Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Pārdomu brīsniņu izmantoju, lai pavērotu notikumus zālē. Man neviens nepievērsa uzmanību, valdīja milzīga rosība. Runduliņi skrūvēdami ņēmās ap ērmotām ierīcēm, jetiji sarunājās ar tukšu gaisu (ā, tur droši vien bija neredza­mie cilvēki), apkārt lidinājās darbarīki, šaudījās zibeņi — taisnību sakot, ne gluži tāda apkalpe, ar kuru man gribētos doties kosmosā.

Es biju jūras radība. Kā var zināt, vai uz neredzamo cil­vēku planētas vispār ir jūra?

"O jā, uz mūsu planētas ir jūras," man aiz muguras kāds atbildēja.

Es pagriezos. Tur neviena nebija, vienīgi gaisā šūpojās neliela uzgriežņu atslēga. Pie neredzamajiem cilvēkiem man vēl vajadzēja pierast. Vai viņi spēj arī lasīt domas?

"Jā," īpatnējā balss atbildēja. Izklausījās pēc mazīti­ņas runājošas taurītes. "Jā, arī jūras pie mums ir, bet tās ir elektrības jūras. Viss ir elektrisks. Nezinu, vai tev tas būs ērti."

"Neizklausās vis! Bet es esmu viegli ietekmējams. Kas vēl uz jūsu planētas ir citādi nekā pie mums?"

"Patiesībā viss," balss pēkšķēja. "Zini, mēs tevi nemēģi­nāsim pierunāt. Mēs vienkārši zinām, ka uz Zemes tādiem kā tu dzīve nekļūs vieglāka. Lem pats."

"Jūsu jūras ir no elektrības?"

"Jā gan. Viss ir elektrisks. Atvaino, man darbs dzen darbu. Jāpieregulē tranzistori." Uzgriežņu atslēga aizlidoja.

Lēmums

Patiesībā man ilgi nebija jādomā. Nolēmu palikt uz Zemes.

"Kā no šejienes var tikt uz ostu?"

Par laimi, Freda nebija sentimentāla.

"Es tevi aizvedīšu," pieteicās kalnu trollis. "Es vēl esmu tavs parādnieks. Es tevi divreiz pametu ķezā un tikai vienu reizi izglābu tev dzīvību. Vēl reizīti, un tad rēķini būs no­kārtoti, kē-hē-hē. Es cenšos turēt bilanci tīru."

Atvadīšanās no Hemlūta un Fredas laimīgā kārtā nebija ilga, tam vienkārši nebija laika.

"Kad būsim uz citas planētas, mēs tev aizsūtīsim past­karti, gā?" teica Hemlūts Havanna.

Viņš piemiedza man ar aci un saņēma Fredu aiz rokas. Abi māja ar roku, un mēs ar kalnu trolli devāmies uz durvju pusi.

Turējos kalnu trollim blakus, un mēs skrējām pa ka­nāliem. Skrejsolītī lēcām pāri eļļainajām peļķēm. Vairs jau nebija tālu līdz ostai. Gaiss smaržoja pēc sālsūdens un pūs­tošām zivīm, pēc mašīneļļas un brīvības. Kādam citam no šāda mikšļa droši vien būtu nelabi, taču es to ieelpoju kā spirgtu kalnu vējiņu.

"Mēs tūlīt būsim pie slūžām," teica trollis, "te enkuru izmet mazie kuģi. Uz tāda ir lielākas izredzes salīgt. Ja ci­tādi nevarēs, uzlavīsimies tāpat un brauksim par zaķi."

"Tu arī? Vai tad tu neiesi atpakaļ uz Atlantīdu?"

"Ja tev nav iebildumu, es labprāt brauktu līdzi. Neesmu pārliecināts, vai uz neredzamajiem cilvēkiem var paļauties. Viņiem nevar ieskatīties acīs, kē-hē-hē."

Ar kalnu trolli astē salīgt uz kāda kuģa nebūs viegli, bet es nevarēju dzīt viņu prom — kur nu, pēc visa, ko viņš manā labā bija darījis.

"Vēl mazdrusciņ. Te, priekšā, jau ir kuģu kapsēta, kurā rūsē norakstītie kuģi. Tai jā tiek cauri, un tad jau būs arī slūžas."

Troļļa topogrāfijas zināšanas bija vienkārši nenovērtē­jamas. Viens pats es te bezcerīgi apmaldītos.

Mēs izrāpāmies no kanalizācijas lūkas. Bija tumšs, un mūsu priekšā slējās milzīga, melna siena, kuru es pirmajā mirklī noturēju par tumšām nakts debesīm. Tad man nāsīs iesitās labi pazīstamais smārds — rūsaina dzelzs un sakar­susi mašīneļļa.

"Nāc!" man galvā ieskanējās sen nedzirdēta balss. ''Kāp uz Moloha!"

Kalnu trollis stāvēja man pretim un raustīja plecus.

"Ko es varu padarīt?" viņš teica. "Es esmu kalnu trollis."

Mani no aizmugures satvēra lielas, melnas rokas, man galvā tika uzmaukts maiss. Maiss tika sasiets, mani sagrāba un stiepa prom. Tik negaidīti, ātri un draudīgi beidzās mana dzīve Atlantīdā.

13.Mana dzīve uz Moloha

mana iepazīšanas ar Molohu vispirms notika ar ožas Maisa starpniecību. Arī caur biezo maisu, kurā biju ietīstīts, mani sasniedza mašīneļļas un rūsas, skursteņu dūmu un ogļu putekļu maisījums, kas toreiz, manā trešajā dzīvē, jau vairākas dienas iepriekš bija pavēstījis par Moloha tuvoša­nos. Tad pamanīju arī pazīstamo ducināšanu, kas Molohu apņēma, pat stāvot ostā: vienlaikus stumdījās neskaitāmi gigantiski virzuļi, āmuroja un dauzīja pulka radību, kas ar kaut kādiem rīkiem noņēmās ap kaut kādām ierīcēm, kuģa dzelzs vēderā šņāca mašīnas…

Tad šie trokšņi kļuva spēcīgāki. Virzuļi stampājās arvien skaļāk, dārdēdamas sāka griezties dzenskrūves, visur svelpa tvaika ventiļi un žņerkstēja metāls: dzelzs milzis modās no miega.

Molohs sakustējās.

Mani acīmredzot bija iebāzuši maisā un tad par mani aizmirsuši. Jau nez cik reižu biju mēģinājis iztīstīties, taču maiss laikam bija no ārkārtīgi izturīgas ādas vai kāda cita ļoti izturīga materiāla.

Turklāt tam pa virsu es, šķiet, vēl biju arī nošņorēts ar virvi, un kustēšanās iespējas bija caurcaurēm ierobežotas. Šī apiešanās neviesa pārāk lielas cerības, ka mani gaida kaut kas jauks un patīkams. Kā es varēju būt tāds stulbenis, kā pieļāvu, ka šis kalnu trollis mani vēlreiz apved ap stūri!