Kas nospiedīs bremzi

— Uzlieciet maskas,— sacīja viens no ārstiem, kad Vecais un Marks viņiem tuvojās,— viņš ir ļoti radioaktīvs.

Vecais paklausīgi uzlika uz sejas masku un piegāja pie nestuvēm. Ārsti atkāpās. Uz nestuvēm nekustīgi gulēja balts augums. Norts līdz pat kaklam bija apklāts ar palagu, uz kura vietumis jau izspiedās tumšsarkani plankumi. Galva bija apsaitēta. Atklāta bija tikai viena acs, lūpas un zods. Sī vienīgā acs, dzīva un mirdzoša, bija pievērsta Vecajam.

— Nort, vai tu pazīsti mani?— Vecais jautāja, noliekdamies ievainotajam pie pašas sejas.

Norts tik tikko dzirdami pačukstēja:

— Jā . . . — Viņš mēģināja pakustēties un ievaidējās.

— Jus nedrīkstat kustēties,— ārsts ātri sacīja un brīdinoši pamāja Vecajam.

— Es zinu.— Tagad Norta balss kļuva skaļāka.— Sef, pieliecieties tuvāk! Man kaut kas jāpasaka . . .

Vecais pieliecās pie paša galvgaļa.

— Aizsarglauks,— Norts čukstēja.— To pārrāva jau pašā sākumā … Es nevarēju neko darīt . . .

— Zinu,— Vecais teica,— nerunā patlaban par to.

— Nē . . . Jārunā . . . Tas ir ļoti svarīgi . . . Jums jāsaprot … šī enerģijas straume . . . Ķēdes reakcija . . . Tur atrisinājumā ir palikusi nenoteiktība . . . Tagad es zinu . . . Laiks . . . Laika lauks . . .

Ārsts vēlreiz brīdinoši pamāja, un Vecais noraidoši papurināja galvu, cenzdamies nepalaist garām ne vārda, ko čukstēja ievainotais.

— Starojums . . . tas ir no nākotnes . . . Pārrāvums, laika laukam deformējoties . . . Tur, priekšā . . . nekā nav . . . Vai jūs sapratāt? Bezgalīga liesmojoša plazma . . . Un tomēr . . . Izrādījās, ka man ir taisnība . . .

Viņa lūpas vēl kustējās, bet vārdi vairs nebija dzirdami. Pamazām sastinga ari lūpas. Mirdzošā acs kļuva blāva.

— Tas ir viss,— sacīja ārsts.

Vecais, strauji pagriezies, devās prom. Marks, mazliet klibodams, viņam sekoja. Atpakaļceļā Vecais neteica ne

vārda. Pretimnācēji viņam kaut ko jautāja, bet viņš neatbildēja.

Pie kabineta durvīm viņš norāva masku reizē ar apmetņa kapuci, uz mirkli apstājās, aprauti nopūtās, un bija redzams, ka viņam jāsaņemas, lai ieietu. Pats nezinādams, kāpēc, Marks viņam sekoja. Kabinetā bija sekretārs, radiotelegrāfiste un pulkvedis Krobss. Nelikdamies par viņiem ne zinis, Vecais devās pie sava galda, noņēma brilles un sāka tās tīrīt.

— Ziņojums no ministrijas,— teica sekretārs.— Ministrs jau lidojot šurp.

Vecais klusēdams pamāja.

Ieraudzījis Marku, pulkvedis Krobss piecēlās, izslējās taisni un, piegājis viņam cieši klāt, svinīgi teica:

— Man ir ļoti žēl — esmu spiests jūs arestēt. Lūdzu, sekojiet man!

— Kas tās par muļķībām?— Markam paspruka.

— Sekojiet man!— pulkvedis atkārtoja.

— Kas noticis?— Vecais jautāja, uzlikdams brilles.

— Pulkvedis mani arestē,— Marks pavēstīja.

— Pulkvedi, kāpēc? Esiet tik laipns un paskaidrojiet!

— Pēdējās dienās doktora Marka Sedžvika izturēšanās bija ārkārtīgi aizdomīga. Viņa vairākkārtējie mēģinājumi iekļūt laboratorijā, kur vakar notika avārija, liek man . . .

— Pulkvedi, vienu mirkli!— Vecais piecēlās no galda. — Karija, savienojiet mani ar dakteri Lijelardu, tikai pēc iespējas ātrāk!

Karijas pirksti pārskrēja pār aparāta pogām.

— Dakteris Lijelards klausās,— pēc brīža viņa pavēstīja.

Vecais pieliecās pie sarunu ierīces dinamiskā skaļruņa, kas stāvēja uz galda.

— Vai dakteris Lijelards?

— Jā, tas esmu es,— skanēja atbilde.

— Steidzīgi atsūtiet sanitāro automašīnu un divus tādus spēcīgākus sanitārus!

— Kas tad jums tur vēl noticis?

— Nekas sevišķs. Saņemsiet jaunu pacientu.

— Kas viņš ir?

— Pulkvedis Krobss. Viņš atrakts pirms dažām stundām.

— Skaidrs . . . Nosūtu.

— Piedodiet … — pulkvedis iesāka.— Es lāgā nesapratu . . .

— Apklustiet!— Vecais viņam uzsauca.— To es nesaku jums, Lijelard! Jā, Lijelard, lai paņem virves vai ko citu, kas jums nepieciešams.

— Skaidrs!— skaļrunī atskanēja.

— Kas noticis?— pulkvedis no jauna iesāka.— Es nesapratu.

— Sēdieties un pagaidiet,— Vecais ieteica.— Tūlīt atnāks jums pakaļ — un jūs visu sapratīsiet.

— Vai jūs apzināties, ko darāt?!— pulkvedis iebļāvās.— Jūs atbildēsiet par tādu rīcību!

— Esmu jau uzņēmies atbildību par visu, kas tur noticis,— Vecais mierīgi teica.— Un par šo arī.

— Es būšu spiests jūs arestēt!—pulkvedis nerimās aurot.— Es šeit pārstāvu . . .

— Apklustiet!— Vecais piepeši iekliedzās, uzsizdams ar dūri pa galdu.— Esmu jūs jau arestējis. Mark, atņem viņam pistoli!

Lai cik savādi tas būtu, pulkvedis vienā mirklī norimās.

— Labi,— viņš teica, pakāpdamies atpakaļ pie brīva krēsla,— ļoti labi. Pakļaujos. Diemžēl man nav pistoles,— viņš paskaidroja Markam.— Pistole palika kaut kur tur … — Pulkvedis izdarīja ar roku nenoteiktu žestu.

— Lai nu tā būtu! — Marks novilka caur zobiem, drošības dēļ tomēr aptaustīdams pulkvedim kabatas. Tad viņš diezgan nevērīgi nogrūda pulkvedi uz atzveltņa.

— Šimbrīžam pasēdiet te!

Pulkvedis neko neatbildēja. Ieslīdzis atzveltnī, viņš sāka slaucīt ar plaukstu seju un kaklu.

Pa atvērto logu kaut kur no apakšas atskanēja sanitārās automašīnas sirēna. Zem riteņiem nočirkstēja grants, noblīkšķēja durtiņas. Marks plaši atvēra kabineta durvis.

Gaitenī jau skanēja aši soļi.

+ ♦ ♦