Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

tam tos saspraust sūkli. Tā kaija mums uztaisīja ligzdu. Kuģis kļuva lielāks. Pēc tam es viņai ļāvu apēst gliemeni.

Tagad nāk romantiskā epizode: ligzda pievilināja kaiju tēviņu, tas ievācās pie mums uz dzīvi, un pavisam driz mums bija pilna ligzda kaiju olu. Tās pievilināja kādu Camonijas zvejnieku, kas gribēja nozagt olas. Es viņam pavē­lēju, lai viņš mani ieceļ laivā. Tā manā rīcībā nonāca zvejas laiva.

Garām peldēja liels burinieks, un es pavēlēju zvejniekam, lai tas kopā ar mani kāpj uz burinieka klāja. Tā kapteinim un komandai es pavēlēju nolaupīt lielāku kuģi, un tā turpinājās, līdz man jau piederēja vesela flote.

Tad es pavēlēju izmest enkuru pie kādas salas un no vi­siem šiem kuģiem uzbūvēt vienu. Tā bija Moloha dzimšana. Mēs devāmiesjūrā un piesavinājāmies visus peldlīdzekļus, kas

nonāca mūsu ceļā. Molohs kļuva arvien lielāks un varenāks.

f /

Mums te ir pašiem sava kuģubūvētava, tu spēj to iedomāties? To es saucu par patiesu diženumu!"

Camomīns man galvā aizgrābts šņaukājās.

“Un tā es ar Molohu apceļoju pasauli, meklēdams jaunus vergus un kuģus, lai tas kļūtu arvien lielāks. Pienāks diena, kad visi pasaules kuģi vairs būs tikai daļiņa no Moloha, un tad… tad…”

Camomīnam aptrūkās sakāmā.

“jā, tad, ē… ko es darīšu tālāk, man vēljāizdomā, skaidrs? Uz tevi tas vispār neattiecas! Man pazuda stāsta pave­diens…”

"Jūs droši vien vēl gribējāt savu stāstu papildināt ar kādu nebūt morāli," es atļāvos iestarpināt.

jā! Tieši tā! Lūk, ko es patiesībā gribēju teikt: uz šī kuģa no brīvas gribas ir tikai viens — un tas esmu es."

Man viss bija skaidrs. Camomīns bija cauruncauri jucis.

“Kurš te ir jucis? Es tev tūlīt parādīšu, kurš te ir jucis! Klausi man! Klausi!”

Ij netaisos.

“Klausi man… Klausi…"

Ķite man galvā kļuva arvien biezāka. Likās, manas smadzenes tiek cepinātas uz ļoti mazas uguns, apmēram kā fondī siers. Godīgi sakot, tas nemaz nebija tik nepa­tīkami.

Tieši otrādi, sajūta ar katru brīdi kļuva omulīgāka. Drīz es vairs nespēju saprast, kā vispār agrāk spēju dzīvot. Ca­momīns bija mans draugs, tas bija oficiāls fakts. Tad kādēļ nepaklausīt, ja reiz viņam tik ļoti gribas? Kāpēc lai es tiešām nekļūtu par viscaur verdzisku vergu, kas būtu gatavs arī iet nāvē, lai izpildītu visnejēdzīgākās viņa vēlēšanās? Nolēmu nekavējoties un bez nosacījumiem pakļauties camomīnam, taču pēkšņi man galvā atskanēja cita ļoti labi pazīstama balss.

"Liec to zēnu mierā!"

Tas bija leksikons.

Iesaistās Naktigalgals

Nē, tas bija pats profesors Naktigalgals.

“Naktigalgal? Tas esi tu?" Camomīns pēkšņi itin kā sa­bijās.

"Es gan, un kā vēl. Beidzot tu man esi rokā. Manu zēn, kur jūs esat? Es diemžēl jūs neredzu."

"Uz Moloha! Mēs laikam esam kaut kur uz ziemeļiem no Atlantīdas!"

“Muti ciet!” pavēlēja camomīns.

"Vai tu re, es nemaz nedomāju, ka tu būsi nolīdis uz Moloha. No otras puses, kā gan citādi. Joprojām tie paši vecie sapņi par vispasau­les kundzību?"

“Es nesapņoju sapņus, Naktigalgal, es domāju! Un es, at­šķirībā no tevis, neesmu nolīdis kalnu eju labirintā! Es esmu

ca.mom.ins! Nenāc mm par tuvu, Naktigalgal! Tad tev būs beigas!"

"Tev nav ne jausmas, cik cieši es tev minu uz papēžiem."

“Manā ricibā ir lielākais, varenākais un niknākais pār­vietošanās līdzeklis pasaulē! Un padevigu vergu armija! Ko tu pret to vari iesākt?”

"Drīz pats redzēsi!"

“Tu neuzdrošināsies vēlreiz stāties man ceļā.”

"Pats redzēsi!"

“Neuzdrošināsies!"

"Pats redzēsi!"

“Neuzdrošināsies!”

"Pats…"

"Tūlīt pat izbeidziet! Tā jau traks var palikt! Man galvā ir divas balsis, kas vēl strīdas savā starpā! Vai kāds varētu paskaidrot, kas te vispār notiek?"

"Protams, manu zēn! Lūdzu piedošanu!" uzreiz atsaucās Naktigalgals. "Hm, ar ko lai sāk… Labi, pirmkārt: leksikons tev galvā spēj tieši uztvert manas domas. Tas ir arī raidītājs, kas no­raida tavas domas man. Bezdrāts telepātija, nākotnes sakari! Es grasījos to izmantot tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Tā tomēr ir milzīga iejaukšanās privātās lietās, vai tiesa? Bet tagad nu reiz ir tieši tāds gadījums."

“Naktigalgal, pazūdi! Šis puika ir mans!”

"Aizveries vienreiz! Klausies uzmanīgi, zēn, man tev jāteic kas ļoti svarīgs. Camomīns nav gluži uzradies no zila gaisa… Tas ir… kā lai to pasaka… nūjā — es to izgudroju!"

“Tā gan!" ieķērcās camomīns. “Pārmaiņas pēc es varu viņam piekrist.”

"Vispār jau camomīnam vieta būtu pusperēto patentu kam­barī aiz deviņdesmit deviņām atslēgām, bet… nē, es labāk sākšu no sākuma…"

“Pazūdi. Naktigalgal! Vācies!”

Filozofu akmens

"Domājoša elemena atklāšana ir katra zinātnieka sapnis. Tajos laikos, kad es sāku savus pētījumus, šos zinātniekus vēl sauca par alķīmiķiem, un domājoša elementa atklāšanu dēvēja par filozofu akmens radīšanu! Šim elementam, šim akmenim vajadzēja atbrīvot mūs no visām bēdām un raizēm. Tam mūsu vietā vajadzēja atbildēt uz visiem neatbildētajiem jautājumiem. Kas ir dzīves jēga? Kā svinu pārvērst zeltā? Kā iemantot nemirstību? Ko nozīmē apļa kvadratūra? Kā uzbūvēt mūžīgo dzinēju? Kā ierīkot mūžīgās jaunības avotu? Pārpā­rēm neskaidru jautājumu, un atbildes mēs cerējām uzzināt no camomīna."