Koralīna

-     Kaut kas viņas ir pārbaidījis, večuks klāstīja, braukot ūsas. Es domāju, ka mājā ir ieperinājusies zebiekste. Kaut kas te staigā. Es to dzirdēju naktī. Manā dzimtenē mēs šādos gadījumos izliekam lama­tas ar gabaliņu gaļas vai pīrāga, un, kad tas radījums nāk mieloties, blaukt! to noķer un tas mūs vairs netraucē. Manas pelītes ir tā nobijušās, ka pat nevēlas pieskarties saviem mūzikas instrumentiem.

-    Es gan nedomāju, ka tas radījums grib gaļu, Ko­ralīna noteica. Viņa pielika roku pie melnās atslēgas, kas bija pakārta kaklā. Tad viņa iegāja savā dzīvoklī, nomazgājās vannā, visu laiku paturot kaklā atslēgu un neņemot to nost arī pēc tam.

Kad viņa bija iegājusi gultā, kaut kas sāka skrāpē­ties gar vannasistabas logu. Koralīna bija gandrīz jau aizmigusi, tomēr izrāpās no gultas un atrāva vaļā aiz­karus. Balta roka ar koši sarkaniem nagiem nolēca no ārējās palodzes uz notekas reni un pazuda skatienam. Uz rūts no ārpuses bija palikušas dziļas švīkas.

Tonakt Koralīna gulēja nemierīgi, ik pa laikam pa­mostoties, lai plānotu, prātotu un apsvērtu, un tā arī nesaprotot, kur beidzas viņas apsvēršana un sākas sapnis, ar vienu ausi nemitīgi klausoties, vai kāds neskrāpējas gar guļamistabas logu.

No rīta Koralīna pavēstīja mātei: Es šodien rīkošu pikniku ar lellēm. Vai es varētu paņemt vienu palagu vecu, kas tev vairs nav vajadzīgs, kā galdautu?

-    Nedomāju, ka mums tāds vispār ir, māte noteica. Atvērusi virtuves skapīša atvilktni, kurā bija galdauti un salvetes, viņa parakņājās tajā. Paskaties: vai šis derēs?

Tas bija salocīts vienreiz lietojams galdauts ar sar­kanu puķīšu rakstu, palicis pāri no piknika pirms vai­rākiem gadiem.

-     Ļoti labi, Koralīna sacīja.

-     Es nemaz nezināju, ka tu vēl aizvien spēlējies ar lellēm, misis Džounsa ieminējās.

-    Es jau nespēlējos, tā būs tikai kā aizsardzība.

-    Bet nāc mājās uz pusdienām, māte piekodināja, un lai tev veicas.

Koralīna piepildīja kartona kasti ar lellēm un plastmasas leļļu krūzītēm. Viņa paņēma arī krūzi ar ūdeni.

Meitene devās laukā un gāja pa šoseju, it kā vien­kārši ietu uz veikalu. Bet pirms lielveikala viņa izlīda cauri žogam, pārgāja pāri tukšam laukumam, nogrie­zās pa aizaugušu celiņu un izrausās cauri dzīvžogam.

Viņai nācās divas reizes līst tam cauri, lai neizlietu ūdeni no krūzes.

Tas bija garš gājiens līkločiem un aplinkiem, bet tā beigās Koralīna bija pārliecināta, ka neviens nav se­kojis.

Viņa nonāca pie pamestā tenisa laukuma, pārgāja tam pāri līdz pļavai ar garo zāli. Pļaviņas malā viņa atrada dēļus. Tie bija negaidīti smagi gandrīz pārāk smagi, lai ar savu spēku tos izkustinātu maza mei­tene, tomēr Koralīnai tas izdevās. Viņa aizvilka dē­ļus nostāk, citu pēc cita, elsojot un svīstot piepūlē, un zemē atsedzās dziļš, apaļš, ķieģeļiem izlikts caurums. No tā nāca drēgnuma un tumšuma smārds. Ķieģeļi bija iezaļgani un slideni.

Koralīna atlocīja galdautu un uzmanīgi izklāja to pāri akas mutei. Ik pēc desmit centimetriem viņa iz­kārtoja leļļu tasītes, atsvaram piepildot tās ar ūdeni no krūzes.

Viņa nosēdināja pa lellei pie katras tasītes tā, lai skats pēc iespējas vairāk līdzinātos leļļu viesībām, un tad devās atpakaļ cauri dzīvžogam, pa putekļaino celiņu, garām lielveikalam un atgriezās mājās.

Koralīna noņēma melno atslēgu no kakla, piesēja to auklā, it kā gribētu ar to vienkārši parotaļāties. Tad viņa piebungoja pie mis Spinkas un mis Forsiblas dzī­vokļa durvīm.

Durvis atvēra mis Spinka.

Sveiki, mīļukiņ! viņa sveicināja.

-     Es neiešu iekšā, Koralīna skaidroja, tikai gri­bēju uzzināt, kā klājas Heimišam.

Mis Spinka nopūtās. Dakteris apgalvo, ka Heimišs ir brašs zaldāts. Par laimi, brūce nav inficēta. Mēs ne­varam iedomāties, kas to būtu izdarījis. Dakteris saka, tas esot kaut kāds zvērs, bet nav zināms, kāds. Misters Bobo domā, ka tā esot zebiekste.

-    Misters Bobo?

-     Nujā, vīrietis no pēdējā stāva. Misters Bobo. Viņš nāk no smalkas cirka mākslinieku ģimenes, kā es sa­protu. No Rumānijas, Slovēnijas vai Lietuvas, kādas no tām valstīm. Ak kungs, es vairs nevaru atcerēties, no kuras.

Koralīnai nekad nebija ienācis prātā, ka dīvainajam večukam no pēdējā stāva ir vārds. Zinot, ka to sauc misters Bobo, viņa būtu to izrunājusi, cik bieži vien varētu. Cik tad bieži vispār var rasties iespēja teikt skalā balsī "Misters Bobo"?

-    Ak šitā gan, Koralīna bilda. Misters Bobo. Nu skaidrs. Labi, viņa ierunājās krietni skaļāk, es ta­gad iešu paspēlēties ar savām lellēm tur pie vecā tenisa laukuma.

-      Tas ir jauki, mīļukiņ, mis Spinka sacīja. Tad viņa konfidenciālā tonī piebilda: Bet nekādā gadī­jumā neej klāt pie vecās akas. Misters Lovats, kurš te dzīvoja pirms vairākiem gadiem, teica, ka tās dziļums ir pusjūdze vai pat vēl vairāk.

Koralīna cerēja, ka roka nav sadzirdējusi pēdējos teikumus, un mainīja tematu: Šī atslēga? Nu, tā ir tikai veca atslēga no mūsu mājas. Tā ir daļa no manas spēles. Tāpēc jau es to nēsāju sev līdzi šajā aukliņā. Labi, uz redzēšanos pagaidām.

Cik neparasts bērns, mis Spinka noteica pie se­vis, aizverot durvis.