Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Lai kaut cik pārdomātu to, kur biju iekūlies, man vaja­dzētu vismaz dažus mirklīšus miera. Ar ko tādu uz Moloha nebija vienkārši. Nerimtīgais troksnis, neizturamais kar­stums pie krāsns mutes, dūmi un smagais darbs tālejošas domas iznīdēja saknē. Ja kāds kaut tikai paspēra dažus soļus prom no krāsns vai nolaida lāpstu, klāt uzreiz bija pārītis jetiju, kas, zobus atiezuši, sauca grēkāzi pie kārtības. Dažas reizes pamēģināju nodibināt attiecības ar citiem vergiem,

taču viņi skatījās uz mani, it kā nesaprastu, ko es gribu, vai bailīgi šķielēja uz jetijiem.

Vakaros kurinātāji vilkās uz gulamtelpu apakš pekles cepļa, tur dabūja kancīti maizes un krūzi ūdens, pēc tam uz pāris stundām drīkstēja atlaisties guļamtīklā. Es acumirklī aizmigu, it kā dabūjis zvēlienu pa galvu.

Ogles

Grūti iedomāties, kāda milzīga vienaldzība var pārņemt, darot smagu fizisku darbu. Daždien es šķipelēju ogles, citu dienu stūmu ķerru ar kurināmo, vēl citreiz vilku klāt mal­kas bluķus. Augu dienu pa simt metru augstām kāpnēm stiepu akmeņogļu maisus, tad vajadzēja skaldīt malku, zāģēt bluķus, kraut ogles kaudzē, pūst plēšas, izgāzt jūrā pelnus.

Mani darbabiedri, melnie lāči, ņēmās kā roboti, baro­dami mūžam rijīgās krāsnis, berzdami grīdu un mašīnas, lai viss nenoslīktu kvēpos. Neviens no viņiem man nepateica ne pušplēsta vārdiņa, arī savā starpā viņi pārmija tikai pašus nepieciešamākos rūcienus. Pats nemanīdams, jau sāku vi­ņiem līdzināties.

Drīz vien atmetu jebkādus mēģinājumus sazināties un kopā ar viņiem riksītī aptecēju mašīnas. Moloha virzuļu nemainīgā būkšķoņa kļuva par manas dzīves ritmu, arī es, tāpat kā visi pārējie, tagad biju šī monstrozā mehānisma detaļa. Vienīgie gaišie brīži bija tās dažas stundas, kad mēs drīkstējām attapties savos guļamtīklos, un cerība dabūt zupas šķīvi un ūdens krūzi. Uzraugi lielākoties bija jetiji vai suņabuki, taču arī tie šķita tikpat notrulinājušies. Neizskatī­jās, ka viņi izbaudītu sava uzraugu stāvokļa priekšrocības; viņi darīja visu, ko vajadzēja, veica vissmagākos fiziskos

darbus un neturēja zem sava goda vajadzības gadījumā paņemt rokās ogļu lāpstu. Visi kalpoja krāsnīm, krāsnis kalpoja motoriem, motori kalpoja dzenskrūvēm, dzen­skrūves kalpoja Moloham. Nekā cita te nebija. Kuģis, kas kalpoja pats sev. Vēl bezjēdzīgāku grabažu nemaz nevar iedomāties.

muskuļi

Mani muskuļi attīstījās gandrīz acīm redzamā ātrumā. Ķermenis kļuva ciets, kādreizējie tauciņi bija izgaisuši. Ogļu maisu varēju uzmest plecā kā dūnu spilvenu, trīs met­rus garu baļķi stiepu viens pats, nākdams no ogļu tilpnes ar smagu nešļavu uz muguras, kāpu pa trim pakāpieniem uzreiz.

Manu delnu āda bija tik bieza, ka neapdedzinādamies varēju sabikstīt kvēlojošas ogles. Sviedri šajā tveicē nevis te­cēja, bet uzreiz kļuva par gaisa mitrumu. Naktīs man sapņos rādījās lielas, zvērojošas ugunis un ogļu kalni. Biju pārstājis domāt, pat sapņos man neienāca prātā, ka dzīvē varētu būt kas svarīgāks par krāsnīm un oglēm, uguns liesmām un Mo­loha virzīšanos uz priekšu.

Kad atkal reiz ieraudzīju debesis, jau bija pagājuši vai­rāki mēneši. Visu šo laiku biju pavadījis Moloha vēderā un no ārpasaules manīju vienīgi apaļo lūku, pa kuru mēs, treknu sodrēju mākoņa apņemti, bērām jūrā pelnus. Reizēm pabāzu galvu laukā, lai ieelpotu svaigu gaisu, taču debe­sīm priekšā arvien bija Moloha kvēpi. Tālu lejā viļņojās ar

eļļu piegānīta jūra, kurā haizivis ķerstīja zemu lidojošas kaijas.

Viena no krāsnīm bija savu laiku nokalpojusi, suņabuki to izjauca, un mums vajadzēja detaļas iznest uz klāja un iemest jūrā.

Kad biju aizstīvējis līdz klājam smagās speltes durvis, atskrēja vēja brāzma, un dūmi paklīda. Aiz tiem bija brīnum skaista vasaras diena, dzidras, zilas debesis, kurās kā dimants dzirkstīdama gulēja saule.

Gaisma

Kāds saulesstars nolaidās pie mums, un klājs uz maz mazu brītiņu pārvērtās par meža noru. Šis mirklis saulgozī bija brīnišķīgs^*es kā apstulbots pacēlu galvu un uz brīdi pilnīgi apžilbu. Tad klāju atkal ietina dūmu mākonis, un jetiji iedzina mūs atpakaļ Moloha guzā. Uz kāpnēm, jetija dunku skubināts, es piepeši iedomājos, ka nesaprotu, kāpēc ko tādu pieļauju.

Saules gaismā biju atkal nācis pie prāta.

Pēc dažām dienām jau biju gatavs kalt plānus. Par bēgšanu nebija ko domāt, uz ieslodzījuma biedru (vai viņi vispār bija ieslodzītie? Ja nu viņi te atrodas no brīva prāta?) palīdzību varēju necerēt, tādēļ nolēmu iz­dibināt, kur te ir par jetijiem un suņabukiem svarīgāka persona.

Jo lielāks kuģis, jo vairāk tam vajadzīgs kapteinis, un Molohs bija lielākais kuģis pasaulē. Kaut kur jābūt kādam, kas to stūrē, pēta jūras kartes, nosprauž kursu un uzņe­mas atbildību. Ja nu šis kāds izrādās prātīgs un laipns? Ja nu viņš nemaz nezina, cik krimināli darba apstākļi

pastāv pekles cepli, galu galā, viņš pie mums nemēdza iegriezties. Lai nu kas neļāva šim kuģim novirzīties no kursa, ir skaidrs, ka smadzeņu viņam ir vairāk nekā jetijam. Vajadzēja tikai viņu atrast, aprunāties un paskaidrot, ka ar manu izglītību un prasmēm pekles ceplī vienkārši nav ko darīt.

Es atteicos strādāt.