Kas nospiedīs bremzi

— Nē, Mark, man galva sāk griezties riņķī!— Profesors nometa sāņus brilles, tad satvēra tās, uzlika un, pieliecies pulkvedim klāt, ne tik daudz sašutis, cik nobijies, jautāja:—Vai neesmu pārklausījies?

— Piedodiet! Nesapratu.

— Profesors vaicā: kā izskaidrot jūsu frāzi par laboratorijas atjaunošanu?— prasīja Marks.

— Kā saprast? Tieši tā jāsaprot. Atjaunošanas darbi rit pilnā gaitā.

— Lai velns mani parauj! . . .— Vecais aizelsdamies iesāka.

— Sef, nomierinieties, iedzeriet ūdeni!— Marks sniedza glāzi.

— Sasodīts!— Vecais iekliedzās, atgrūzdams Marka roku un izšļakstīdams ūdeni uz galda un pulkveža biksēm.— Sasodīts! Kāds no mums ir zaudējis prātu.

— Piedodiet! Nesapratu … — pulkvedis iesāka, mēģinādams nosusināt ar kabatlakatu mitros plankumus uz ceļgaliem.

— Profesors gribēja teikt, ka tādas laboratorijas atjaunošanai nepieciešami pieredzējuši speciālisti, kādu, pēc viņa domām, jums nav,— Marks paskaidroja, no jauna piepildīdams glāzi ar ūdeni.

— Tieši tā! Mums palīdz doktors Lovs … — Pulkvedis piepeši aizrijās — un viņam uznāca klepus lēkme.

— Norts?!— Vecais un Marks reizē iesaucās un, bezgala pārsteigti, paskatījās viens uz otru.

— Kā tas var būt? Viņš aizbrauca uz Kosmisko pētījumu pārvaldi saskaņot darbus uz pavadoņa.

— Viņš pats man to uzrakstīja zīmītē, kuru es jums rādīju,— Marks apstiprināja.

— Es neko nesaprotu,— Vecais murmināja.— Pulkvedi, vai sen jau doktors Norts Lovs strādā pie jums? Kad viņš atgriezās? Kāpēc es par to neko nezinu?

— Man ļoti žēl — nevaru to pateikt.— Sviedri aumaļām lija pa pulkveža seju, un viņš vairs nemēģināja tos noslaucīt.— Man ir doti konfidenciāli norādījumi — neizpaust. Piedodiet, man jāsteidzas.— Pulkvedis steigšus piecēlās.— Man ir tas gods … — Un viņš gandrīz skriešus atstāja Vecā kabinetu.

♦ ♦ ♦

Pēc dažām dienām Marks un Vecais pastaigājās pa ēnainajām institūta parka alejām.

— Es tevi speciāli atsaucu šurp,— Vecais klusu sacīja,— man ir radušās aizdomas, ka tieku visu laiku izsekots un manas sarunas noklausās. Baidos, ka pat manā kabinetā ir ierīkota noklausīšanās ierīce.

— Sef, jūs esat noguris, un jums sāk streikot nervi. Manuprāt, mēs viņus patlaban maz interesējam. Viņi visi

tup tur… — Marks norādīja uz betona mūri, kurš spīdēja aiz dzeltenīgajiem priežu stumbriem un aiz kura atradās superaugsto enerģiju laboratorijas korpusi.

— Mark, vai tev nav izdevies uzzināt kaut ko jaunu?

— Gandrīz neko . . . Vārti pastāvīgi ir slēgti, pie tiem dežurē «gorillas». Viņi ielaiž vienīgi Krobsa cilvēkus — un arī tos tikai ar īpašām caurlaidēm. Es jau prātoju, vai nepārlēkt pāri sētai, taču tai augšā ir augstsprieguma vads. Pats savām acīm redzēju, kā uzliesmoja vāveres, kas lēca no zara uz zaru pāri šim vadam. Pie mūra jau mētājas desmitiem apdegušu zvērēnu.

— Bet Norts?

— Man nav izdevies ar viņu parunāties. Acīmredzot viņš turpat pārnakšņo.

— Vai tu viņu esi redzējis?

— Iztālēm. Vakarvakar es uzrāpos vienā no priedēm, kas aug parka viņā galā pie paša mūra. No turienes ir redzams laboratorijas galvenais korpuss. Izskatījās, ka tas jau pilnīgi atjaunots. Diezgan ilgi nosēdēju priedē un galu galā tomēr ieraudzīju Nortu. Viņš iznāca no galvenā korpusa un devās uz enerģētisko bloku. Kad viņš atradās pavisam netālu no manis, es metu viņam akmeni, pie kura bija piesieta zīmīte. Norts apstājās, sāka skatīties apkārt, tomēr mani nepamanīja. Es jau gribēju Nortu pasaukt, bet tajā brīdī pie viņa piegāja Krobsa virsnieki — un viņi kopā devās pie enerģētiķiem. Līdz tumsai viņš vairāk neparādījās. Nezinu, vai viņš pēc tam pacēla akmeni ar zīmīti vai ne . . .

— Kauns! Mūsdienās jācenšas nodibināt sakarus, svaidot akmeņus . . .

— Ko tad lai iesāk? Esmu jau izmēģinājis ari daudz ko citu.

— Mark, es jau nerunāju par tevi. To es teicu par visu kopumā.

— Zinu, šef!

— Un tomēr — vai Norts ir viņu gūsteknis vai darbojas tur no brīva prāta?

— Pēc manām domām, viņš ir gan gūsteknis, gan brīvprātīgais.

— Ko lai darām?

— Ja nu mēģinātu vēlreiz parunāt ar Krobsu?

Vecais atmeta ar roku.

— Varbūt sasaukt zinātniskas padomes sēdi un uzaicināt uz to Krobsu?

— Vairāk gan ticams, ka viņš neieradīsies. Un, kaut arī atnāktu, svīdīs un apgalvos, ka no viņa nekas nav atkarīgs.

— Tad lai vismaz vēlreiz pārliecinās, ka visi nosoda viņa rīcības līniju! Var pieņemt atbilstošu ministram adresētu rezolūciju.

— Mark, es baidos, ka ministrs ir pietiekami informēts. Esmu jau vairākas reizes mēģinājis ar viņu sazināties, taču bez panākumiem. Viņš esot vai nu pieņemšanā, vai aizbraucis atpūsties. Man šķiet, ka viņš gluži vienkārši izvairās no sarunas ar mani.

— Un ja mēs grieztos pie vēl augstākām instancēm?

— Ja nu vienīgi lūgtu, lai mūs atbrīvo no darba .. .

— šef, ko jūs runājat!— Marks izbijās.— To nekādā ziņā nedrīkst! Tā būtu pilnīga kapitulācija. Jāturpina cīņa.

— Bet kā?

— Ļaunākajā gadījumā jāinformē prese, jāuzstājas televīzijā. Jāpiesaista sabiedrības uzmanība.

— Lai mani apsūdzētu valsts noslēpumu izpaušanā? Krobss to vien gaida.

— Sef, nevarētu teikt, ka jūs šodien ciestu no pārmērīga optimisma . . .