Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

No Groota paura tāpat jebkādas domas atlēca kā tenisbumbiņas, un Cilles smadzenēs tās, necik nepagrozījušās, uzreiz metās Aizmirstības ezerā. Tādēļ abi pret camomīnu bija tikpat imūni kā es.

Mūsu kameru durvīs bija barošanas lūciņas, un pa tām mēs sarunājāmies cits ar citu.

"Folcātans Smeiks vainu par tavu aizbēgšanu uzvēla mums," teica Cilie. "Liels paldies, Zilais lāci."

"Ja tikai es varētu tikt laukā no šīs kameras, uzreiz tev apgrieztu sprandu!" piebalsoja Groots.

"Kāds Smeikam sakars ar Molohu?"

"Camomīns ir viens no viņa neskaitāmajiem darījumu partneriem. Viņam tādi ir visos kontinentos. Tieši viņi ap­gādā Molohu ar svaigiem vergiem. Tu brīnītos, ja zinātu, cik daudzi uz šī kuģa ir savu laiku nokalpojuši melu gladia­tori," Cilie ņirdzīgi smējās.

Es viņiem pastāstīju, ka Smeiks līdz ar visiem Atlantīdas iedzīvotājiem šobrīd lido uz neredzamo cilvēku planētu. Centos lidojošo pilsētu aprakstīt pēc iespējas krāšņāk.

"Smalks stāsts, Zilais lāci!" Cilie aplaudēja. "Desmit punktu. Diemžēl mēs vairs neesam Megateātrī."

Viņi man neticēja. Manas dzīves traģēdija.

Te pamanīju pie gaiteņa sienas vadzi, uz kura karājās atslēgu saišķis.

"Mēs jau arī par to domājām," Cilie bija izsekojis manam skatienam. "Aizmirsti! Kur tu, ticis laukā no kameras, lik­sies? Vai nav vienalga, vai mēs sēžam šeit vai tur, ārā. Te vismaz ir cik necik gaisa un nevajag lāpstot ogles."

"Gan jau man kaut kas ienāks prātā. Varētu pielavīties pie camomīna un ielingot to jūrā."

"Uz kuģa čum un mudž jetiji. Tu ne trīs soļus nepagūsi paspert."

Vēl viena atkalredzēšanās

Gaiteņa durvis nožvadzēja. Tad atvērās, un pa tām iesoļoja kalnu trollis. Viņš omulīgi lumpačoja pa gaiteni, pieklauvēdams pie katras viennīcas durvīm.

"Lai jūs nemulsina tas, ka es izskatos diezgan līdzīgs kalnu trollim," viņš tērgāja. "Patiesībā esmu cietumsargs."

"Unlak-Sillort! Veco zēn!" iesaucās Groots.

"Dod šurp atslēgas," es teicu. "Tu man esi šo to parādā."

Kalnu trollis pārsteigts pagriezās un ieraudzīja mani. Tad ar izstieptu pirkstu norādīja uz atslēgu saišķi.

"Tu runā par šīm te atslēgām? Par šo kaklarotai līdzīgo un no metāla darināto atbrīvošanās rīku vērumu? Kāpēc lai es tev tās dotu?"

"Tāpēc, lai es, kad tikšu no šejienes laukā, tev nenorautu galvu."

"Par to es šaubos. Ne jau par to, ka tu nespētu aukstasi­nīgi aizraidīt mani uz viņpasauli. Nē, nē, es tikai šaubos, vai tu kādreiz tiksi no šejienes laukā."

Viņš pieklaudzinaja pie manas kameras durvīm.

"Hm. Masīvs Camonijas čuguns trijās kārtās. Misiņa sakausējums aizsardzībai pret koroziju. Visaugstākā dro­šības līmeņa slēdzene ar četrām mēlītēm, apsmidzināta ar platīnu. Turēs mūžīgi."

"Izlaid mūs, un viss tiks aizmirsts. Tu taču spēj darīt labus darbus, tu to pierādīji, kad bēgām no pūķa. Vai arī tevi pakalpinājis camomīns?"

"Nekā. Tas tipiņš gan pamēģināja ielīst man smadzenēs, bet ieraudzītais tam galīgi nepatika. Un kopš tiem laikiem tas liek mani mierā. Es te, uz Moloha, tā sakot, baudu galma āksta brīvību. Kē-hē-hē!"

Kalnu trollis promenēja šurpu turpu pa gaiteni.

"Padomā taču pats — kāds man labums no tā, ka es jūs izlaidīšu ārā? Tu varēsi man apgriezt sprandu?"

"Es tā nedarīšu! Un savus solījumus es turu."

"Tā jau kurš katrs var apgalvot. Es pats tā visu laiku saku. Un vai es tos turu? Ne prātā nenāk."

"Bet pamēģini tīri teorētiski iedomāties…"

Trollis noņēma no vadža atslēgu saišķi.

"Labi, pieņemsim, ka es noņemu no vadža šos camoniešu atslēgšanas instrumentus…" Viņš pieslāja pie manas kameras. "Un — tagad caurcaurēm hipotētiski! — vienu no šiem tērauda kramplaužu daiktiem iebāžu slēdzenē…" Viņš iebāza atslēgu slēdzenē. "Un vispēdīgi — es atkārtoju, runa ir par tīri teorētiskiem pieņēmumiem — pagriežu atslēgu…" Viņš pagrieza atslēgu, un slēdzene — klakt! — atdarījās. "Bet nē!" kalnu trollis iebrēcās un pagrieza atslēgu — klakt! — uz otru pusi. "Tā būtu dumpinieku atbalstīšana! Es nešaubos, ka par tādām izrīcībām uz šī kuģa ir paredzēti drakoniski soda mēri."

Manas kameras durvis atkal bija aizslēgtas. Pat Groots un Cilie par tādu neģēlību nostenējās vien.

"Vēl varēta," trollis vāvuļoja tālāk, "šo jauko atslēgu saišķi izmest pa iluminatoru." Viņš izstiepa roku un izka­rināja atslēgas laukā. "Jūs te paliksiet tik ilgi, līdz sapūsiet. Jūs pat iedomāties nespējat, cik daudz uz šī Moloha ir visu aizmirstu cietuma gaiteņu. Un cik skeletu tajos sēž." Trollis noskurinājās.

"Nē! Nē! Nedari tā!" Groots un Cilie vienā balsī iebrēcās.

"No otras puses…" trollis domīgi piespieda pirkstu pie pieres. "Kas man daļas par Moloha likumiem? Es esmu kalnu trollis — pretestība likumiem ir mans pienākums."

Viņš pienāca klāt un vēlreiz atslēdza manas kameras durvis. Neizņēmis atslēgu no slēdzenes, rikšiem aizmetās uz gaiteņa durvju pusi.

"Jā, tādi nu mēs, kalnu troļļi, esam! Ne tādi kā visi!" viņš izlēkšoja laukā.

īsti nespēdams attapties, es atgrūdu vaļā kameras dur­vis. Izņēmu atslēgu no slēdzenes un izlaidu arī Grootu, Cilli un suņabuku.

"Ejam pie camomīna un iemetam viņu jūrā," es iero­sināju. "Pēc tam pārņemam komandu. Es lieliski pārzinu navigāciju."