Kas nospiedīs bremzi

— Mark, es jau sen vairs neesmu optimists. Gluži vienkārši vēl aizvien cenšos peldēt pret straumi. Lai gan acīmredzot man jau pienācis laiks pietauvoties un izrāpties krastā. Protams, tas viss ir blēņas! Vai tad es tāpēc pieminēju aiziešanu no darba, ka gribētu izstāties no spēles? Varbūt, draudot ar aiziešanu no darba, es piespiedīšu kādu padomāt? Kā tev šķiet?

Marks neticīgi papurināja galvu.

— Nezinu . . . Manuprāt, šef, nav vērts riskēt.

— Vai tu domā, ka viņi to uzdrošinātos?

— Viņiem visiem pašreiz ir sarežģīta situācija. Militāristu dēļ. Nē, jāizdomā kaut kas sevišķs, kaut kas tāds .. .

Marks nepaguva pateikt līdz galam. Aiz betona mūra, kur atradās superaugsto enerģiju laboratorija, atskanēja spalgs sirēnas signāls. Atri pieaugdams, tas pārgāja griezīgā gaudošanā, no kuras sāka sāpēt ausis.

— Kas pie viņiem tur notiek?— Vecais satraucies jautāja.— Vai atkal kāda avārija?

— Šķiet, vispārējās trauksmes signāls. Sef, ātrāk uz paslēptuvi!

Viņi metās skriešus pa celiņu uz administratīvā korpusa pusi. Noskrējis pārdesmit metru, Vecais apstājās.

— Es nespēju,— viņš aizelsies teica,— skrien vien, es aiziešu palēnām.

— Rāpieties man uz muguras!— Marks iesaucās Vecajam pie pašas auss, cenzdamies pārkliegt briesmīgo kaukšanu, kas pieņēmās spēkā.

— Par vēlu, Mark!— Vecais norādīja uz laboratorijas korpusu.

Marks pameta acis atpakaļ. No mūra, no tās vietas, kur atradās laboratorijas galvenais korpuss, debesis ietiecās žilbinošs, balts stars. Tas spēji piebrieda, kļuva arvien spilgtāks, gaišāks un karstāks, neciešami griezdams acīs. Marks paguva ievērot, ka kokiem radušās otras ēnas — uz saules pusi.

— Neskaties, gulsties!— Vecais griezīgi iekliedzās.

Viņi nokrita pie augstas, resnas priedes stumbra,

paslēpa seju biezajā zālē starp cilpainajām, ķirzakām līdzīgajām saknēm un aizsedza galvu ar rokām. Pēkšņi griezīgā sirēnas kaukšana spēji aprāvās. Bija dzirdama tikai šņākoņa un kaut kādi sprakšķi. Spēcīgi oda pēc ozona, tad kļuva jūtama dūmu smaka. No augšas sāka birt degoši zari, un Marks steigšus atvirzījās, sapratis, ka blakus uzliesmojusi zāle.

— Zudusi kontrole pār reakciju,— Vecais murmināja, galvu nepaceldams.— Tas gadījums, kad «Drošības instrukcija» pieprasa, lai tiktu uzspridzināts viss institūts. Bet nu jau ir par vēlu . . .

Atskanēja ass stirkšķis. Tas turpinājās kādu mirkli, un šķita, ka pavisam tuvu tiek plēsti milzīgi zīda auduma gabali. Pēc tam viss apklusa, un Marks pat caur aizmiegtajiem plakstiņiem juta, ka visapkārt satumst. Viņš mazliet nogaidīja, tad uzmanīgi pacēla galvu un pavēra acis. Tumšajās debesīs spīdēja nespodra, neliela saule, kā blāvas lāpas beidza degt priežu vainagi, pelēcīgas čūski- ņas lodāja pa zāli. Aiz betona sētas caur palsu dūmu mutuļiem bija jaušams liels sārts. Marks uzmanīgi pieskārās Vecajam pie pleca.

— šef, celieties! Beigas . . .

Atbalstīdamies uz rokām, Vecais klusēdams pieslējās četrrāpus. Marks palīdzēja viņam tikt augšā, atrada gruzdošajā zālē brilles un uzstūma tās Vecajam uz deguna. Pieturēdams aiz elkoņa, aizveda viņu uz administratīvo korpusu. Celiņa abās pusēs dega krūmi, plēnēja zāle. No augšas bira silti, sudraboti pelni. Tālumā jau skanēja ugunsdzēsēju mašīnu sirēnas. Tās tuvojās. Saule spīdēja arvien spožāk.

♦ ♦ +

Tikai pievakarē izdevās nodzēst ugunsgrēkus institūta teritorijā un tās apkaimē. Simtiem cilvēku tika hospitalizēti. Visu nakti aiz betona mūra turpinājās glābšanas darbi, kas tika veikti speciālos skafandros, jo izrādījās, ka radioaktivitātes līmenis ir ļoti augsts. īpašas brigādes ar putekļsūcējām mašīnām novāca radioaktīvos pelnus, kas klājās visapkārt daudzas jo daudzas jūdzes. Ļaudis no tuvākajām apdzīvotajām vietām nācās evakuēt.

No superaugsto enerģiju laboratorijas personāla nezin kādā brīnumainā veidā dzīvs un neskarts bija palicis vienīgi pulkvedis Krobss. Viņu atsvabināja no pussabru- kušas pagrabtelpas naktī, un viņš aizgūtnēm tūlīt sāka darboties. Ložņāja pa drupām, kaut ko meklēja, mēģināja komandēt glābējus, ugunsdzēsējus, sacerēja šifrētas ra- diogrammas, pieprasīja, lai tās tiktu nosūtītas ārpus kārtas.

Norts tika atrakts uz rīta pusi. Viņš vēl bija dzīvs.

Pie šefa ar šo ziņu ieradās Marks, kurš aiz noguruma tik tikko turējās kājās. Šefa kabinetā bija iekārtots glābšanas operāciju vadības štābs. Darbus vadīja pats Vecais. Viņa sejā nebija manāmas negulētās nakts un pārciesto satricinājumu pēdas. Aizsargkombinezonā, kas bija uzvilkts tieši uz vienos caurumos izdegušā uzvalka, Vecais šķita jaunāks par saviem gadiem: stalti izslējies, viņš bez steigas stingrā, pat skanīgā balsī deva rīkojumus. Tie tika izpildīti ātri un bez ierunām.

Uzklausījis Marku, viņš vienīgi pajautāja:

— Cik varēs izturēt?

— Dakteris teica, ka ilgi ne.

— Iesim!

Norts gulēja uz nestuvēm vasaras kafejnīcas paviljonā, kas bija pārvērsts par hospitāli. Nestuves bija noliktas

kaktā uz kopā sastumtiem maziem galdiņiem, pie kuriem institūta darbinieki rītos mielojās ar kafiju un pīrādziņiem. Pie Norta nestuvēm bija noliekušies divi ārsti un māsiņa — visi aizsargkombinezonos un maskās.