā, tātad visu tas tomēr nezina), ka mēs ar K vērtu Cuiopu Nakts akadēmijas brīvstundās bijām krustām un šķērsām iztirzājuši tieši šo problēmu. Viens no Naktigalgala pusperētajiem patentiem bija vellelfu mikros­kops, mēs bijām to palienējuši un nodevušies demonoloģiskiem lauka pētījumiem. Pārsteidzošākais atklājums bija tas, ka vellelfi no visas tiesas pastāv, tie ir praktiski visur un ne­ticamos daudzumos. Tie tupēja visās Tumšo kalnu plaisās, ņudzēt ņudzēja Fredas matos un īstenībā nudien dzīvoja lie­lākoties adatu galos. Izkārtojot mikroskopa lēcas visai kom­plicētā secībā, mums izdevās novērot to paražas, un mēs pat izdarījām revolucionāru atklājumu, ka vellelfi… — nē, šeit tam nav īstā vieta.

Visupēdīgi mēs, sūri grūti pūlēdamies, saskaitījām, cik šo radījumu satilpst uz adatas smailes. Tas nepavisam nebija vienkārši, jo vellelfi visu laiku ņudzinājās un bizenēja, tomēr Kverts izstrādāja aprēķina formulu, kas citstarp ietvēra vellelfa ķermeņa blīvumu un kvadrātmikromilimetru skaitu uz adatas smailes.

"7 845 689 654 324 567 008 472 373 567 827,9," es at­bildēju.

“Visu cieņu!” camomīns bija pārsteigts. “Es šo problēmu atrisināju ar domu spēku, tomēr līdz 9 aiz komata netiku.”

"Vellelfi spēj dalīties. Teiksim, viens elfs nepieciešamības gadījumā var sašķelties desmit mazos elfiņos," es apgais­moju camomīnu.

“A. Interesanti. Piektais jautājums, par naktigalgalisko masivfiziku: ko apraksta Naktigalgala septantu teorija?"

"Naktigalgala septantu teorija apgalvo, ka Visumu var iz­prast vienīgi ar skaitļa septiņi palīdzību, un papildu nosacī­jums ir, ka pētniekam nepieciešamas septiņas smadzenes. Ir septiņi pirmelementi: uguns, ūdens, zeme, gaiss, perpemms, camomīns un piejaucētā tumsa. Visums sastāv no septiņām daļām, un tās ir ziemeļi, dienvidi, rietumi, austrumi, pirms tam, pēc tam un mājās. Šīs daļas var sīkāk sadalīt ar septiņu elementu palīdzību: ņemot atsevišķa elementa astrālo svaru un izdalot ar septiņos reģionos esošo planētu un zvaigžņu kopējo septantmasu, iegūst skaitli, kas sastāv tikai no septīt­niekiem. Eidēta smadzenes izšķir septiņas sajūtas: zināšanu slāpes, ilgas pēc tumsas, pētītdziņu, nepieciešamību dalīties, bezbailību, badu un slāpes. Un atkal: pieskaitot augstāko aurālo frekvenci, ko šīs sajūtas uzrāda Naktigalgala aurālkardiogrammā, un izdalot summu ar to skaitli, kas sastāv no septītniekiem, gala iznākumā iegūst septiņi."

"Pareizi. Sestaisjautājums, par eidētisko floūziku.”

Tā. Eidētiskā filofizika! Pirmkārt, tas bija grūtākais priekšmets visās pasaulēs, un otrkārt, es tajā nebiju diez cik spēcīgs. Šis spekulatīvais filozofijas un fizikas mistrojums nudien bija pa plecam tikai tādiem, kam ir vairāk nekā vie­nas smadzenes.

"Kas ir zināšanas?’’

"Zināšanas ir nakts!" es kā šautin izšāvu. O, brālīt! No visas filofizikas šis bija vienīgais postulāts, kas man bija iespiedies atmiņā. Laikam jau Naktigalgals to klasē bija iz­kliedzis pietiekami bieži.

“Ļoti iespaidīgi, loti iespaidīgi. Rādās, ka Naktigalgals neko nav atstājis bez ievērības. Tad jau ari pēdējais jautājums tev droši vien nesagādās lielas grūtības. Septītais jautājums, par dimensiju caurumniecibu.

Kas īsti ir… genfs?”

Kukū. Genfs. Es zināju, pēc kā tas ož. Zināju, ka tas sa­stopams pie ieejas dimensiju caurumos. Bet kas tas tāds ir, to es nezināju.

"Nav ne jausmas," atbildēju.

"Nū, pacenties taču!" iespiedzās Cilie. "Tu taču zini visu."

Leksikon? Genfs?

Klusums.

Genfs?

Klusums.

Genfsgenfsgenfs?

Klusums. Kā vienmēr, kad pēc tā murmuļa tiešām bija vajadzība.

"Nebēdājies, manu zēn,"camomīns mierināja. “Esjūs ari tāpat pārmestu pār bortu. Es esmu camomīns. Man nav sirds. Man nav dvēseles. Sirdsapziņas man ir vēl mazāk nekā kalnu trollim.”

"Par to es šaubos," kalnu trollis klusītiņām norūca, tomēr es sadzirdēju.

“Kāpēc man vajadzētu turēt sentimentālus solījumus, kas man pašam nav izdevīgi? Tu domāji, ka es ņemšu un izdāļāšu veselus kuģus? Tu nudien esi naivs.“

Man gribot negribot bija jādomā, ka camomīns ir vispre­tīgākais radījums, ko man ir gadījies sastapt visā Camonijā, un par to, ka man mūžā iznācis sastapt maz pretīgu radī­jumu, es nudien nevarēju sūdzēties.

“Liels paldies," atsaucās camomīns. "Jauka atvadu runa. Izvediet viņus uz klāja! Spriedums izpildāms nekavējoties!"

Pārmaiņas pēc Moloha klājs nebija tīts mūžīgajos sodrēju vālos. Camomīns bija licis apturēt mašīnas un visai apkalpei pavēlējis sapulcēties uz klāja. Labas redzamības apstākļos visiem Moloha vergiem tiks demonstrēta uzskatāma mā­cība. Divi jetiji iznesa camomīnu ar visu pīlāru, kas tika nostutēts pašā priekšā. Jetiju koris skandēja Camonijas himnu, taču vārds "Camonija" tajā bija nomainīts ar "camomīns", un arī saturs nebija gluži tas:

"Camomīn, tu, camomīn, tu, zvaigzne plašā okeānā,

Dižais prāta akmens, tu, uz kuģa, kas no tēraudiņa;

Mūsu sirdis smeldzināji, mūsu dvēsles veldzināji,

Darbā laipni verdzināji…"

Pārējie panti bija vēl baigāki.

Tika novākti brezenta pārsegi no dažiem iespaidīgiem lielgabaliem. Jetiji raidīja gaisā bezjēdzīgas zalves.

Tad pār reliņiem tika pārlikts melns dēlis.

“Jums varbūt tas šķitīs nedaudz bezgaumīgi,’' mūsu galvās domāja camomīns, “bet šoreiz man gribas būt sentimentālam. Mēs varētu jūs pārmest pār bortu bez lie­kām ceremonijām, bet šādi, man šķiet, būs romantiskāk."

Grootam pa dēli vajadzēja soļot pirmajam. Viņam par godu jāteic, ka viņš neizrādīja ne mazākās bailes. Es pats vēl to neredzēju, taču zināju, kā izskatās badīgo haizivju bari, kas pastāvīgi ņudzinājās ap Molohu. Skatīties uz kaut ko tādu, saglabājot skaidru prātu, par to vien viņam pienācās apbrīna.

"Pie Neptūna trejžubura, ar tām haizivīm es tikšu galā viens divi," Groots kliedza. "Un tad atgriezīšos pēc tevis, camomīn, piesargies!"

Pirmo reizi man Groots likās visnotaļ jauks.

“Kur ir voltigurgu basvibratornieki?”iekviecās camomīns. “Nāvessodi jāizpilda ar mūziku!”

Jetiji izgrūda priekšā trīs voltigurgus. Katram padusē bija basvibrators. Viņi sāka uzskaņot instrumentus.

Cilie skatījās manī, kā saukdams palīgā. Likās, viņš beidzot sāk noskārst, ka šoreiz ar dižīgo izrunāšanos netiks cauri sveikā. Tomēr arī man nebija padoma.

“Pēc manas komandas…" spindzēja camomīns.

Voltigurgi ar basvibratoriem tricināja monotonu militāru ritmu.

“Pa dēli!"camomīns nokomandēja.

Divi jetiji ar gariem, smailiem abordāžas āķiem aizstumdīja Grootu līdz dēļa galam. Viņš aizturēja elpu.

Sāka riet suns.

Uz Moloha nekādu suņu nebija, tikai iesunīši un citas himairas, kas gan no saviem tālajiem senčiem bija mantojušas suņa dabu, taču bija tik civilizētas, ka sen vairs nerēja.

Un te pēkšņi rēja suns. Žēli gaudodams, piebalsoja vēl viens, trešais draudīgi rūca.

Jetiji apstulbuši skatījās apkārt.

Nu sāka zviegt arī zirgi. Bļaurēja paviāni, rēca lauvas. Un suņi, atkal un atkal suņi. Simtiem. Lērums izklausījās maz­lietiņ dobjš, it kā visi šie dzīvnieki būtu sabāzti lielā maisā.

“Kas par lietu?” noprasīja camomīns. Tas neko nedzir­dēja, taču vispārējo apjukumu nomanīja. Kāds jetijs piegāja klāt un, noliecies pār stikla kupolu, telepātiski paskaidroja camomīnam, kas te notiek.

Uzpūta vējš un izklīdināja arī pēdējās sodrēju plēnes, kas vēl ņirbēja ap Molohu. Debesis bija tumšas, kuģi ielenca raženi negaisa mākoņi. Mēs visi raudzījāmies augšup, jo riešana, bļaurēšana un zviegšana nāca no turienes, turklāt vēl skaļāk nekā pirmīt.

Taurēja ziloņi.

Mauroja bifeļi.

Gaudoja vilki.

Šņāca krokodili.

Pāri Moloham gulēja liels, melns mākonis. Tas nebija pa­rasts mākonis, katrā ziņā tas neievēroja pienācīgo distanci, kādā parasti turas šīs meteoroloģiskās parādības. Nē, tas vīdēja labi ja divdesmit metru virs kuģa. Un šī tūce nebija no kondensēta lietusūdens, tā bija pārāk tumša un manāmi nervoza. Taču tas nebija arī sodrēju mākonis, tie tik ietie­pīgi nepaliek vienā vietā. No tā mutuļodamas nāca garas, melnas strēles, kas izplatījās uz visām pusēm un sadalījās arvien smalkākos pavedienos, kas locījās gaisā kā čūskas. Kaut kas nepārtraukti šmiukstēja, it kā tur kāds vicinātu simtiem smagu ādas pletņu.

Gaiss sprakšķēja, šķiet, tur vienā laidā notika elektriskas izlādes. Tad mēs izdzirdējām balsi, kas izkliedza ērmotas pavēles:

"Nū-ū-ū! Pa labi! Augšā! Nū-ū-ū! Lejā!"

Mēs visi, stāvēdami uz klāja, kā hipnotizēti lūkojāmies augšup. Tas, ka vispār te tika izpildīts nāvessods, nevienu vairs neinteresēja. Jetijs, noliecies pār stikla kupolu, par visu informēja camomīnu.

"Lejā! Ē-ē-ē! Nū-ū-ū! Lejā, es teicu!" komandēja balss iz padebešiem.

Melnā parādība laidās zemāk, lēni un mazlietiņ raustīgi. Tik melnu melnumu es biju redzējis tikai profesora Nakti­galgala laboratorijā.

To veidoja — un man par to nebija ne mazāko šaubu — koncentrēta un kontrolēta tumsa.

Mākonis nogūla pie Moloha labā borta, taču laidās vēl zemāk, līdz mēs jau redzējām tā ņirbošo virsmu.

Naktigalgalators

Uz viļņojošās tumsas atradās sarežģīta ierīce vai varbūt drīzāk mazītiņa fabriciņa: ļoti ērmota padarīšana, taču es tādu jau reiz biju redzējis, gan ne gaišā dienas laikā, — tā varēja izskatīties vienīgi naktigalgalators. Un šīs padarīša­nas vidū, piesprādzējies pie sēdekļa, sēdēja profesors dok­tors Naktigalgals.

par to es tevi neiznīcināšu. Tāds ir mans pēdējais vārds. Ja tu stīvēsies pretī, būs tikai sliktāk! Nū-ū-ū!"

Viņš parāva sviru un pagrieza kaut ko līdzīgu stūrei. Mākonis cik necik norima.

Camomīns nervozi smējās.

“Ūja, kā tu mani nobiedēji! Kas tas tev par brīnumu? Kār­tējais pusperētais patents?”

Bija skaidrs, ka viņš tikai ar lielām pūlēm valda šo pār­vietošanās līdzekli. Mākonis slējās stāvus kā niķīgs zirgs, un Naktigalgals savā sēdeklī tika mētāts šurpu turpu un izmi­sīgi raustīja dažnedažādas sviras.

"Camomīn!" Naktigalgals iekliedzās nelabā balsī. "Tu esi aplenkts! Padodies!"

Mākonis viņam zem kājām nodrebēja tik vareni, ka viņš noteikti būtu izlidojis no sēdekļa; labi, ka viņš bija piesprā­dzējies.

“Naktigalgal!” par atbildi šņāca camomīns. “Tā tik ir ne­kaunība!”

"Te nebūs nekādas māžošanās," Naktigalgals no sava tumsas mākoņa pārkliedza zvērudārzu. "Tu padodies, un

"Es to dabūju gatavu!" Naktigalgals triumfēja. "Piejau­cēta tumsa! Par to paldies tev, manu zēn!" Viņš, šķiet, uz­runāja mani. "Tev toreiz laboratorijā bija taisnība! Atceries? Tu teici, ka varbūt tumsa vēl nav pieradusi pie jaunajiem apstākļiem. Un tā arī izrādījās. Laika gaitā tā kļuva arvien paklausīgāka. īsti padevīga tā joprojām nav, bet kas par to, galu galā tā ir jaudīgākā enerģija Visumā. To tikai vajag iejādīt."

Mākonis zviedza un spārdījās.

"Dzīvnieku balsis — tā bija mana ideja!" Naktigalgals klāstīja. "Tie trokšņi, kas no tumsas nāk īstenībā, ir vien­kārši neizturami. Es tos novirzu šurp ar šī Naktigalgala transformatora starpniecību un pārvēršu dzīvnieku balsīs. Varēju ņemt arī klasisko mūziku, bet no tās man uzmācas depresija."

“Visuma, jaudīgākā enerģija vēl aizvien esmu «/"spītīgi tiepās camomīns.

"Kas vēl nebūs!" kliedza Naktigalgals. "Tu esi alķīmisks anahronisms! Neveiksmīgs burvju triks! Esmu ieradies, lai aizslaucītu tevi vēstures mēslainē!"

“Tu tiešām gribi cīnīties" konstatēja camomīns. “Tu pret mani, es pret tevi. Smadzenes pret smadzenēm.”

“Septiņas smadzenes pret vienām," izlaboja Naktigalgals. "Sāc!"

(Piezīme. To, kas notika tālāk, ar parastajiem stāstīšanas paņēmieniem diemžēl nav iespējams attēlot. Naktigalgals un camomīns duelējās ar domām. Saprotams, tās nebija ikdienišķas domas. Tās nebija arī neikdienišķas domas. Un pat nodēvēt tās par ģeniālām vai vienreizējām būtu necienīga noniecināšana. Nē, tie bija vēl nepieredzēti gara zibeņi, kurus bija radījušas visjaudīgākās un vistalantīgākās mūsu planētas smadzenes. Šīs domas bija tik komplicētas, abstraktas, revolucionāras, dziļi raktas un satrieco­

šas, ka normālas smadzenes sajuktu prātā uzreiz, kolīdz mēģinātu padomāt kaut jele ko līdzīgu.

Gandrīz nevienam no tiem, kas atradās uz Moloha, tas ne­draudēja. Apkalpe joprojām atradās camomīna hipnozes varā, un tas ļāva domāt tikai to, kas pašam labpatika. Groots un Cilie zināmu iemeslu pēc bija imūni. Vienīgi man vajadzēja izturēt visu šo domu briesmīgo spēku. Prātā es tomēr nesajuku, un to spēju izskaidrot vienīgi ar Naktigalgala prāta baktēriju infekciju, kas acīmredzot bija man nodrošinājusi dabisku aizsardzības sis­tēmu. Lai saudzētu savus lasītājus, es domas, ko toreiz domāja camomīns un Naktigalgals, šeit citēšu tikai pamatīgi šifrētā veidā. Nevienam, kas nevēlas visu atlikušo dzīvi pavadīt gumijas viennīcā, neieteiktu mēģināt tās atšifrēt! Piebildīšu tikai to, ka runa nebija arī par pasaules un pasauļu lielajiem jautājumiem, bet arī par atbildēm uz tiem.)

Rūpīgi šifrēts profesora Naktigalgala un camomīna divkaujas atstāstījums

Pirmais uzbrukumā devās cāmomīns:

Camomīnu tas nenobiedēja.

Man šausmīgi sāpēja smadzenes. Šīs domas bija gandrīz neciešami dziļas, plašas un augstas.

Tieši tajā mirklī, kad sev jautāju, cik ilgi vēl spēšu to izturēt, man galvā pēkšņi uzradās Naktigalgala leksikona balss.

"Klausies, zēn," Naktigalgals čukstēja. "Tu tagad lēni pieiesi pie camomīna. Tev tas jāpaņem un jāiemet tumsas mākonī. Šis mākonis ir Visuma jaudīgākais spēks, un tādā veidā mēs tiksim ar to galā. Bet uzmanību: tu nedrīksti domāt par to, ko grasies darīt un dari. Camomīns tevi neredz, bet dzird, ko tu domā. Pagaidām es varu novērst camomīna uzmanību, bet nezinu, cik ilgi tas vēl izdosies."

Nezinu, kas ir grūtāk: domāt kaut ko pretēju tam, ko tu dari, vai darīt kaut ko pretēju tam, ko tu domā. Sevišķi ķēpīgi ir tādos gadījumos, kad tas, ko tu dari, ir nekā neda­rīšana, proti, tas, ko tu nedari, ir kaut kas pretējs tam, ko tev vajag darīt. Labi, pamēģināšu paskaidrot citādi.

Man tātad visu laiku vajadzēja domāt, ka es stāvu un neko nedaru, taču patiesībā es tikmēr lēnītiņām tuvojos camomlnam.

Sardzes jetiji bija izsisti no ierindas. Camomīns bija aiz­ņemts ar Naktigalgalu un nevarēja nodarboties ar viņiem, tādēļ tie stāvēja uz klāja kā izslēgti roboti un tikai bolīja acis uz tumsas mākoni.

Soli pa solītim gāju uz camomīna pusi. Biju izdomājis viltību: iztēlojos, ka esmu sviedru lāsīte, kas lēni rit man pa muguru, kamēr es (šķietami) stāvu un nekustēdamies noskatos divkauju. Es caurcaurēm un pilnīgi kļuvu par sviedru lāsi, pavisam maziņu, sāļu pilīti, kas slīd lejup, mal­dīdamās starp mana kažoka spalvām.

(Solītis.)

Es ripoju pār skausta muskuļiem starp diviem lieliem spalvu kušķiem tur, kur sākas mugurkaulājs.

(Vēl viens solītis.)

Ap to vietu mugura sak iet uz leju.

(Solītis.)

Ui, ceļa ir spalviņa. Es ripoju tai apkart, puse manas masas aizķeras pie tās. Tālāk slīdu jau uz pusi mazāka.

(Solītis. Tūlīt būšu klāt.)

Hm, hmm… Es esmu sviedru lāsīte… sviedru lāsīte…

(Solītis. Atlicis tikai viens metrs.)

Sviedru lāsīte. Sviedru lāsīte. Sviedru lāsīte. Smadzenēs kaut kas bija saķēries. Aiz uztraukuma neko citu nespēju padomāt.

(Pēdējais solītis. Klāt esmu.)

"Ir laiks!" čukstēja Naktigalgals. "Aiziet!"

"Nu tu esi man rokā, nolādētais camomīn!"

Šī doma pēkšņi uzmilza man prātā, tā bija branga un resna, es tur neko nevarēju darīt. Pārāk stipras bija apspies­tās alkas darīt visiem zināmu, ka esmu pievārējis camomīnu. Ja Naktigalgals nebūtu iejaucies ar savu vāvuļošanu, nekas tāds neatgadītos. Tieši viņš izsita mani no līdzsvara.

Camomīns reaģēja bez minstināšanās. “Jetiji! Ņemiet ciet Zilo lāci!"

Elements bija zibensātrumā izpratis Naktigalgala no­

domu un izdarījis secinājumus. “Visas mašīnas — pilnu gaitu uz priekšu!”

Tomēr es jau biju pavisam blakus. Satvēru stikla ku­polu — un konstatēju, ka tas nav noceļams. Tajā pašā brīdī man uzklupa pieci jetiji uzreiz.

Atsāka darboties mašīnas. No skursteņiem izlauzās biezi dūmi. Kuģis ar pilnu jaudu metās uz priekšu. Jetiji mazliet sazvārojās, taču uzreiz atkal sagrāba mani.

Taču visi bija aizmirsuši par Grootu. Te laikam iet vaļā vicošanās — tik daudz viņš ar savām barbara smadzenēm spēja aptvert un negribēja stāvēt un dīki noskatīties. Nolēcis no dēļa, viņš ar savu kantaino galvu iebadīja pirmajam jetijam vēderā.

"Sadod viņam, Groot!" kūdīja Cilie.

Groots saķēra jetiju aiz kājām un vēzēja apkārt kā vāli.

Pārējie jetiji atkāpās.

“Suņabuki!” komandēja camomīns. “Ņemiet ciet Zilo lāci!”

Suņabuki attapās no sastinguma, taču melnajos sodrēju vālos bija grūti saprast, kurp jāskrien un kas jāgrābj.

"Profesor Naktigalgal!" es iekliedzos. "Tas kupols! Es nevaru to nocelt!"

"Pakāpies atpakaļ!" savā parastajā balsī sauca Naktigalgals.

Es pagāju malā. Naktigalgala smadzenes brākšķēja tāpat kā toreiz, kad viņš ar domu spēku atvēra sardīņu bundžu. Brākšķoņu varēja saklausīt cauri visai lielajai jezgai, un kat­ram, kas to dzirdēja, pār muguru noskrēja šermuļi. Stikla kupols sāka drebēt, tajā parādījās smalkas plaisiņas. Reizi pamatīgi nokrakšķējis, tas pāršķēlās uz pusēm.

Es satvēru camomīnu. Elements bija auksts kā ledus.

“Nē-ē-ē-ē!” camomīns brēca. “Es tev pavēlu…”

Es kārtīgi atvēzējos un iemetu camomīnu tumsas mutu­ļos. Kas notika tālāk, ar mūsu valodas parastajiem līdzekļiem

nav aprakstāms. Es pamēģināšu, protams, taču šaubos, vai izdosies.

Vārgs mēģinājums rakstīt neierakstāmo

Camomīns nozuda tumsas mākonī kā cukurs tasē ar stipru, melnu kafiju, un tā balss man galvā spiedza tik spalgi, ka sametās bail, vai man acis neizlēks no pieres. Aiz­spiedu ausis, bet tas, zināms, necik nelīdzēja. Arī visi pā­rējie, kas stāvēja uz klāja, bija piespieduši rokas pie ausīm. Mākonis savilkās kamolā, un dārdoņa bija tāda, it kā tur no debesīm gāztos autokrava ķieģeļu.

Tad tūce atkal izstiepās, platumā vien izplešoties des­mitreiz lielāka nekā citkārt, turklāt tā gaudoja kā tūkstotis ķēdessuņu. Kādu brīdi mākonis tāds arī palika — melna, saplacināta bumba, no kuras vienā laidā šķīlās zibeņi.

Vispēdīgi tas vienā rāvienā atguva savu parasto lielumu. Acumirkli mākonis bija pilnīgi nekustīgs, pat šķita, ka tas uzsūc Moloha dārdoņu un stampāšanos. Pēc tam pāri oke­ānam aizvilnīja kosmiska atrauga, tik iespaidīga, ka nekas tāds nebūtu pa spēkam arī milzu bollogam.

Spiegšana mūsu galvās bija pazudusi.

Camomīns arī.

Moloha matroži klimta pa klāju, no apstulbuma nezinā­dami, kur dēties.

Camomīna hipnotiskā vara bija izgaisusi.

Naktigalgals uz sava naktigalgalatora atgādināja kovboju uz nevaldāma vērša. Tumsas mākonis spārdījās un velējās uz visām pusēm, tas bija vēl sparīgāks un neaprēķināmāks nekā pirmīt. Profesors satraukti darbojās ap savām svirām un aparātiem, taču neizskatījās, ka viņam izdodas kaut kā ietekmēt to, kas notika zem viņa.

"Tumsa vēl nav pie camomīna pieradusi!" viņš kliedza. "Baidos, ka tas nebūs tik ātri. Es vispār netieku ar to galā!"

Mākonis spārdījās kā negudrs, zviedza mežonīgi zirgi. Naktigalgals runāja tā, it kā viņam būtu žagas.

"Ma-man lie-hiekas, esse to-ho ne-he-notu-rēšu…"

Mākonis saslējās un ar visu Naktigalgalu mežonīgā zigzagā aizbrāzās pāri okeānam kā pasprucis baloniņš. Jau pēc brīža viņš, Naktigalgals, un mākonis bija tikai melns punkts, kas tūdaļ arī nozuda aiz apvāršņa.

Naktigalgals bija pazudis bez pēdām, taču camomīns tāpat. Moloha vergi bija brīvi.

Nevienam gan šobrīd nebija ne vismazākās nojautas, kur viņi atrodas un kas viņi ir, bet gan jau tas drīzumā nokārto­sies. Groots joprojām žņaudza jetiju, kas noteikti sev jautāja, par ko viņam dara gauži. Nācās Grotu atraut no nabaga ar raušanu. Priekšā bija diezgan pamatīgs izskaidrošanas darbiņš.

Stop, mašīnas!

Iesākumam vajadzēja apturēt mašīnas. Melnajos kvēpu mākoņos bija pagalam grūti saprast, kas te notiek, un vis­pārējais juceklis neparko nemitējās. Es jozu uz vienu no mašīntelpām, taču tur uzgāju tikai dažus aptaurētus jetijus, kas pūlējās atcerēties, kā viņus sauc.

Visu šo laiku camomīns bija vadījis kuģi it kā ar visīs­tāko tālvadības pulti. Elements pats personīgi bija kontro­lējis visas mašīnas, visas krāsnis, visus virzuļus un visus dzinekļus, uz Moloha nebija ne kapteiņa, ne pieredzējušu virsnieku, tikai bars nemācītu vergu, kas padevīgi izpildīja visas pavēles. Bez camomīna šī apkalpe bija cauruncauri bezpalīdzīga. Moloha mašinērija bija tik sarežģīta un samež­ģīta, ka pat man vajadzētu vairākus gadus, līdz es iemācītos

ar to rīkoties. To visu aptvēru tajā pašā brīdī, kad viens no jetijiem mašīntelpā palūdza man autogrāfu. Pēdējais, ko viņš patlaban spēja atcerēties, bija mans melu duelis Atlantīdas Megateātrī. Atgriezos uz klāja. Būtībā viss nemaz nebija tik ļauni. Vajadzēja nogaidīt, līdz beigsies degviela, un tad jau kuģis apstāsies pats no sevis. Tad mēs varēsim nolaist jūrā mazos kuģus un doties prom, atstājot Molohu likteņa varā.

"Nu, vai tu atradi bremzes?" man jautāja Cilie.

"Moloham nav bremžu."

"Žēl gan. Dzirdi to troksni?"

Troksnis

Es saspicēju ausis. Moloha mašīnu dārdoņa. Krāšņu rēkoņa. Ventiļu šņākoņa. Apstulbušo jetiju ņurdoņa. Un šī burbuļošana.

"Tur kaut kas burbuļo." Es šo troksni jau biju dzirdējis. Bet nespēju atcerēties, kur.

"Un kā vēl," atsaucās Cilie. "Nesaprotu, kas tas varētu būt. Šajā ķitē taču neko nevar redzēt. Bet tas troksnis kļūst arvien skaļāks. Acīmredzot mēs braucam tam virsū."

"Varētu uzrāpties kādā no skursteņiem," ierosināja Groots.

Mēs atradām vislielāko skursteni, no kura, par laimi, tieši tobrīd nekūpēja dūmi. Tam bija piemetināti metāla spraišļi, kas veda augšup, visbiezākajos Moloha sodrējos. Mēs abi ar Grootu sākām rāpties. Pēc kādiem trīsdesmit metriem vispār vairs neko neredzējām, dūmi bija tik sīvi, ka mēs turējām muti un acis ciet un rāpāmies tālāk akli un mēmi.

Tad dūmi izklīda. Mēs atradāmies vismaz divsimt metru virs ūdens virsmas. Lejā bija biezs melnu kvēpu tepiķis, kas izskatījās melīgi uzticams, it kā solīdams kritiena gadījumā notvert un noturēt. Tepiķim apkārt gaiss bija tīrs, jo sevišķi

priekšgala virzienā, kur varēja redzēt jūru. Te, augšā, trok­snis bija dzirdams daudz labāk.

Tagad es sapratu, kas tas ir par troksni. Šī rēkoņa bija pirmā skaņa, ko biju izdzirdējis savā mūžā. No augšas mēs arī redzējām, no kurienes tā nāk: līdz tai vietai vēl bija apmēram desmit kilometru. Tur jūrā bija caurums, ūdens virmulis, apaļš un daudzas, daudzas reizes lielāks par Molohu.

Tā bija Vērpata, leģendārais atvars, no kura mani toreiz izglāba pundurpirāti.

Un turp mēs braucām ar pilnu tvaiku uz priekšu.

•*

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Vērpata: jūrnieku gaužām nemīlēta straume Camonijas okeānā uz ziemeļaustrumiem no Camonijas. Vērpata ir mutuļains atvars, kura virsmas platība aizņem desmit kvadrātkilometru un jūrasdziļums ir 25 līdz 30 kilometru. Tur atvars nozūd izdzisušā pazemes milzu vul­kānā, kura diametrs ir pieci kilometri.

Vērpata ir iezīmēta visās jūras kartēs, un tai jābrauc apkārt ar ļoti lielu līkumu, jo šis atvars ievelk dzelmē visus, kas iekļuvuši virpulī. Zivis un cita jūras radība instinktīvi nerādās atvara tuvumā, turpretim jūrnieki atkal un atkal krīt par upuri savai nepiesātināmajai ziņkārei un uzdrošinās nākt par tuvu.

Kur Vērpata liek savas ūdens masas, zinātniski joprojām nav iz­pētīts, un tādēļ, gluži dabiski, to apvij teiksmas un leģendas. Tautas pasakas pazemes vulkāna krāteri pasludinājušas par elles vārtiem, nenopietni zinātnieki apgalvo, ka Vērpata iesūc zemes iekšienē tik daudz ūdens, ka galu galā Zemeslode pārsprāgs pušu.

Mēs atradāmies uz haizivju ielenkta milzu kuģa, no kura apkalpes nebija ne mazākā labuma, un šis kuģis, kam nebija bremžu, ar pilnu tvaiku stūrēja tieši 25 kilometrus dziļā okeāna caurumā.

Mani vienīgie palīgi bija punduris, kas neko neatcerējās, un barbars, kas neprata uzvesties. Naktigalgals ar savu mā­koni, visticamāk, jāja pār jūru pretējā virzienā.

Visi mani draugi šobrīd droši vien atradās gaismas gadu attālumā, ar milzīgu raķeti traukdamies pa kosmosu, un ik pēc pāris minūtēm atkal kāds jetijs nāca klāt un prasīja, kur šeit ir tualete, — un pat uz šo jautājumu es nespēju atbil­dēt. To, lūk, var saukt par situāciju, kad pilnīgi nav, uz ko paļauties.

"Ko mēs tagad darīsim?" vaicāja Cilie.

"Varbūt, piemēram, iesim bojā?" es atbildēju.

Vērpatas rēkoņa skaļumā jau pārspēja visas citas skaņas, sarunāties varēja, tikai kliedzot. Arī pārējie, kas atradās uz kuģa, pamazām kaut ko sajēdza, tie, kuri bija pamodušies, apgaismoja apstulbotos. Tiesa, tas necik daudz nelīdzēja, jo līdz Vērpatai Moloham bija atlicis tikai kilometrs, un kuģis jau sāka griezties uz riņķi atvara valsī. Satraukums uz klāja pieauga. Gandrīz visi beidzot bija pieskrējuši pie reliņiem un paši ieraudzījuši, kur mēs atrodamies un kas mūs gaida. Visi kliedza, cits citu pārkliegdami. Bija tādi, kas nokrita ceļos un raudāja.

Molohs virpuļoja arvien ātrāk. Mēs jau bijām nonākuši pašā atvara malā. Ūdens masu dārdoņā vismaz nebija dzir­dami kliedzieni. Kuģa milzīgais priekšgals lēni pārslīdēja pāri Vērpatas malai.

Groots un Cilie stāvēja pie reliņiem kā pārakmeņojušies.

Moloha korpuss sāka lēnītēm svērties uz priekšu. Vēl labi ja dažas minūtes, un kuģis iegāzīsies atvarā.

"Tikai 13 dzīves," es nodomāju.

Piepeši sodrēju vālos ap Molohu parādījās neskaitāmi caurumi, kurus aizpildīja varenu spārnu švīkstoņa — tik skaļa, ka to varēja dzirdēt arī šajā elles troksnī.

Kuģa klājam tuvojās simtiem, varbūt pat tūkstošiem milzīgu putnu. Visa bļaustīšanās mitējās, ieraugot šo glābējzauru armiju.

Viens no pterodaktiliem nolaidās tieši man pretī. Tas bija Deus X Machina.

"Hā!" tas ieķērcās. "Mēs laikam esam ieradušies pašā pēdējā brīdī, ko?"

Evakuācija

Uz klāja sākās varena rosība — izbijušie Moloha vergi rāpās pterodaktiliem mugurā. Daži jau bija pacēlušies gaisā.

Molohs domīgi liecās lejup.

Maks, kā jau vienmēr, bija nesatricināms.

"Tā pensionētu zauru mītne man nebija īstā vieta. Viņi tur augām dienām sēž, spēlē pokeru un cits citam stāsta par saviem jaunības varoņdarbiem. Man tās galda spēles rieb­jas. Labi, teikšu tev pavisam godīgi: man riebjas sēdēt pie galda. Un arī sienas padara mani nervozu. Tiesa, griesti ir vēl briesmīgāki. Man nemaz nebija vajadzīga atpūta, man vajadzēja vienīgi labas brilles. Kā man piestāv?"

Maks vērīgi lūkojās manī. Caur milzu aceņu stikliem viņa acis bija tik lielas kā zupas šķīvji. Blāvajos baltumos vijās resnas, sarkanas dzīslas.

"Kā tad!" es atsaucos. "Piestāv vienkārši lieliski!"

"Dzīve, manu zēn, ir pārāk vērtīga, lai to atdotu lik­tenim."

Moloha priekšējā trešdaļa karājās pāri Vērpatas malai.

"Mēs pārgājām kaujas gatavībā, kad sāka notikt tās lietiņas Atlantīdā. Pēdējās dienās virs pilsētas bija sapul­cējušies visi pasaules glābējzauri, jo izskatījās, ka gaidāma neiedomājama katastrofa. Gaiss sprakšķēja vienā sprak­šķēšanā. Vispār mēs domājām, ka pilsēta nogrims okeānā. Bet tā ņēma un pacēlās gaisā." Maks ķērca arvien skaļāk,

citādi ūdens rēkoņā nekas nebūtu dzirdams. Es šo lekciju labprātāk būtu noklausījies augstu gaisā, sēdēdams viņam uz muguras. "Mums vispār neko nevajadzēja darīt. Neviens nenokrita no pilsētas malas, neviens nenolēca aiz bailēm vai pārgalvības. Lai nu kas to visu bija organizējis, darbiņš bija padarīts godam."

"Tie bija neredzamie cilvēki. Paklau, Mak, varbūt tagad labāk…"

"Pēc tam mēs vēl drusciņ palidojām virs jūras, skatoties, vai kāds neslīks lielajā vilnī, kas bija iegāzies Atlantīdas iz­rautajā caurumā. Bet tur bija tikai tas dulnais Naktigalgals ar to jocīgo rrmšīnu. Izskatījās, ka viņš ir sataisījies uzvarēt zirgu skriešanas sacīkstēs. Bet viņš visu laiku kaut ko klie­dza par "Molohu" un "ziemeļaustrumiem". Tā nu mēs lido­jām šurp."

Molohs žņerkstēja pa visām metinājuma vīlēm, skrū­ves lidoja pa gaisu kā lodes. Kuģis bija saslējies stāvus, kuru katru brīdi tas gāzīsies atvarā. Groots un Cilie sen bija prom. Mēs ar Maku uz klāja bijām palikuši divi vien.

"Ē, Mak, neņem ļaunā, bet varbūt vajadzētu lēnām…"

"Droši, puikiņ. Kāp mugurā!"

Maks pagriezās, lai es varētu uzrāpties viņam mugurā. Tajā pašā brīdī kāds no aizmugures pagrūda mani sānis. Es atsitos pret reliņiem, sadauzīju galvu un uz brīdi paliku guļam galīgi apstulbis. Makam uz muguras uzlēca riebīgs radījums.

Tas bija kalnu trollis.

Pirms es paspēju bilst kaut vārdiņu, Maks bija atspēries un pacēlies gaisā. Vēzēdams spēcīgos spārnus, tas lidoja prom. Kalnu trollis laipni māja man ar roku. Tad glābējzaurs nozuda sodrēju mākonī.

Molohs iegāzās Vērpatā.

Vēlreiz, lai būtu pilnīgi skaidrs: visi, kas atradās uz Mo­loha, bija izglābti, vienīgais izņēmums bija jūsu nelaimīgais aprakstnieks. Katram glābējzauram uz muguras sēdēja viens vai vairāki jetiji, suņabuki un tamlīdzīgas radības. Makam uz muguras sēdēja kalnu trollis, un es no saviem melu gla­diatora laikiem labi atcerējos, cik teicami tas prot atdarināt balsis. Kalnu trollis vienā mierā pārliecinās pterodaktilu, ka tam uz muguras sēžu es. Tātad uz palīdzību no augšas varēju necerēt.

Sacīt, ka Molohs iegāzās atvarā, laikam nebūtu gluži pa­reizi. Kuģis gan atradās ar priekšgalu uz leju, taču ūdens masas to joprojām turēja un vilka lejup. Mezdams milzīgus lokus, Molohs slīdēja dzelmenī. Gan kuģis, gan atvars bija tik milzīgs, ka tas viss notika pietiekami lēni, lai man prātā vēl iešautos pēdējās pārdomas par dzīvi un likeni.

Ar manu likteni viss bija skaidrs.

Pats biju izraisījis visus šos notikumus, iznīcinājis camomīnu un, lai gan neapzināti, iegrūdis pazušanā šo kuģi. Biju pārņēmis atbildību, tā sakot, kļuvis par Moloha kapteini. Tādā gadījumā man vajadzēja iet bojā kopā ar to, tāda bija jūrnieku paraža. Pieķēros pie reliņiem un centos skatīties nāvei acīs. Nāve ļoti līdzinājās tiem melnajiem caurumiem, kurus profesors Naktigalgals ar savu naktigalgalatoru bija izgriezis debesīs. Aizturēju elpu.

Man degunā iesitās nepatīkama smaka.

Tā bija reizē pazīstama un svešāda, katrā ziņā tik kon­centrētu es to līdz šim nebiju ieodis.

Te oda pēc genfa.

Zināms, tas galīgi nebija īstais brīdis, tomēr gribēju beigu beigās uzzināt, kas ir šis genfs. Lai vismaz pirms nāves ir skaidrība.

No

“Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Genfs: purva gāze, ko izdala -» laika gliemezis. Viena no Visuma lielajām neatminētajām mīklām ir jautājums, kur paliek laiks. Mēs visi ik dienu piedzīvojam laika pazušanu. Sekundes, minūtes, stundas, dienas, mēneši, gadi paiet — bet kurp tie dodas? Atbilde ir šāda: laiks ierit dimensiju caurumos. Ja laiks neaiztecētu prom. Zemes atmo­sfērā pamazām sakrātos pārlieku daudz laika un tā uzsprāgtu, tādēļ kaut kur jābūt pagājušā laika notekām. Šo uzdevumu pilda dimen­siju caurumi.Taču, ja laiks pa šiem caurumiem tikai aiztecētu uz citām dimensijām, tās kaut kad eksplodētu. Tādēļ ir vajadzīga laika glie­mežu palīdzība. Tie tup pie dimensiju caurumiem un apēd ieplūstošo laiku, to pakāpeniski sagremo un pēc tam izdala kā nedaudz nepa­tīkami dvakojošu purva gāzi, kas dimensiju caurumniecībā ieguvusi nosaukumu "genfs". Tādēļ, mazliet vienkāršojot, var sacīt, ka genfs ir izpirsts laiks.

Tas nozīmē, ka Vērpata ir dimensiju caurums. Šķiet, dimensiju caurumi pievelk mani ar tādu spēku, par kādu Kvērts būtu mani apskaudis.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Vērpata [turp.]: daži dimensiju caurumu pētnieki uzskata, ka Vērpata ir lielākais dimensiju caurums mums zināmajā Visumā. Katrā ziņā genfa mērījumi Vērpatas tuvumā ļauj pieņemt, ka šādam minējumam ir pamats, jo nekur citur šī gāze tādā koncentrācijā nav atrasta.

Nu, mana kvēlākā vēlēšanās varbūt ari nebija līdz ar Molohu ievelties dimensiju caurumā, tomēr izredzes ar milzu kuģi braukāt pa galaktiku man tomēr šķita cerī­gākas par vienkāršu noslīkšanu. Vispār jau tagad arī kļūst skaidrs, kāpēc es toreiz seklās katatonijas stāvoklī biju redzējis Molohu lidojam kosmosā. Biju paredzējis nākotni.

Tajā visā bija zināms stils: es ne tikai ar vislielāko kuģi tālaika pasaulē nogrimšu visu jūru lielākajā atvarā, nē, šis atvars vēl bija arī Visuma lielākais dimensiju cau­rums.

Ieķēros reliņos un drošsirdīgi skatījos mutuļainajā bez­dibenī. Mana trīspadsmitā dzīve uz galu gāja nudien pie­mēroti neparasti. Bet tas vēl nebija pats neparastākais: šajā acumirklī atgadījās arī kas cits.

Vēl neparastāks bija fakts, ka no Vērpatas atvara dziļu­miem, proti, no dimensiju cauruma, pie manis lidoja paklājs. Un arī tas nebija pats neparastākais.

Jo lūk: uz šī paklāja sēdēja Kverts Cuiopu.

Galerta ncis seklā katatonijā

Jau iztālēm redzēju, ka Kverts joprojām atrodas seklajā katatonijā. Šajā stāvoklī — es par to jau esmu daudz rak­stījis — var nonākt, vienīgi krītot dimensiju caurumā. Tas ir pārejoša apstulbuma stāvoklis, un tādējādi smadzenes sargā kritēju no pārvarīgajām izjūtām, kas rodas, krītot cauri laikam, telpai un dimensijām. īsi sakot, Kverts mani neredzēja.

Viņš laikam nepamanīja arī milzeni Molohu, kas gāzās viņam garām, vai vismaz kuģis galertprincim bija pilnīgi vienaldzīgs.

Tātad iniciatīvu vajadzēja uzņemties man. Kvērts vēl atradās pārsimt metru zem manis, turklāt viņa lidojuma tra­jektorija nebija gluži blakus Moloham.

Ar abām kājām no visa spēka atspēros pret kuģa klāju, izpletu rokas — un lidoju!

Saprotams, es nelidoju pa īstam, kā tajā manā melu stāstā par kurmju vulkānu, taču sava lidojuma trajektoriju spēju ietekmēt. Ūdens virpulī bija pārpārēm vēju, un es va­rēju lidot kantēdams, ar rokām stūrēt, palielināt ātrumu un piebremzēt.

Manevrēju tā, lai nonāktu tieši Kverta lidojuma trajek­torijā un sadurtos ar viņa paklāju. Draugs nesās man virsū mērkaķa ātrumā.

Vēl piecdesmit metru.

Kverts pavēra acis. Laikam viņš tieši tagad mostas no seklās katatonijas.

Vēl četrdesmit metru.

Kverts berzēja acis. Tas nu īsti manā plāna neietilpa. Biju nodomājis panirt viņam apakšā un tepiķa otrā galā ieķerties bārkstīs. Viss bija aprēķināts ar precizitāti līdz milimetram. Ja viņš tagad pamodīsies un pats mainīs kursu, es būšu pagalam.

Vēl divdesmit metru.

Kverts plati atvēra acis un skatījās uz mani, cauruncauri apjucis.

Desmit metru.

Par dažiem centimetriem mainīju delnas leņķi. Tagad es paslīdēšu tieši zem Kverta paklāja.

Pieci metri.

Kverts pārbīlī pieliecās un sāka raustīt tepiķa bārkstis. Paklājs sagriezās sānis un mainīja kursu par vairākiem met­riem. Tagad es viņu vairs nenoķeršu.

Mēs aizlidojām viens otram garām, un mūsu skatieni uz brīdi sastapās.

"Zilais lāci?" man nopakaļ vēl noskanēja Kverta apjuku­šais jautājums.

Līdz melnajam punktam, kurā ūdens virpulis sablīvējās un pārvērtās dimensiju caurumā, vēl bija labi ja divsimt metru. Varēju kulstīties ar ķepām, cik tikai gribēju, lidoša­nas ilūzija, kas man bija radusies Vērpatas augšējos līmeņos, tagad, krītot dziļāk, arvien vairāk un vairāk pagaisa. Drīzāk jau man bija sajūta, ka atvars jo mirkli, jo spēcīgāk velk mani dzelmē, un tā pievilkšanas spēks jau ir divkāršojies, nē, trīs­kāršojies.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Vērpata [turp.]: Vērpatas dziļākajos līmeņos var novērot apbrī­nojamu fizikas dīvainību, kas faktiski ir pretrunā ar visiem dabas liku­miem. Pēdējo divsimt metru līmenī krišanas ātrums ik piecus metrus dubultojas, un tas nozīmē, ka piekšmets, kas krīt Vērpatā, atvara di­benā ietrieksies ar ātrumu, kas daudz neatšķiras no gaismas ātruma. Var izteikt pieņēmumu, ka šī ērmība ir izskaidrojama ar vērpes mo­mentu, centrtieces spēku un Vērpatas piederību dimensiju caurumu kategorijai.

Es tik tiešām manīju, kā mans krišanas ātrums ar katru sekundi kļūst arvien lielāks. Gaisa spiediens stūma atpakaļ ausis un visu seju, tādēļ es, pats negribēdams, atiezu zobus un rādīju aukslējas kā izbadis vilks. Acis dziļi iespiedās dobuļos. Tad atskanēja varens blīkšķis, kas aizdārdēja pa visu Vērpatas trumuli.

DA-DAMM!

Biju izlauzies cauri skaņas barjerai. Mans ātrums palie­linājās un jau bija vienkārši neiedomājams. Gaisa spiediens jau plūca man no kažoka spalviņas.

DA-DAMM!

Vēl viens rībiens, tieši tikpat skaļš.

Un kāda balss man tieši blakus.

"Ehei, Zilais lāci!" tā teica.

Tas bija Kverts uz sava paklāja. Acīmredzot viņš bija pil­nībā atžirdzis no seklās katatonijas un griezies atpakaļ.

"Es tūlīt pienākšu klāt," Kverts kliedza, "tu lec virsū un kārtīgi ķeries man klāt! Ar tikšanu atpakaļ ir ķēpa. Lai neiežautos dimensiju caurumā, mums jāizlido puse nāves cilpas."

Viņš pienāca man klāt, es uzrāpos uz paklāja un no aiz­mugures pieķēros viņam klāt.

"Sīkums!" es saucu.

"Cerams," Kvets atbildēja. "Es vēl nekad neesmu taisījis pusi nāves cilpas!"

Kverts pieliecās un parāva tepiķa bārkstis kā mežonīga zirga krēpes. Paklājs saslējās, apmeta elegantu loku un aiztraucās pretējā virzienā.

Zem mums Visuma dzīlēs dārdēdams gāzās Molohs: jā­domā, ar gaismas ātrumu.

"Nu, redzi," es teicu. "Izdevās taču."

Mēs lidojām uz dienvidiem, turp, kur agrāk bija Atlantīda. Es spriedu, ka uz šo pusi ir devušies glābējzauri. Kverts bija tikai mēreni pārsteigts par neiedomājamo sagadīšanos, ko mēs nupat bijām piedzīvojuši, bet, no otras puses, tos, kas nupat ir izniruši no dimensiju cauruma, parasti ir grūti ar kaut ko pārsteigt.

Nepieciešamie paskaidrojumi

Es viņam īsumā izklāstījo pēdējos notikumus, un pēc tam viņš pastāstīja, kā viņam pa šo laiku klājies.

Pēc iekrišanas Tumšo kalnu dimensiju caurumā viņš tik tiešām bija nokļuvis savā dimensijā, turklāt neilgi pirms savas kronēšanas. Tādēļ 2364. dimensijā tagad bija divi Kverti Cuiopu. Situācija bija pat tik absurda, ka Kverts ska­tītāju pūlī bija noskatījies pats savu kronēšanu. Pirms tam viņš bija noaudis savu dzīves paklāju un saritinātu visur nēsāja līdzi. Redzēdams, kā es piepeši izjaucu svinīgo kro­nēšanu un iegrūžu viņa otro es dimensiju caurumā, viņš vē­lējies steigties palīgā un man pakaļ vēlreiz ielēcis dimensiju caurumā. Kritiena laikā viņam izdevies atritināt paklāju un iekārtoties uz tā sēdus. Tātad kaut kur pa dimensiju tuneli kūleņo arī otrs Kverts Cuiopu.

No Atlantīdas bija palicis pāri tikai liels, apaļš ezers — daudzus kilometrus dziļš krāteris, kas jau bija paguvis pielīt pilns ar jūras ūdeni (vēlāk tika apgalvots, ka tas esot bijis Camonijas bojāejas sākums — neredzamie cilvēki ar Atlantīdu, tā sakot, izrāvuši Camonijai štepseli —, taču leģendām ir tieksme visu vienkāršot).

Maks lidoja mums pretī, satraukti plivinādams spārnus. Uzreiz pēc tam, kad viņš bija nolaidies, kalnu trollis esot nolēcis viņam no muguras un nozudis kokos. Cik zemiska izrīcība, Maks bija dziļi sašutis. Tas viss viņam bija ļoti sāpīgi.

Pārējie glābējzauri bija nolaidušies ezermalā. Gandrīz visi Moloha vergi bija metušies ūdenī, lai noskalotu smir­doņu, sodrējus, motoreļļu un visas atmiņas par dzelzs milzeni.

Tā tik bija dauzīšanās. Daļa Moloha vergu visu šo laiku ūdeni bija redzējuši tikai pāri kuģa bortam: mazgāties tur nebija pieņemts. Jetiji un suņabuki kā mazi bērni šļakstinājās ar ūdeni. Arī es iebridu ezerā un daudzas reizes ieniru. Tad Maks svilpa, ka laiks nākt vakariņās. Zauri bija pagādājuši svaigus augļus un dārzeņus — daudziem Moloha vergiem tā bija pirmā prātīgā maltīte nez cik gadu laikā. Mēs bridām krastā paguruši un izsalkuši.

Pirms manis no ezera iznira daži pekles cepļa mel­nie lāči, un es atklāju, ka viņi ir neticami pārvērtušies. Viņu kažoki vairs nebija melni — izrādās, tas bijis tikai sodrēju un motoreļļas sajaukums, kas tagad lielās peļ­ķēs peldēja Atlantīdas ezerā. Lācis, kas izkāpa no ūdens pirms manis, bija rūsgans kā Īrijas savvaļas zirgs. Viņam blakus iznira otrs, žilbinoši oranžs. Pēc tam no ezera iz­brida sūnuzaļš lācis, viņam sekoja gaišmataina lācenīte. Atlantīdas ezera krastā piesaulītē kažokus žāvēja lāči vis­dažādākajās krāsās: dzelteni, zaļi, sarkani — un daži pat bija zili.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Raibie lāči: tikai Camonijā sastopami lauku visēdāju dzimtas zīdī­tāji ar biezu spalvu [Ursidae]: spēcīgi, ar runasspēju apveltīti dzīvnieki, kuru augums var sasniegt pat divus metrus. Raibajiem lāčiem rakstu­rīga vienreizīga krāsindividualitāte. Visiem raibajiem lāčiem ir krāsains kažoks, taču katram tas ir citā krāsā. Piemēram, ir neskaitāmi sarkani raibie lāči, taču ikkatra sarkanums ir citāds: ķieģeļsarkans, varsārts, cinobra sarkans, šarlaksarkans, sarkankoka tonī vai magoņsarkans, purpursarkans, karmīnsarkans, bronzas sarkans, rozā, rubīnsarkans vai flamingsārts.

Arī dzelteno lāču ir pulka, sākot ar citrondzeltenu, olas dzeltenuma dzeltenu līdz piesātināti oranžam; izšķir salmu dzeltenus, saules dzel­tenus, gaismas dzeltenus, blondus, gaiši blondus, ūdeņražblondus, tumšblondus, meduszeltainus, banāndzeltenus, sviestdzeltenus, zel­taini dzeltenus, dzintardzeltenus, sērdzeltenus, kukurūzas dzeltenus, blonddzeltenus, dzeltenblondus, kanārijdzeltenus, aivdzeltenus, natiftofdzeltenus, citronzāļdzeltenus, Venēcijas dzeltenus, gaiši dzel­tenus, tumši dzeltenus un, zināms, dzeltenus lāčus.

Zaļo raibo lāču kažoki mēdz būt no smaragdzaļam līdz olīvzaļam, no tirkīzzaļam līdz zaļganam, no rezēdzaļam līdz spinātzaļam. Mēdz būt dzeltenzaļi, zilizaļi, sūnzaļi, skujzaļi, zāles zaļi, aļģuzaļi, jūraszaļi, ezerzaļi, pudeļzaļi, pelējumzaļi, pelēkzaļi, indīgi zaļi, palmuzaļi, zirņuzaļi, egļuzaļi un efejzaļi raibie lāči, tāpat arī lāči vēl dažtūkstoš zaļās nokrāsās.

Zilo raibo lāču kažoks laikam mēdz būt visdaudzveidīgākajos toņos: indigo zils, safīrzils, ciānzils, ultramarīna zilumā, karaliski zils, gaiši zils, debeszils, zemūdenszils, viļņuzils, avotzils, vijolīšu zils, ne­aizmirstulīšu zils, rudzupuķu zils, genciānu zils, lavandzils, tirkīzzils, tēraudzils, plūmju zils, baložzils, naktzils, zilaļģu zilumā, acuzils, zileņzils, marīnzils, porcelānzils, zilimelns, kobaltzils, zili violets.

Ar to mēs esam nonākuši pie jauktajām krāsām. Pats par sevi sa­protams, visas šīs krāsas var dažnedažādi sajaukties, un tā rodas jauni krāsu krustojumi: violets, mēļš, bēšs, ceriņzils, malvu lillā, ametista violets, kanēļbrūns, kakaobrūns, mīnijsārts, hromoranžs, laškrāsas, aprikožkrāsas, Florintes varkrāsas, bāli lillā, ziloņkaula krāsas, pērļu balts, miglas pelēks, cinobrrozā, peiēkbrūns, duls, loss, pāts. Mēdz būt raibie lāči, kuru kažoks ir dārgakmens krāsā: kā akvamarīns, kā zelta berils, cirkons, citrīns, eiklazs, hrizoberils, hrizolīts, dioptazs, granāts, kianīts, lazurīts, moldavīts, topāzs, aksinīts, hiacints, titanīts, špinelis, azurīts, malahīts, koraļļi, karneols un jūras putas.

Un vispēdīgi toņi, kas sastopami tikai Camonijā: neola, ciroma, camonīta, krelobīma tonis, elfu baltais, tupučdzeltenais, cants, opālicāms, rēguzaļš, hromolints, ferms, voltigurgs, melfīns, halutulcīgs un naktigalgalmelns. Šiem toņiem sajaucoties ar parastajām krā­sām, rodas ta sauktie Camonijas dubulttoņi: neolzajš, neoldzeltens,

neolsarkans, ciromzils, opālzaļš, fermdzeltans, sārtvoltigurgs u. t. jpr. Saprotams, arī no šiem toņiem var rasties pustoņi — īsi sakot, nav tādas krāsas, kādā nevarētu būt raibais lācis. Raibo lāču piepešā iz­miršana, proti, fakts, ka tie bez pēdām pazuduši no Camonijas, ir liela un neatminēta mīkla. Vēl pirms neilga laika tūkstošiem raibo lāču dzīvoja -> Lielajā mežā, taču kādudien tur vairs nebija palicis neviens vienīgs.

Tā bija svētku maltīte.

Gandrīz visi Moloha vergi bija atguvuši atmiņu. Raibie lāči, piemēram, atminējās, kā vecāki viņiem stāstījuši, ka pirms daudziem, daudziem gadiem viņu senči mitinājušies Lielajā mežā. Dzīvojuši rāmi un mierīgi, galvenokārt node­vušies biškopībai. Taču vienubrīd mežs vairs nav bijis drau­dzīgs. Biezoknī ieradusies milzīga zirnekliene, kas ar savām neģēlīgajām medībām galējusi raibos lāčus citu pēc cita. Lāči pārvākušies uz mežmalu, spiestā kārtā atteikušies no biško­pības un pārgājuši uz zvejniecību. No lauku lāčiem kļuvuši par jūraslāčiem, tie ātri iemācījušies būvēt koka kuģus, aust tīklus un gādāt barību jūrā. Tad ar Molohu ieradies camo­mīns un saņēmis viņus verdzībā.

Daži raibie lāči atcerējās par jaunu lāčpāri, ultramarīnzilu lāci un indigo zilu lācenīti, kas ar savu jaundzimušo dēliņu metušies jūrā, lai izglābtu zēnu no vergošanas uz Moloha. Zināms, galvot nevar, tomēr tie varēja būt mani vecāki, kuri, iespējams, devās nāvē, lai es varētu būt brīvs.

Tā vismaz būtu saprotams, no kurienes man šī ērmotā vājība uz Molohu: biju uz šī dzelzs briesmoņa piedzimis. Precīzas ziņas par to droši vien varētu iegūt tikai no camo­mīna, taču pārgudrais elements šobrīd slīdēja pa tumsas mākoņa gremošanas traktu.

Tovakar lija daudz asaru — no prieka un arī no bēdām. Daudzi Moloha vergi lādēja camomīnu, kas bija nozadzis

tik daudzus viņu dzīves gadus. Citi neskuma un priecājās par atgūto brīvību. Glābējzauri tupēja tam visam pa vidu un izskatījās diezgan apjukuši. Jūtu izvirdumi nebija gluži viņu stihija.

Stāsti vērpās līdz dziļai naktij. Es pastāstīju par savu skriešanos ar meža tarantullu, un dažiem raibajiem lāčiem ienāca prātā, ka tad taču var atgriezties Lielajā mežā. Pēc tam stāstīju par neredzamajiem cilvēkiem, par sagatavo­šanas darbiem Atlantīdas pazemē un pilsētas pacelšanos kosmosā. Labi, ka Maks varēja manus vārdus apstiprināt.

Jau bija ļoti vēls, kad visi ieslīga rāmā miegā, pār kuru sardzē modri'stāvēja glābējzauri.

Mājup

No rīta lāči nolēma visi kopā atgriezties Lielajā mežā. Meža tarantulla bija pagalam, un mēs gribējām piepildīt mežu ar jaunu dzīvību.

Citi dzīrās doties uz visām debespusēm. Daļa apmetās turpat pie Atlantīdas ezera, lai celtu tur jaunu pilsētu.

Groots un Cilie posās uz Būhtingu, lai no turienes dotos jūrā. Viņi vēlējās redzēt citus kontinentus, "paplašināt mūsu apvāršņus", kā izteicās Cilie. Kverts nosprieda, ka vispirms kopā ar mums dosies uz Lielo mežu. Viņš bija tik ilgi bu­rājis pa dimensiju caurumu, ka pirms lēkšanas nākamajā vēlējās kādu laiciņu pabūt mierā un pamezglot savu dzīves paklāju.

Glābējzauri paši pieteicās aiznest mūs uz kontinenta otru galu, citādi mēs atkal iekulšoties nepatikšanās un būšot jāsteidzas palīgā.

Mēs šķērsojām Camoniju, lidodami uz ziemeļiem pa man jau zināmo plaisu Pirīta kalnos, kurā gan vairs nebija bolloga galvas. Lidojām pāri Saldajam tuksnesim, kura es

no Maka muguras redzēju virpuļojam tornado un pavisam, pavisam mazītiņu jampampu karavānu.

Pēc dažām dienām bijām klāt. Tālumā jau varēja saskatīt Tumšo kalnu milzīgās smailes, un pēc dažām stundām mēs nolaidāmies Lielā meža malā.

Maks, kā jau vienmēr, uz ilgām atvadām neielaidās; viņš man piekodināja nelietot uzturā gaļu un acīmredzot nešau­bījās, ka gan jau drīz atkal pestīs mani ārā no kaut kādas ķezas.

Tad viņš pacēlās gaisā. Tā kā viņa brilles bija saplīsušas, viņš gandrīz ietriecās kokā.