Koralīna

Koralīna mīļi apskāva vecās dāmas, lai gan tikko spēja apņemt ar rokām mis Spinku, bet mis Forsibla asi smaržoja pēc ķiplokiem, ko nupat bija griezusi. Tad viņa paņēma kasti ar rotaļlietām un devās ārā.

Cik neparasts bērns, noteica mis Spinka. Ne­viens viņu nebija tā apskāvis, kopš viņa bija pametusi teātri.

Tonakt Koralīna gulēja gultā nomazgājusies, iztīrī­jusi zobus, atvērtām acīm skatoties griestos. Ārā bija pietiekami silts, un tagad, kad rokas vairs nebija, viņa bija atstājusi vaļā guļamistabas logu. Viņa speciāli pa­lūdza tēvam, lai aizkarus neaizvelk pavisam ciet.

Jaunās skolas drēbes bija kārtīgi izliktas uz krēsla, lai viņa tās varētu uzvilkt, kad pamodīsies.

Parasti naktī pirms mācību pirmās dienas Koralīna bija nedaudz noraizējusies un satraukta. Bet tagad meitene saprata, ka nav nekā tāda, kas skolā varētu vinu nobaidīt.

Viņai likās, ka dzird saldu melodiju naktī: tādu mūziku var atskaņot tikai no vismazākajiem sudraba tromboniņiem, trompetītēm un fagotiņiem, tik smal­kām pikolo flautiņām un saksofoniņiem, ka to taustiņus spēj nospiest tikai balto pelīšu sīciņie rozā pirkstiņi.

Koralīna iztēlojās, ka ir atgriezusies sapnī kopā ar divām meitenēm un puiku zem ozola zariem pļavas vidū, un pasmaidīja.

Kad iemirdzējās pirmās zvaigznes, Koralīna bei­dzot ļāvās ieslīgt miegā, bet pelīšu cirka liegā mūzika augšstāvā lija siltajā vakara gaisā, vēstot pasaulei, ka vasara jau gandrīz beigusies.