Kas nospiedīs bremzi

Vecais apciemoja Marku kara hospitālī. Novājējis un neskuvies Marks gulēja šaurā gultiņā un lūkojās logā, aiz kura vējš šūpoja sudrabegļu tumšos zarus.

Ieraudzījis Veco, Marks pieslējās sēdus.

— Kā nu ir?— Vecais jautāja, apsēzdamies blakus uz balta ķeblīša.

— Sola, ka pēc nedēļas laidīšot laukā. Tikai otrās pakāpes apstarojums.

— Mēs abi esam viegli tikuši cauri . ..

— Bet kā jums?— Marks painteresējās, mēģinādams apspiest žāvas.

— Tu jau redzi. Man ir imunitāte.

Viņi apklusa. Saruna acīm redzami neraisījās.

— Es vakar iesniedzu atlūgumu,— Vecais pavēstīja, skatīdamies pāri brillēm uz Marku.

— Tas bija lieki. Lai gan — vai nav vienalga!— Marks nožāvājās.— Ko jūs tagad domājat darīt?

— Nodarbošos ar biškopību.

— Nav slikti . . . Bet man tas neder. Man medus negaršo.

Viņi atkal apklusa.

— Institūta teritorija ir izsludināta par aizliegto zonu un uz četrdesmit gadiem iekonservēta,— teica Vecais. — Lēmums jau ir pieņemts — un sapieri sākuši būvēt apkārt nožogojumu. Ārkārtīgi liela radiācija.

Marks paraustīja plecus.

— Bet kā tad ar pētījumiem?

— Tikšot celts cits institūts ar daudz jaudīgākām iekārtām. Šķiet, ka kredīti jau apstiprināti. Tev acīmredzot būs tur jāstrādā.

— Ja pulkvedis Krobss mani nearestēs, kad būšu ticis laukā no šejienes.

Vecais pavīpsnāja:

— Krobsa karjera ir beigusies . . . Lijelards viņu tik drīz neizlaidis.

— Gan jau atradīsies citi krobsi… — Marks nožāvājās un atslīga uz spilvena.

— Vai tevi interesē, kādu «ļauno garu» Norts izlaidis no pudeles?

— Patiesību sakot, nē. Turklāt es taču dzirdēju viņa pēdējos vārdus.

— Vai tu esi nolēmis nepiedalīties?

— Nezinu. Varbūt.. . Patiesību sakot, man tas ir apnicis.

— Tagad viņi meklē Norta papīrus,— Vecais turpināja,— viņa pierakstus, dienasgrāmatas. Bet, kā izrādās, nekas nav saglabājies. Acīmredzot viņš ir maz pierakstījis. Visu paturējis prātā. Mani jau tincināja. Skaidrs, ka tevi, Mark, arī iztaujās.

— Lai prasa!— Marks vēlreiz nožāvājās.— Es neko nezinu. Neesmu vēl izaudzis līdz tādu problēmu izpratnei. Bet pašam savu uzskatu, kā jūs zināt, man nekad nav bijis.

— Norta nāve viņiem pašreiz ir neatsverams zaudējums.

— Gan piedzims jauni norti!

— Tas tik bieži negadās. Ap to laiku varbūt cilvēki būs kļuvuši gudrāki.

— Sef, vai tas nav vienalga? Atcerieties viņa pēdējos vārdus: «Tur, priekšā, nekā nav . . . Bezgalīga liesmojoša plazma . . .»

— Kāpēc tas tevi tā pārsteidzis? Tas ir kosmisko ķermeņu attīstības cikla dabisks noslēgums. Priekšā ir uguns okeāns, un tas ir tikpat likumsakarīgi kā nāve. Galvenais, Mark, lai tas nenotiktu ātrāk cilvēka vainas dēļ, mūsu vainas dēļ. Mēs taču nezinām, kādu nākotni Norts ar savu eksperimentu «aizķēris». Varbūt līdz tai ir simtiem miljonu gadu . . .

— Jūs pieminējāt jaunu institūtu ar daudz lielākas jaudas iekārtām. Tātad pēc desmit, divdesmit, piecdesmit gadiem viņi nenovēršami nonāks pie tā paša . . . Tad gan varēs piepildīties viņa pareģojums.

— Es nenoliedzu, ka situācija ir nopietna, tomēr neesmu arī noskaņots saskatīt Nortā absolūtu pravieti. Nākamība — tā ir liela nenoteiktība. Norts mums atklāja vienu no daudzajiem variantiem. Mēs tagad esam kļuvuši mazliet gudrāki. Bez šaubām, nav iespējams apturēt zinātnisko meklējumu maratonu, un tas droši vien ir bezjēdzīgi. Taču turpināt to, neaizmirstot nospiest «bremzi»,— pie tādas apziņas nepieciešamības cilvēce agrāk vai vēlāk nonāks. Tai jānonāk. Un ja nu laiku pa laikam mazliet nospiestu «bremzi», it īpaši pagriezienos . . .

Raudzīdamies logā, Marks pasmaidīja.

— Es gribētu redzēt, kurš to darīs . . .

Arī Vecais pasmaidīja un sāka skatīties laukā. Aiz loga vējš šūpoja egļu galotnes un dzenāja pie zilajām debesīm žilbinoši baltus mākoņus.